Nekad nelaid garām iespēju liecināt par Kristu

Pirms pieciem gadiem mēs pacēlām mūsu rokas, lai atbalstītu mūsu mīļoto pravieti, prezidentu Raselu M. Nelsonu, par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu — Tā Kunga gribas paudēju šim ievērojamajam izaugsmes un atklāsmes laikam. Caur viņu mēs esam saņēmuši neskaitāmus aicinājumus, un mums ir apsolītas brīnišķīgas svētības, ja savā dzīvē pievērsīsimies mūsu Glābējam Jēzum Kristum.

2011. gadā, kad mēs ar vīru kalpojām par misijas vadītājiem skaistajā Kuritibā, Brazīlijā, kādas sanāksmes laikā iezvanījās mans telefons. Ātri cenšoties to apklusināt, es pamanīju, ka zvana mans tētis. Es steigšus atstāju sanāksmi, lai viņam atbildētu: „Sveiks, tēt!”

Negaidīti es viņa balsī sadzirdēju satraukumu: „Sveika, Bonij! Man tev ir kas jāsaka. Man diagnosticēja ALS.”

Manu prātu pārņēma apmulsums: „Pagaidi, kas ir ALS?

Tikmēr mans tētis jau sāka skaidrot: „Mans prāts paliks modrs, kamēr mans ķermenis lēnām pārstās darboties.”

Es jutu, kā visa mana pasaule mainās, cenšoties aptvert šīs bēdīgās ziņas. Bet tajā dienā, ko es nekad neaizmirsīšu, tieši viņa pēdējais teikums atstāja būtisku nospiedumu manā sirdī. Mans mīļais tētis ar steigu balsī pateica: „Bonij, nekad nelaid garām iespēju liecināt par Kristu.”

Es esmu domājusi un lūgusi par tēta padomu. Es bieži sev esmu jautājusi — vai es patiesi saprotu, ko nozīmē nekad nelaist garām iespēju liecināt par Jēzu Kristu.

Tāpat kā jūs, arī es laiku pa laikam mēneša pirmajā svētdienā esmu stāvējusi draudzes priekšā un liecinājusi par Kristu. Es daudzkārt esmu liecinājusi par evaņģēlija patiesajām mācībām, vadot kādu stundu. Es esmu drosmīgi mācījusi patiesību un pasludinājusi Kristus dievišķību, kalpodama misijā.

Tomēr šis lūgums šķita personiskāks. Šķita, ka viņš saka: „Bonij, neļauj pasaulei sevi uzvarēt! Uzticīgi turies pie savām derībām ar Glābēju. Centies piedzīvot Viņa svētības ik dienu un caur Svēto Garu liecināt par Viņa spēku un klātesamību savā dzīvē!”

Mēs dzīvojam kritušā pasaulē, kur mūsu acis un sirdis tiek pievērstas laicīgām, nevis garīgām lietām. Tāpat kā nefijiešiem 3. Nefija 11. nodaļā, arī mums ir vajadzīgs Jēzus Kristus. Vai jūs varat sevi iztēloties šo cilvēku vidū, kuri bija piedzīvojuši tik lielu haosu un iznīcību? Kā tas būtu — dzirdēt Tā Kunga personīgo aicinājumu:

„Piecelieties un nāciet pie Manis, lai jūs varētu likt savas rokas Manos sānos un arī lai jūs varētu pataustīt naglu rētas Manās rokās un Manās kājās, lai jūs varētu zināt, ka Es esmu … visas zemes Dievs, un esmu ticis nonāvēts par pasaules grēkiem.

Un … ļaužu pulks gāja … viens aiz otra … un redzēj[a] ar savām acīm, un pataustīj[a] ar savām rokām, un droši zināja un liecināja.”¹

Šie nefijieši dedzīgi devās uz priekšu, lai liktu savas rokas Viņa sānos un sajustu naglu rētas Viņa rokās un kājās, lai viņi paši varētu liecināt, ka tas ir Kristus. Līdzīgi arī daudzi citi uzticīgi cilvēki, par kuriem mēs šogad esam studējuši Jaunajā Derībā, ar nepacietību gaidīja Kristus atnākšanu. Tad viņi iznāca no saviem labības laukiem, atgāja no saviem darba un pusdienu galdiem un sekoja Viņam, spiedās pie Viņa, drūzmējās ap Viņu un sēdēja kopā ar Viņu. Vai arī mēs tikpat ļoti vēlamies iegūt šo liecību, kā ļaudis Svētajos Rakstos? Vai svētības, pēc kurām tiecamies mēs, ir mazsvarīgākas, nekā tās, pēc kurām tiecās viņi?

Kad Kristus personīgi apmeklēja nefijiešus pie viņu tempļa, Viņš neaicināja viņus stāvēt un skatīties uz Viņu no attāluma, bet gan pieskarties Viņam, lai viņi paši varētu sajust, ka cilvēces Glābējs ir īsts. Kā mēs varam pietuvoties Jēzum Kristum gana tuvu, lai iegūtu par Viņu personīgu liecību? Iespējams, šī ir daļa no mācības, ko tēvs man centās iemācīt. Lai gan mēs nevaram baudīt tādu pašu fizisko tuvumu kā tie, kuri staigāja kopā ar Kristu laikā, kad Viņš kalpoja uz Zemes, caur Svēto Garu mēs varam piedzīvot Viņa spēku katru dienu. Tik daudz, cik tas mums ir nepieciešams!

Jaunās sievietes visā pasaulē man ir tik daudz mācījušas par to, kā meklēt Kristu un kā ik dienu par Viņu iegūt personīgu liecību. Ļaujiet man dalīties divu šādu jauno sieviešu gudrībā:

Līvija visu mūžu bija skatījusies vispārējo konferenci. Patiesībā, viņas mājās bija tradīcija — ģimenes lokā noskatīties visas piecas sesijas. Agrāk konferences skatīšanās Līvijai nozīmēja skricelēšanu uz lapas vai nejaušu iesnaušanos. Taču pēdējā oktobra vispārējā konference bija citādāka. Tā kļuva personīga.

Šajā reizē Līvija nolēma tajā aktīvi piedalīties. Viņa ieslēdza telefonā klusuma režīmu un pierakstīja iespaidus, ko saņēma no Gara. Viņa bija izbrīnīta, jo sajuta, ko konkrēti Dievs vēlējās, lai viņa sadzirdētu un izdarītu. Šis lēmums gandrīz nekavējoties izmainīja viņas dzīvi.

Vien dažas dienas vēlāk draugi viņu uzaicināja noskatīties nepiedienīgu filmu. Viņa atcerējās: „Es sajutu, kā konferencē dzirdētie vārdi un sajustais gars atgriezās manā sirdī, un es dzirdēju sevi noraidām viņu uzaicinājumu.” Viņai arī bija drosme dalīties savā bīskapijā liecībā par Glābēju.

Pēc šiem notikumiem viņa teica: „Tas ir apbrīnojami, ka tad, kad es dzirdēju sevi liecinām, ka Jēzus ir Kristus, es jutu, ka Svētais Gars man to vēlreiz apstiprina.”

Līvija konferences nedēļas nogalē nebija kā akmentiņš, kas, kāda mests, vairākkārtīgi atsitas pret ūdens virsu; viņa ar prātu un garu ienira ūdenī un tajā atrada Glābēju.

Un tad ir arī Medija. Kad Medijas ģimene pārstāja apmeklēt baznīcu, viņa apjuka un nezināja, ko darīt. Viņa saprata, ka trūkst kaut kā būtiska. Tā nu 13 gadu vecumā Medija baznīcu sāka apmeklēt viena. Lai gan būt vienai reizēm bija grūti un neērti, viņa zināja, ka var atrast Glābēju baznīcā, un viņa gribēja būt tur, kur ir Viņš. Viņa teica: „Baznīcā mana dvēsele jutās kā mājās.”

Medija turējās pie domas, ka viņas ģimene ir saistīta uz mūžību. Viņa sāka vest uz baznīcu savus jaunākos brāļus un mājās ar viņiem studēt Svētos Rakstus. Galu galā arī mamma sāka viņiem pievienoties. Medija pastāstīja savai mammai, ka vēlas kalpot misijā un pajautāja, vai viņas mamma varētu būt gatava ar viņu apmeklēt templi.

Šodien Medija atrodas Misionāru apmācības centrā. Viņa kalpo. Viņa liecina par Kristu. Viņas piemērs palīdzēja aizvest abus viņas vecākus atpakaļ uz templi un atpakaļ pie Kristus.

Ja mēs, tāpat kā Līvija un Medija, izvēlēsimies meklēt Kristu, Gars liecinās par Viņu daudzās un dažādās situācijās. Mēs saņemsim Gara liecības, ja gavēsim, lūgsim, gaidīsim un turpināsim iet uz priekšu. Mūsu tuvība Kristum pieaug, ja mēs bieži kalpojam templī, katru dienu nožēlojam grēkus, studējam Svētos Rakstus, apmeklējam baznīcu un semināru, apdomājam mūsu patriarhālās svētības, cienīgi saņemam priekšrakstus un godājam svētās derības. Tas viss ieaicina Garu apgaismot mūsu prātu un sniedz papildu mieru un aizsardzību. Bet vai mēs to visu godājam kā svētas iespējas liecināt par Kristu?

Es esmu apmeklējusi templi daudzas reizes, taču mani izmaina pielūgsme Tā Kunga namā. Dažreiz gavēšanas laikā es vienkārši jūtos izsalkusi, bet citreiz es mērķtiecīgi baudu Garu. Dažkārt es nomurminu lūgšanas, atkārtojot ierastās frāzes, taču esmu arī lūgusi, dedzīgi vēlēdamās saņemt padomu no Tā Kunga.

Ja mēs šos svētos paradumus padarīsim vairāk par iespēju saņemt liecību, nevis darāmo darbu sarakstu, tie mums sniegs spēku. Šis process būs pakāpenisks, taču mēs pilnveidosimies ik dienu, ja tajā aktīvi iesaistīsimies un mērķtiecīgi tieksimies pēc pieredzēm ar Kristu. Neatlaidīgi rīkojoties saskaņā ar Viņa mācībām, mēs iegūsim liecību par Viņu; mēs veidosim attiecības ar Viņu un mūsu Debesu Tēvu. Mēs sāksim līdzināties Viņiem.

Pretinieks rada tik daudz traucēkļu, ka mums var būt grūti sadzirdēt Tā Kunga balsi. Mūsu pasaule, izaicinājumi un apstākļi nekļūs mierīgāki, taču mēs varam būt un mums ir jābūt izsalkušiem un izslāpušiem pēc Kristus lietām, lai skaidri „uzklausītu Viņu”.² Mēs vēlamies līdz automātismam izkopt savu māceklību un liecību, kas katru dienu vērsīs mūsu uzmanību uz to, lai mēs paļautos uz mūsu Glābēju.

Mans tētis ir miris nu jau vairāk nekā 11 gadus, taču viņa vārdi turpina manī dzīvot. „Bonij, nekad nelaid garām iespēju liecināt par Kristu.” Es jūs aicinu man pievienoties, pieņemot šo aicinājumu. Meklējiet Kristu it visur — es apsolu, ka Viņš ir līdzās!³ Patiess prieks balstās uz mūsu vēlmi tuvoties Kristum un pašiem saņemt liecību.

Mēs zinām, ka pēdējās dienās „katrs celis lieksies un katra mēle atzīsies”, ka Jēzus ir Kristus.⁴ Tā ir mana lūgšana, lai mūsu liecība jau tagad kļūtu par normālu un dabisku mūsu dzīves sastāvdaļu — lai mēs varētu izmantot katru iespēju ar prieku liecināt: Jēzus Kristus dzīvo!

Ak, cik ļoti es Viņu mīlu! Cik gan ļoti pateicīgi mēs esam par Viņa īstenoto Izpirkšanu, kas mums „ir devusi iespēju iegūt mūžīgo dzīvi un iemantot nemirstību”.⁵ Es liecinu par mūsu Glābēja labestību un lielo godību Viņa svētajā — Jēzus Kristus — Vārdā, āmen.