Noteikumi personīgās atklāsmes saņemšanai

Tāpat kā daudzus no jums, arī mani gadu gaitā ir ļoti ietekmējis elders Dīters F. Uhtdorfs. Tas vismaz daļēji izskaidro to, ko grasos teikt.¹ Tāpēc, lai viņš man piedod …

Labi apmācīti lidmašīnu piloti vada lidmašīnu, balsoties uz tās tehniskajām iespējām, un pilda gaisa satiksmes dispečeru norādījumus attiecībā uz skrejceļa izmantošanu un lidojuma trajektoriju. Vienkārši izsakoties, piloti strādā konkrētu noteikumu ietvaros. Lai vai cik izcili vai talantīgi viņi būtu, tikai lidojot saskaņā ar šiem noteikumiem, piloti var veiksmīgi izmantot lidmašīnas milzīgo potenciālu, lai tā paveiktu tās brīnumaino darbu.

Līdzīgi ir arī ar mums — mēs saņemam personīgo atklāsmi konkrētu noteikumu ietvaros. Pēc kristībām mums tiek dota majestātiska, bet praktiska dāvana — Svētā Gara dāvana.² Cenšoties palikt uz derību ceļa³, tieši Svētais Gars „rādīs [mums], kas [mums] jādara”.⁴ Kad jūtamies nedroši vai nemierīgi, mēs varam lūgt Dieva palīdzību.⁵ Glābēja apsolījums ir ļoti skaidrs: „Lūdziet, tad jums taps dots; … Jo ikviens, kas lūdz, dabū.”⁶ Ar Svētā Gara palīdzību mēs varam panākt, ka mūsu dievišķā daba kļūst par mūsu mūžīgo sūtību.⁷

Apsolījums par personīgo atklāsmi, ko varam saņemt caur Svēto Garu, iedveš bijību, līdzīgi kā lidojoša lidmašīna. Un, tāpat kā lidmašīnu pilotiem, arī mums ir jāsaprot noteikumi, kuru ietvaros Svētais Gars darbojas, lai sniegtu personīgo atklāsmi. Kad mēs rīkojamies saskaņā ar šiem noteikumiem, Svētais Gars var sniegt pārsteidzošas atziņas, norādījumus un mierinājumu. Ja mēs nerīkojamies saskaņā ar tiem, tad, par spīti savai gudrībai vai talantam, mēs varam tikt maldināti, ciest neveiksmi un apdedzināties.

Pirmais noteikums personīgās atklāsmes saņemšanai ir Svētie Raksti.⁸ Baudot Kristus vārdus, kas ir rodami Svētajos Rakstos, tiek sekmēta personīgās atklāsmes saņemšana. Elders Roberts D. Heilzs teica: „Kad mēs vēlamies runāt ar Dievu, mēs lūdzam. Bet, kad mēs vēlamies, lai Viņš runātu ar mums, mēs pētām Svētos Rakstus.”⁹

Svētajos Rakstos tiek mācīts arī tas, kā mēs varam saņemt personīgo atklāsmi.¹⁰ Mums ir jālūdz tas, kas ir pareizi un labi¹¹, nevis tas, kas ir pretrunā Dieva gribai.¹² Mēs nedrīkstam lūgt ar „ļaunu sirdi”, ar nepareizu motivāciju, lai iegūtu tikai to, ko paši vēlamies, vai apmierinātu savas kārības.¹³ Svarīgākais ir tas, ka mums ir jālūdz Debesu Tēvs Jēzus Kristus vārdā¹⁴, ticot, ka mēs saņemsim.¹⁵

Otrs noteikums ir šāds: mēs varam saņemt personīgo atklāsmi tikai savas kompetences ietvaros, nevis citu vietā. Citiem vārdiem sakot, mums ir jāpaceļas un jānolaižas uz norādītā skrejceļa. Mācība par to, cik svarīgi ir atrasties uz sava skrejceļa jeb rīkoties tikai sava aicinājuma ietvaros, tika apgūta jau Atjaunošanas vēstures iesākumā. Hairams Peidžs, viens no astoņiem Mormona Grāmatas zelta plākšņu lieciniekiem, apgalvoja, ka saņem atklāsmes visai Baznīcai. Vairāki Baznīcas locekļi tika maldināti un aplami ietekmēti.

Par atbildi Tas Kungs atklāja, ka „neviens netiks nozīmēts saņemt pavēles un atklāsmes šajā baznīcā, izņemot [Viņa] kalpu Džozefu Smitu, … līdz [Viņš nozīmēs] … citu viņa vietā”¹⁶. Mācību, pavēļu un atklāsmju saņemšana Baznīcai ir mūsdienu pravieša privilēģija, un viņš tās saņem no Tā Kunga, Jēzus Kristus.¹⁷ Tas ir pravieša skrejceļš.

Pirms vairākiem gadiem man piezvanīja kāds cilvēks, kurš bija apcietināts par ielaušanos. Viņš man teica, ka ir saņēmis atklāsmi, ka zem ēkas, kurā viņš mēģināja iekļūt, ir aprakti papildu Svētie Raksti. Viņš apgalvoja, ka, iegūstot papildu Rakstus, viņš saņems tulkošanas dāvanu, laidīs klajā jaunus Svētos Rakstus un veiks pielāgojumus Baznīcas doktrīnā un virzībā. Es teicu, ka viņš kļūdās, bet viņš lūdzās, lai es par to lūdzu. Es teicu, ka to nedarīšu. Viņš kļuva rupjš un nometa klausuli.¹⁸

Man nebija par to jālūdz viena vienkārša, bet nozīmīga iemesla dēļ — tikai pravietis saņem atklāsmi visai Baznīcai. Ja citi saņemtu atklāsmi, ko sava „skrejceļa” ietvaros var saņemt tikai pravietis, tas būtu „pretēji Dieva kārtībai”¹⁹.

Taču tiesības uz personīgo atklāsmi ir dotas katram indivīdam. Jūs, piemēram, varat saņemt atklāsmi par to, kur dzīvot, kādu karjeru veidot vai ar kuru apprecēties.²⁰ Baznīcas vadītāji var mācīt doktrīnu un dalīties iedvesmotos padomos, taču atbildība par šiem lēmumiem gulstas uz jums. Tā ir atklāsme, kas jāsaņem jums pašiem; tas ir jūsu skrejceļš.

Trešais noteikums personīgās atklāsmes saņemšanai ir šāds: personīgā atklāsme tiks dota saskaņā ar Dieva baušļiem un derībām, ko esam ar Viņu noslēguši. Padomājiet par lūgšanu, kas skan apmēram šādi: „Debesu Tēvs, Baznīcas dievkalpojumi ir garlaicīgi. Vai es sabata dienā varu Tevi pielūgt kalnos vai pludmalē? Vai es varu neiet uz baznīcu un nepieņemt Svēto Vakarēdienu, tomēr saņemt svētības, kas tiek apsolītas par sabata dienas godāšanu?”²¹ Uz šādu lūgšanu mēs no Dieva varam gaidīt atbildi: „Mans bērns, Es jau Esmu atklājis Savu gribu attiecībā uz sabata dienu.”

Kad mēs gribam saņemt atklāsmi par kaut ko tādu, par ko Dievs jau ir sniedzis skaidrus norādījumus, mēs paveram iespēju savu izjūtu pārprašanai un tam, ka sadzirdēsim tikai to, ko vēlamies dzirdēt. Kāds vīrietis man reiz stāstīja par savām grūtībām — uzlabot savas ģimenes finansiālo stāvokli. Viņam radās ideja, ka to var atrisināt, piesavinoties līdzekļus, viņš par to lūdza un uzskatīja, ka ir saņēmis apstiprinošu atbildi. Es zināju, ka viņš ir maldināts, jo viņš bija tiecies pēc atklāsmes, kas ir pretrunā Dieva bauslim. Pravietis Džozefs Smits brīdināja: „Nekas cilvēku bērniem nevar nodarīt lielāku kaitējumu, kā atrašanās viltus gara ietekmē, domājot, ka ar viņiem ir Dieva Gars.”²²

Daži varētu norādīt, ka Nefijs pārkāpa bausli, nogalinot Lābanu. Tomēr šis izņēmums neatspēko likumu par to, ka personīgā atklāsme tiek dota saskaņā ar Dieva baušļiem. Runājot par minēto gadījumu, nav tāda vienkārša skaidrojuma, kas būtu pilnībā apmierinošs, taču ļaujiet man uzsvērt dažus aspektus. Šis notikums neaizsākās ar Nefija lūgšanu par to, vai viņš drīkst nogalināt Lābanu. Tas nebija kas tāds, ko viņš vēlējās darīt. Lābana nogalināšana nebija paredzēta, lai Nefijs gūtu personīgu labumu, bet gan lai nodrošinātu Svētos Rakstus turpmākajai tautai un derības ļaudīm. Un Nefijs bija drošs, ka tā ir atklāsme — patiesībā, šajā gadījumā, tas bija Dieva bauslis.²³

Ceturtais noteikums ir atpazīt to, ko Dievs jau ir atklājis personīgi jums, tajā pašā laikā esot atvērtiem turpmākām atklāsmēm no Viņa. Ja Dievs jau ir atbildējis uz kādu jautājumu un apstākļi nav mainījušies, kāpēc gan mums būtu jādomā, ka atbilde mainīsies? Džozefs Smits saskārās ar šo problēmu 1828. gadā. Pirmā Mormona Grāmatas daļa bija iztulkota, kad Martins Heriss — labdaris un agrīno dienu rakstvedis — lūdza Džozefam atļauju paņemt iztulkotās lapas un parādīt tās savai sievai. Nezinādams, ko darīt, Džozefs lūdza pēc norādījumiem. Tas Kungs teica, lai viņš neļauj Martinam paņemt šīs lappuses.

Martins prasīja, lai Džozefs pajautā Dievam vēlreiz. Džozefs to izdarīja, un nav nekāds brīnums, ka atbilde bija tāda pati. Taču Martins lūdzās, lai Džozefs pajautātu trešo reizi, un Džozefs to izdarīja. Šoreiz Dievs neteica „nē”. Tā vietā bija tā, it kā Dievs teiktu: „Džozef, tu zini, ko Es par to domāju, taču tev ir rīcības brīvība.” Jūtoties atbrīvots no ierobežojumiem, Džozefs nolēma atļaut Martinam paņemt 116 lappušu manuskriptu un parādīt to dažiem ģimenes locekļiem. Pārtulkotās lappuses tika pazaudētas un nekad netika atgūtas. Tas Kungs stingri norāja Džozefu.²⁴

Džozefs guva mācību, ko sniedz Mormona Grāmatas pravietis Jēkabs: „Necentieties dot padomu Tam Kungam, bet pieņemiet padomu no Viņa rokas. Jo … Viņš dod padomu gudrībā.”²⁵ Jēkabs brīdināja, ka notiks kas nelāgs, ja lūgsim to, ko mums nevajadzētu lūgt. Viņš pareģoja, ka ļaudis Jeruzalemē meklēs „pēc tā, ko viņi nesaprot”, centīsies „palūkoties aiz noliktās zīmes” un pilnībā ignorēs pasaules Glābēju.²⁶ Viņi paklupa, jo prasīja to, ko viņiem nebija lemts saprast un ko viņi nespēja saprast.

Ja mēs saistībā ar savu situāciju esam saņēmuši personīgu atklāsmi un apstākļi nav mainījušies, Dievs jau ir atbildējis uz mūsu jautājumu.²⁷ Piemēram, mēs dažkārt atkal un atkal lūdzam Dievu, lai iegūtu pārliecību par to, ka mums ir piedots. Ja mēs esam nožēlojuši grēkus, tikuši piepildīti ar prieku un sirdsapziņas mieru un saņēmuši savu grēku piedošanu, mums nav jālūdz vēlreiz, — mēs varam paļauties uz to atbildi, ko Dievs jau ir sniedzis.²⁸

Arī tad, ja mēs uzticamies Dieva iepriekš sniegtajām atbildēm, mums ir jābūt atvērtiem turpmākām personīgām atklāsmēm. Galu galā tikai daži galamērķi dzīvē tiek sasniegti, lidojot ar tiešo reisu. Mums būtu jāsaprot, ka personīgā atklāsme var tikt saņemta „rindiņu pēc rindiņas un priekšrakstu pēc priekšraksta”²⁹, ka norādījumi var tikt un bieži vien tiek atklāti pakāpeniski.³⁰

Noteikumi personīgās atklāsmes saņemšanai pārklājas un cits citu pastiprina. Taču to ietvaros Svētais Gars var atklāt un atklās visu, kas mums ir nepieciešams, lai mēs varētu pacelties uz derības skrejceļa un saglabāt inerci. Tādējādi mēs varam tikt svētīti ar Jēzus Kristus spēku, lai varētu kļūt tādi, kādus Debesu Tēvs vēlas mūs redzēt. Es aicinu jūs pašiem pārliecinoši tiekties pēc personīgās atklāsmes ar izpratni par to, ko Dievs ir atklājis, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un baušļiem, ko Viņš ir devis caur Viņa ieceltajiem praviešiem, kā arī savas personīgās kompetences un rīcības brīvības ietvaros. Es zinu, ka Svētais Gars var parādīt un parādīs jums visu, kas jums ir jādara.³¹ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.