Apjoz savu spēku, Ciāna!

„Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja:

„Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas.

Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt.

Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās.

Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās.””⁷

Senos laikos viens no priecīgākajiem notikumiem jūdu dzīvē bija kāzu svinības — tas bija notikums, kas ilga nedēļu vai pat divas. Šāds pasākums bija kārtīgi jāizplāno, tāpēc viesi tika informēti jau laikus, un svētku atklāšanas dienā viņiem tika izsūtīts atgādinājums. Ja savus pavalstniekus uz kāzām aicināja ķēniņš, tad tā būtībā tika uzskatīta par pavēli. Tomēr daudzi šajā līdzībā uzaicinātie viesi neieradās.⁸

„Atteikšanās apmeklēt ķēniņa svinības bija tīša sacelšanās pret … ķēniņa varu un personiska necieņa pret valdošo valdnieku un viņa dēlu. … Tas, ka viens cilvēks nogāja uz savu tīrumu, bet otrs devās savās darīšanās”⁹, atspoguļo to, ka viņiem bija aplamas prioritātes un viņi pilnībā neievēroja ķēniņa gribu.¹⁰

Līdzība turpinās šādi:

„Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi.

Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat.

Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda, kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem.”¹¹

Tajos laikos bija ierasts, ka kāzu mielasta namatēvs — šajā līdzībā — ķēniņš — nodrošināja kāzu viesiem apģērbu. Šīs kāzu drānas bija vienkārši, neizteiksmīgi tērpi, ko valkāja visi apmeklētāji. Tādējādi viesu politiskais un sociālais stāvoklis palika nepamanīts un visi svētkos cits pret citu varēja izturēties vienlīdzīgi.¹²

Cilvēkiem, kuri tika uzaicināti no lielceļiem apmeklēt kāzas, nebūtu bijis ne laika, ne līdzekļu sagādāt atbilstošu apģērbu, lai sagatavotos šim pasākumam. Līdz ar to ķēniņš, visticamāk, iedeva viesiem apģērbu no savas garderobes. Ikvienam tika dota iespēja ietērpties karaliskās drānās.¹³

Kad ķēniņš iegāja kāzu svinību zālē, viņš aplūkoja klātesošos un uzreiz pamanīja, ka viens viesis nebija tērpies kāzu drānās. Šis vīrs tika atvests pie ķēniņa, un viņš tam jautāja: „Draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? Bet tas palika kā mēms.”¹⁴ Būtībā ķēniņš jautāja: „Kāpēc tu neesi apvilcis kāzu drānas, kaut arī tev tās tika iedotas?”¹⁵

Acīmredzot šis vīrs šim īpašajam gadījumam nebija atbilstoši apģērbies, un frāze „tas palika kā mēms” norāda, ka viņam nebija attaisnojuma.¹⁶

Elders Džeimss E. Talmidžs sniedz pamācošu skaidrojumu par šī vīra rīcības nozīmi: „No konteksta ir skaidrs, ka neapģērbtais viesis bija vainīgs nolaidībā, tīšā necieņā vai kādā smagākā pārkāpumā. Ķēniņš sākumā izrādīja viņam žēlīgu laipnību, vien pajautājot, kāpēc viņš ir atnācis bez kāzu drānām. Ja viesis būtu spējis izskaidrot savu neatbilstošo izskatu vai viņam būtu bijis kāds saprātīgs attaisnojums, viņš noteikti būtu runājis; bet mums tiek teikts, ka viņš palika mēms. Ķēniņa uzaicinājums attiecās uz visiem, kurus viņa kalpi bija atraduši, taču katram no viņiem bija jāieiet ķēniņa pilī pa durvīm, un pirms nonākšanas banketu zālē, kurā ķēniņš ierastos personīgi, katrs tiktu pienācīgi apģērbts; taču šis viens, kurš nebija tērpies kāzu drānās, kaut kādā veidā bija iekļuvis pilī pa citu ceļu; un, tā kā viņš nebija gājis garām durvju sargiem, viņš tika uzskatīts par iebrucēju.”¹⁷

Kristīgās literatūras rakstnieks Džons O. Reids piebilda, ka vīra atteikums tērpties kāzu drānās liecina par klaju „necieņu gan pret ķēniņu, gan viņa dēlu”. Nebija tā, ka viņam vienkārši nebija šo drānu, drīzāk, viņš tās izvēlējās nevilkt. Viņš dumpīgi atteicās apģērbties atbilstoši šim notikumam. Ķēniņš rīkojās ātri un izlēmīgi, sakot: „Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”¹⁸

Ķēniņa spriedums par šo vīru nav balstīts tikai uz kāzu drānu trūkumu, bet gan uz to, ka „viņš patiesībā bija apņēmies tās nevilkt. Viņš … vēlējās saņemt godu, apmeklēdams kāzu mielastu, bet … nevēlējās ievērot ķēniņa paražu. Viņš vēlējās rīkoties pēc saviem ieskatiem. Pienācīga apģērba neesamība atklāja viņa iekšējo sacelšanos pret ķēniņu un viņa norādījumiem.”¹⁹

Līdzība beidzas ar šo dziļdomīgo rakstvietu: „Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.”²⁰

Interesanti, ka Džozefs Smits savā iedvesmotajā Bībeles tulkojumā šajā Mateja evaņģēlija pantā veica šādus labojumus: „Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu; jo ne visi ir tērpušies kāzu drānās.”²¹

Ielūgums uz kāzu svinībām un izvēle tajās piedalīties ir saistīti, bet katram ir sava nozīme. Ielūgums attiecas uz visiem vīriešiem un sievietēm. Cilvēks pat var pieņemt šo ielūgumu un apsēsties pie mielasta galda, taču var būt tā, ka viņš netiek aicināts mielastu nobaudīt, ja viņam nav atbilstošu kāzu drānu, kas parāda viņa ticību Tam Kungam Jēzum Kristum un Viņa dievišķajai žēlastībai. Tādējādi mēs varam saņemt gan Dieva aicinājumu, gan paši izvēlēties, kā rīkoties, to saņemot, tāpēc daudzi var būt aicināti, bet tikai daži var būt izredzēti.²²

Būt vai kļūt izredzētiem nav kāds ekskluzīvs statuss, kurš ir ticis mums piešķirts. Drīzāk, mēs ar jums galu galā varam izvēlēties — būt izredzēti —, ja taisnīgi pielietojam savu tikumisko rīcības brīvību.

Lūdzu, pievērsiet uzmanību vārdam izredzēts tālāk sniegtajos zināmajos pantos no Mācības un Derībām:

„Lūk, daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzēti. Un kāpēc tie nav izredzēti?

Tāpēc, ka viņu sirdis pārāk daudz ir pievērstas šīs pasaules lietām un tiecas pēc cilvēku goda.”²³

Es uzskatu, ka šo pantu nozīme ir diezgan vienkārša. Dievam nav mīļāko bērnu saraksta, kam, cerams, kādreiz tiktu pievienoti arī mūsu vārdi. Viņa „izredzēto” skaits nav ierobežots. Tā vietā mūsu sirdis, mūsu vēlmes, tas, ka mēs ievērojam svētās evaņģēlija derības un priekšrakstus, mūsu paklausība baušļiem un, pats galvenais, Glābēja pestījošā žēlastība nosaka, vai mēs esam Dieva izredzētie.²⁴

„Jo mēs esam cītīgi rakstījuši, lai pārliecinātu savus bērnus un arī savus brāļus noticēt Kristum un tapt samierinātiem ar Dievu, jo mēs zinām, ka tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam.”²⁵

Ikdienas dzīves aizņemtībā un mūsdienu pasaules kņadā, kurā dzīvojam, mūsu uzmanība var tikt novērsta no mūžīgajām lietām, kas ir vissvarīgākās, un par mūsu prioritāti var kļūt izpriecas, labklājība, popularitāte vai izcilība. Mūsu īslaicīgā pievēršanās „šīs pasaules lietām” un tiekšanās „pēc cilvēku goda” var novest pie tā, ka mēs atsakāmies no savām garīgās pirmdzimtības tiesībām par labu lietām, kas ir vēl mazvērtīgākas par viras bļodu.²⁶

Es atkārtošu brīdinājumu, ko Tas Kungs caur Vecās Derības pravieti Hagaju deva Saviem ļaudīm: „Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!”²⁷

Ikvienam no mums patiesi un ar lūgšanu ir jāizvērtē savas laicīgās un garīgās prioritātes, lai saprastu, kas mūs dzīvē var kavēt saņemt bagātīgās svētības, ko Debesu Tēvs un Glābējs vēlas mums dāvāt. Un Svētais Gars mums noteikti palīdzēs saredzēt, kādi mēs esam patiesībā.²⁸

Ja mēs pienācīgi tieksimies pēc garīgās dāvanas — redzīgām acīm un dzirdīgām ausīm²⁹ —, es apsolu, ka mēs tiksim svētīti ar spēju un saprātu stiprināt mūsu derības saikni ar dzīvo Kungu. Tāpat mēs savā dzīvē saņemsim dievišķības spēku²⁶ un galu galā gan tiksim aicināti uz Tā Kunga svētkiem, gan tiksim izredzēti.

„Celies, celies un apjoz savu spēku, Ciāna!”³¹

„Jo Ciānai jāpieaug skaistumā un svētumā; tās robežām ir jāpaplašinās; tās stabiem ir jānostiprinās; jā, patiesi Es saku jums, Ciānai ir jāceļas un jātērpjas savās skaistajās drānās.”³²

Es priekpilni dalos savā liecībā par Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, un Viņa mīļotā Dēla Jēzus Kristus dievišķumu un to, ka Viņi tik tiešām pastāv. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un Pestītājs un ka Viņš dzīvo. Tāpat es liecinu, ka Tēvs un Dēls parādījās zēnam Džozefam Smitam, tādējādi aizsākot Glābēja evaņģēlija Atjaunošanu pēdējās dienās. Es lūdzu Dievam, kaut katrs no mums vēlētos iegūt un tiktu svētīts ar redzīgām acīm un dzirdīgām ausīm, Tā Kunga Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.