Partnerībā ar To Kungu

Mūsu laulības pirmajos mēnešos mana mīļā sieva izteica vēlmi studēt mūziku. Vēloties viņu iepriecināt, es nolēmu savai mīļotajai sagatavot lielu, sirsnīgu pārsteigumu. Es devos uz mūzikas instrumentu veikalu un nopirku viņai dāvanu — klavieres. Es ar sajūsmu ieliku pirkuma čeku kastītē, kurai apsēju skaistu lenti, un pasniedzu to viņai, sagaidot entuziasma pilnu pateicību par mīļotā un vērīgā vīra pasniegto dāvanu.

Kad viņa atvēra šo mazo kastīti un ieraudzīja tās saturu, viņa mīloši paskatījās uz mani un teica: „Ak, mans dārgais, tu esi brīnišķīgs! Taču ļauj man uzdot tev jautājumu: „Tā ir dāvana vai parāds?”” Pēc kopīgas apspriešanās par sagādāto pārsteigumu mēs nolēmām pirkumu atcelt. Mums bija jāiztiek ar studentu budžetu, kā tas ir daudziem jauniem jaunlaulātajiem. Šī pieredze man palīdzēja apzināties pilnīgās partnerības principa nozīmi laulāto attiecībās un to, kā šī principa pielietošana var palīdzēt manai sievai un man būt vienas sirds un viena prāta.¹

Jēzus Kristus atjaunotajā evaņģēlijā tiek pasludināts princips par sievietes un vīrieša pilnīgo partnerību gan laicīgajā dzīvē, gan mūžībā. Lai gan katram ir savas unikālās īpašības un dievišķi uzticētie pienākumi, sieviete un vīrietis pilda vienlīdz nozīmīgas un būtiskas lomas Dieva laimes iecerē Viņa bērniem.² Tas tika apliecināts jau pašos pirmsākumos, kad Tas Kungs paziņoja, ka „nav labi cilvēkam būt vienam; tādēļ [Viņš] darī[s] palīgu viņam”.³

Saskaņā ar Tā Kunga ieceri „palīgs” bija biedrs, kurš staigāja plecu pie pleca ar Ādamu pilnīgā partnerībā.⁴ Patiesībā jau Ieva bija debesu svētība Ādama dzīvē. Apveltīta ar dievišķo dabu un garīgajām īpašībām, viņa iedvesmoja Ādamu sadarboties ar viņu, lai īstenotu Dieva laimes ieceri visas cilvēces labā.⁵

Apskatīsim divus pamatprincipus, kas stiprina partnerību starp vīrieti un sievieti. Pirmais princips ir tas, ka mēs visi esam vienādi Dieva priekšā.⁶ Saskaņā ar evaņģēlija doktrīnu, atšķirības starp sievieti un vīrieti nekādi neiespaido mūžīgos solījumus, ko Dievs ir devis Saviem dēliem un meitām. Abiem ir vienādas iespējas iegūt celestiālo godību mūžībā.⁷ Pats Glābējs aicina mūs visus, Dieva bērnus, „nākt pie Viņa un baudīt Viņa labestību; un Viņš nevienam neliedz nākt pie Viņa”.⁸ Tāpēc šajā kontekstā mēs visi esam vienlīdzīgi Viņa priekšā.

Ja laulātie izprot un pielieto šo principu, viņi nepasniedz sevi kā savas ģimenes prezidentu vai viceprezidentu. Laulāto attiecībās neviens nav pārāks vai mazvērtīgāks par otru, — abi ir līdzvērtīgi partneri. Viņi staigā plecu pie pleca kā vienlīdzīgi Dieva dievišķie pēcnācēji. Viņi kļūst vienoti domās, vēlmēs un nolūkā ar mūsu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu⁹, kopīgi vadot savu ģimenes vienību.

Vienlīdzīgās partnerattiecībās „mīlestība nav īpašumtiesības, bet gan līdzdalība … daļa no kopradīšanas, kas ir mūsu cilvēciskais aicinājums”¹⁰. „Patiesi līdzdarbojoties, vīrs un sieva saplūst sinerģiskā vienotībā, „mūžīgā valdīšanā”, kas „bez piespiedu līdzekļiem” plūdīs pie viņiem un viņu pēcnācējiem kā garīga dzīve „mūžīgi mūžos”.”¹¹

Otrs būtiskais princips ir Zelta likums, ko Glābējs mācīja Kalna sprediķī: „Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem.”¹² Šis princips norāda uz abpusēju sadarbību, vienotību un savstarpēju atkarību, un tā pamatā ir otrs augstākais bauslis: „Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu”¹³. Tas savijas ar citām kristīgām īpašībām, tādām kā pacietība, maigums, lēnprātība un laipnība.

Lai skaidrāk izprastu šī principa piemērošanu, mēs varam paraudzīties uz svēto un mūžīgo saikni, ko Dievs izveidoja starp mūsu pirmajiem vecākiem — Ādamu un Ievu. Viņi kļuva par vienu miesu¹⁴, radot vienotības dimensiju, kas ļāva viņiem sadarboties, izrādot savstarpēju cieņu, pateicību un mīlestību, aizmirstot par sevi un tiecoties pēc otra labklājības viņu kopīgajā ceļā uz mūžību.

Tās ir tās pašas īpašības, uz ko mēs mūsdienās tiecamies vienotības pilnā laulībā. Caur tempļa saistīšanas priekšrakstu sieviete un vīrietis stājas jaunās un mūžīgās derības svētajā laulības kārtā. Atbilstoši šai priesterības kārtai, viņiem tiek dotas mūžīgas svētības un dievišķs spēks — vadīt savu ģimenes dzīvi, dzīvojot saskaņā ar viņu noslēgtajām derībām. No šī brīža viņi virzās uz priekšu savstarpējā atkarībā un pilnīgā partnerībā ar To Kungu, īpaši saistībā ar katra dievišķi dotajiem pienākumiem — audzināt bērnus un prezidēt savā ģimenē.¹⁵ Audzināšana un prezidēšana ir savstarpēji saistīti pienākumi, kas pārklājas, un tas nozīmē, ka mātēm un tēviem „ir pienākums palīdzēt viens otram kā līdzvērtīgiem partneriem”¹⁶, un viņi abi īsteno saskaņotu vadību savās mājās.

„Audzināt nozīmē rūpēties, mācīt un atbalstīt” ģimenes locekļus, kas tiek paveikts, palīdzot viņiem „apgūt evaņģēlija patiesās mācības un attīstīt ticību Debesu Tēvam un Jēzum Kristum” mīlestības pilnā vidē. Prezidēt nozīmē „palīdzē[t] vadīt ģimenes locekļus uz atgriešanos, lai mājotu Dieva klātbūtnē. Tas tiek paveikts, kalpojot un mācot ar maigumu, lēnprātību un tīru mīlestību”. Tajā ir ietverta arī „ģimenes locekļu vadīšana regulāru lūgšanu noturēšanā, evaņģēlija studijās un citos pielūgšanas aspektos. Vecāki strādā vienoti”, sekojot Jēzus Kristus piemēram, lai „izpildītu šos divus [augstākos] pienākumus”.¹⁷

Būtu svarīgi pieminēt, ka vadība ģimenē ir veidota pēc patriarhālā modeļa, kas dažos aspektos atšķiras no priesterības vadības Baznīcā.¹⁸ Patriarhālais modelis paredz, ka sievas un vīri ir tieši atbildīgi Dieva priekšā par savu svēto pienākumu izpildi ģimenē. Lai to īstenotu, ir nepieciešama pilnīga partnerība — labprātīga visu taisnīguma un atbildības principu ievērošana —, kas nodrošina iespēju attīstīties mīlestības un savstarpējās izpalīdzības vidē.¹⁹ Šie īpašie pienākumi nenozīmē noteiktas hierarhijas ievērošanu un pilnībā izslēdz jebkāda veida ļaunprātīgu vai neatbilstošu pilnvaru izmantošanu.

Kad Ādams un Ieva atstāja Ēdenes dārzu, viņu pieredzē lieliski atainojās mātes un tēva savstarpējās atkarības jēdziens attiecībā uz audzināšanu un prezidēšanu ģimenē. Kā mācīts Mozus grāmatā, viņi kopīgi strādāja, lai sava vaiga sviedros apstrādātu zemi, nodrošinot savas ģimenes fizisko labklājību²⁰; viņi laida pasaulē bērnus²¹; viņi kopā piesauca Tā Kunga vārdu un uzklausīja Viņa balsi „no ceļa, kas veda uz Ēdenes dārzu”²²; viņi saņēma baušļus, ko Tas Kungs tiem deva, un kopīgi centās tiem paklausīt.²³ Tad viņi „darīja [šo] visu zināmu saviem dēliem un savām meitām”²⁴ un „nemitējās [kopā] piesaukt Dievu”, atbilstoši savām vajadzībām.²⁵

Mani dārgie brāļi un māsas, audzināšana un prezidēšana ir iespējas, nevis noteikti ierobežojumi. Vienai personai var tikt dota konkrēta atbildība, taču tai nav jābūt vienīgajai, kas darāmo paveic. Ja mīloši vecāki labi izprot šos divus galvenos pienākumus, viņi kopīgi centīsies aizsargāt un rūpēties par savu bērnu fizisko un emocionālo labklājību. Viņi arī palīdz bērniem stāties pretī mūsdienu garīgajam apdraudējumam, audzinot tos ar Tā Kunga labo vārdu, kas ir atklāts Viņa praviešiem.

Lai gan vīrs un sieva atbalsta viens otru savu dievišķi noteikto pienākumu pildīšanā, „nespējas, nāves vai citu apstākļu gadījumā var būt nepieciešama individuāla pielāgošanās”.²⁶ Dažreiz viens vai otrs laulātais vienlaicīgi ir atbildīgs par abu lomu izpildi — uz kādu laiku vai pastāvīgi.

Es nesen satiku kādu māsu un brāli, kur katrs no viņiem ir tieši šādā situācijā. Būdami vientuļie vecāki, katrs no viņiem savā ģimenē un partnerībā ar To Kungu ir nolēmis veltīt savu dzīvi savu bērnu garīgajai un laicīgajai aprūpei. Viņi nav zaudējuši saikni ar savām tempļa derībām, kas noslēgtas ar To Kungu, un Viņa mūžīgajiem solījumiem, par spīti tam, ka ir šķīrušies. Abi ir tiekušies saņemt Tā Kunga palīdzību it visā, pastāvīgi cenšoties izturēt savus pārbaudījumus un mērot derību ceļu. Viņi paļaujas, ka Tas Kungs parūpēsies par viņu vajadzībām ne tikai šajā dzīvē, bet arī mūžībā. Abi audzina savus bērnus, mācot tos ar maigumu, lēnprātību un tīru mīlestību, pat piedzīvojot sarežģītus apstākļus savā dzīvē. Cik es zinu, šie vientuļie vecāki nevaino Dievu savās nelaimēs. Tā vietā viņi ar nevainojamu cerības spožumu un pārliecību raugās pēc svētībām, kuras Tas Kungs viņiem ir sagatavojis.²⁷

Brāļi un māsas, Glābējs parādīja ideālu piemēru vienotībai un saskaņai ar mūsu Debesu Tēvu attiecībā uz Viņa nolūkiem un doktrīnu. Viņš lūdza Savu mācekļu labā, sakot: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, … lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens.”²⁸

Es jums liecinu, ka tad, ja mēs — sievietes un vīrieši — kopīgi strādāsim patiesā un līdzvērtīgā partnerībā, mēs baudīsim vienotību, par kuru mācīja Glābējs, pildot savus dievišķos pienākumus savās laulāto attiecībās. Es jums Kristus Vārdā apsolu, ka mūsu sirdis tiks „[sasaistītas] … vienotībā un mīlestībā [vienam pret otru]”²⁹, mēs spēsim rast vairāk prieka mūsu ceļā uz mūžīgo dzīvi un mūsu spēja savstarpēji kalpot un kopīgi kalpot ievērojami vairosies.³⁰ Es liecinu par šīm patiesajām mācībām Glābēja Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.