Kristum piemītoša nosvērtība
„Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: „Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.” (Marka 4:39)
Pagājušo reizi, kad es uzstājos vispārējā konferencē, mans znots Raiens man parādīja tvītu, kur bija teikts: „Tiešām? Viņa vārds ir „Bragg”” — kas nozīmē lielīties — „un viņš neuzstājas par pazemību? Kāda izšķērdība!” Diemžēl, šī vilšanās turpinās.
Mans brīnišķīgais tēvs bija visā Amerikā novērtēts UCLA (Kalifornijas universitātes Losandželosā) basketbola spēlētājs leģendārā trenera Džona Vudena vadībā. Viņi uzturēja tuvas attiecības visas mana tēva dzīves laikā, un ik pa laikam treneris Vudens un viņa sieva nāca pie mums vakariņās. Viņš vienmēr labprāt ar mani apsprieda basketbolu vai jebko citu, kas man tobrīd bija aktuāls. Reiz, pirms uzsāku savu pēdējo gadu vidusskolā, es viņam lūdzu padomu. Viņš, kā vienmēr paliekot savā skolotāja lomā, teica: „Tavs tēvs man pastāstīja, ka tu esi pievienojies Jēzus Kristus Baznīcai, tādēļ es zinu, ka tev ir ticība Tam Kungam. Pārliecinies, ka šī ticība tev palīdz palikt nosvērtam jebkurā situācijā. Vētrām nākot, izvēlies būt labs.”
Gadiem ejot, es arvien atceros šo sarunu. Padoms būt mierīgam, nosvērtam un savāktam jebkurā situācijā, it īpaši grūtībās un izjūtot spiedienu, mani ļoti uzrunāja. Es redzēju, ka trenera Vudena komandas spēlēja ar nosvērtību, un es redzēju lieliskos panākumus, ko viņi guva, uzvarot 10 nacionālos čempionātus.
Taču mūsdienās par nosvērtību daudz nerunā, un šajā nemiera un šķelšanās laikā tā tiek pielietota vēl mazāk. Nereti to piemin sportā — runājot par nosvērtu spēlētāju, kurš sīvas cīņas laikā paliek nesatricināms, vai par komandu, kura sāk šķelties nosvērtības trūkuma dēļ. Taču šī brīnišķīgā īpašība attiecināma ne tikai uz sportu. Nosvērtībai ir daudz plašāks pielietojums dzīvē, un tā var svētīt vecākus, vadītājus, misionārus, skolotājus, studentus un jebkuru citu, kas sastopas ar dzīves vētrām.
Garīga nosvērtība mūs svēta ar spēju saglabāt mieru un koncentrēties uz visbūtiskāko, it īpaši brīžos, kad izjūtam lielu spiedienu. Prezidents Hjū B. Brauns mācīja: „Ticība Dievam un tam, ka labais galu galā uzvarēs, palīdz mums stāties pretī grūtībām ar mentālu un garīgu nosvērtību.”1
Prezidents Rasels M. Nelsons ir apbrīnojams garīgās nosvērtības paraugs. Reiz, kad toreizējais dakteris Nelsons veica četrkārtīgo koronāro artēriju šuntēšanas operāciju, pēkšņi pazeminājās pacienta asinsspiediens. Dakteris Nelsons mierīgi izvērtēja situāciju un noteica, ka viens no komandas biedriem ir netīšām noņēmis vienu klemmi. Tā nekavējoties tika uzlikta atpakaļ vajadzīgajā vietā, un dakteris Nelsons mierināja savu komandas biedru, sakot: „Es tevi vēl aizvien mīlu,” un tad jokojoties piebilda: „Dažreiz es tevi mīlu vairāk nekā citās reizēs!” Viņš demonstrēja, kā rīkoties ārkārtas situācijā — ar nosvērtību, koncentrējoties tikai uz pašu svarīgāko —, risinot kritisko situāciju. Prezidents Nelsons teica: „Tas ir stingras pašdisciplīnas jautājums. Mūsu dabīgā reakcija ir: „Sūti mani prom, treneri! Es gribu iet mājās!” Bet jūs to, protams, nevarat darīt. Dzīvība ir pilnībā atkarīga no visas ķirurgu komandas. Tā kā jums nākas vien palikt pēc iespējas mierīgākam un nesaspringušam, saglabājot skaidru prātu.”2
Protams, Glābējs ir vispilnīgākais nosvērtības paraugs.
Ģetzemanes dārzā neiedomājamā agonijā, kad „Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi”3, Viņš demonstrēja dievišķu nosvērtību ar šo vienkāršo, bet cēlo apgalvojumu: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”4 Zem milzīgā spiediena pavērdams iespēju visas cilvēces glābšanai, Jēzus demonstrēja trīs svarīgus nosacījumus, kas ļauj mums izprast Viņa vareno nosvērtību. Pirmkārt, Viņš zināja, kas Viņš ir, un nenovirzījās no Savas dievišķās misijas. Otrkārt, Viņš zināja, ka pastāv diženā laimes iecere. Un, treškārt, Viņš zināja, ka, pateicoties Viņa veiktajai bezgalīgajai Izpirkšanai, visi, kas uzticīgi uzņemsies Viņa jūgu, noslēdzot un ievērojot svētās derības, kas saņemtas caur priesterības priekšrakstiem, tiks izglābti, kā to šodien tik skaisti mācīja elders Deils G. Renlands.
Lai salīdzinātu atšķirību starp spēju saglabāt nosvērtību un tās zaudēšanu, padomājiet par to, kas notika, kad Kristus un Viņa apustuļi atstāja Ģetzemanes dārzu. Kad viņi sastapās ar kareivjiem, kas bija sūtīti apcietināt Jēzu, Pēteris zaudēja nosvērtību un vardarbīgi nocirta ausi augstā priestera kalpam Malham. Savukārt Jēzus Kristus palika nosvērts un saspringtajā situācijā ienesa mieru, dziedinot Malhu.5
Tiem no mums, kuriem palikšana nosvērtiem sagādā grūtības un kuri, iespējams, zaudējuši drosmi, jāapdomā Pētera stāsta turpinājums. Neilgi pēc šī notikuma un savas saistības ar Kristu sirdi plosošās noliegšanas6 Pēteris stāvēja to pašu reliģisko vadītāju priekšā, kuri notiesāja Glābēju, un intensīvas nopratināšanas laikā ar apbrīnojamu nosvērtību sniedza daiļrunīgu liecību par Jēzus Kristus dievišķumu.7
Ziniet, kas jūs esat, un esiet uzticīgi savai dievišķajai būtībai
Apspriedīsim Kristum piemītošas nosvērtības aspektus. Pirmkārt, zināšanas par to, kas esam, un uzticība mūsu dievišķajai būtībai iedveš mieru. Kristum piemītoša nosvērtība nozīmē izvairīšanos no sevis salīdzināšanas ar citiem vai izlikšanās par to, kas mēs neesam.8 Džozefs Smits mācīja: „Ja cilvēki neizprot Dieva raksturu, tie neizprot paši sevi.”9 Nav iespējams iemantot dievišķu nosvērtību bez zināšanām par to, ka mēs esam mīloša Debesu Tēva dievišķi dēli un meitas.
Savā runā „Lēmumi mūžībai” prezidents Nelsons mācīja šīs mūžīgās patiesības par mūsu būtību: mēs esam Dieva bērni, mēs esam derības bērni, un mēs esam Kristus mācekļi. Tad viņš apsolīja: „Ja jūs pieņemsiet šo patiesību, mūsu Debesu Tēvs palīdzēs jums sasniegt jūsu augstāko mērķi — mūžīgo dzīvi Viņa svētajā klātbūtnē.”10 Mēs patiesi esam dievišķas, garīgas būtnes, kas gūst laicīgu pieredzi. Zināšanas par to, kas mēs esam, un spēja būt uzticīgiem savai dievišķajai identitātei ir Kristum piemītošas nosvērtības attīstīšanas pamatā.
Ziniet, ka pastāv dievišķa iecere
Nākamais — atceroties to, ka pastāv diženā iecere, mēs varam smelties drosmi un nosvērtību izaicinošās situācijās. Nefijs varēja „ie[t] un darī[t]”11, kā Tas Kungs bija pavēlējis, „nezinādams iepriekš”12, kas viņam jādara, jo viņš zināja, ka Gars viņu vadīs, piepildot mūžīgo mīlošā Debesu Tēva ieceri. Nosvērtība tiek iegūta skatoties uz lietām no mūžības perspektīvas. Tas Kungs mācīja Savus apustuļus: „Paceliet savas acis”13 un „lai mūžības nopietnība paliek jūsu prātos”.14 Ja raugāmies uz izaicinājumu pilnajiem brīžiem no mūžīgās ieceres skatupunkta, slogi pārtop par privilēģiju mīlēt, kalpot, mācīt un svētīt. Mūžības perspektīva ļauj iegūt Kristum piemītošu nosvērtību.
Iepazīstiet Jēzus Kristus un Viņa veiktās Izpirkšanas stiprinošo spēku
Un pēdējais — Kristus stiprinošais spēks, kas mums pieejams caur Viņa veikto Izpirkšanas upuri, dod mums spēku izturēt un pārvarēt grūtības. Pateicoties Jēzum Kristum, mēs varam slēgt derību ar Dievu un saņemt spēku, lai ievērotu šo derību. Kad esam sasaistīti ar Glābēju, mēs varam just prieku un mieru, neatkarīgi no mūsu laicīgajiem apstākļiem.15 Almas 7. nodaļā atrodama skaista mācība par Kristus stiprinošo spēku. Papildus tam, ka Viņš mūs atpestī no grēka, Glābējs var mūs stiprināt mūsu vājībās, bailēs un dzīves izaicinājumos.
Koncentrējoties uz Kristu, mēs varam apklusināt savas bailes, tāpat kā to darīja Almas ļaudis Helama zemē.16 Laikā, kad tuvojās draudīgs karapulks, šie uzticīgie Kristus mācekļi palika nosvērti. Elders Deivids A. Bednārs ir mācījis: „Alma ticīgajiem deva padomu — atcerēties To Kungu un to, ka tikai Viņš var viņus atbrīvot (skat. 2. Nefija 2:8). Atziņa par Glābēja aizsargājošajām rūpēm deva cilvēkiem iespēju apklusināt savas bailes.”17 Tas nodemonstrē nosvērtību.
Varenais vīrs vētrā
Noa mums daudz mācīja par pacietību vētras laikā, taču Glābējs bija labākais skolotājs tam, kā pārciest vētru. Viņš ir varenais vīrs vētrā. Pēc garas dienas, ko Viņš pavadīja, mācīdams kopā ar Saviem apustuļiem, Glābējam bija nepieciešama atelpa un Viņš ierosināja braukt ar laivu uz otru Galilejas jūras krastu. Kamēr Glābējs gulēja, sacēlās spēcīga vētra. Vējam un viļņiem draudot nogremdēt laivu, apustuļi sāka baiļoties par savām dzīvībām. Un atcerieties, ka vairāki no apustuļiem bija zvejnieki, kuri bija pieredzējuši daudzas vētras šajā jūrā. Tomēr noraizējušies18 viņi pamodināja To Kungu un vaicāja: „[Kungs], vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Tad ar priekšzīmīgu nosvērtību Glābējs „uzmodies … apsauca vēju un sacīja uz jūru: „Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.”19
Un tad Viņa apustuļi guva lielisku mācību par nosvērtību. Viņš vaicāja: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”20 Viņš viņiem atgādināja, ka Viņš ir pasaules Glābējs un ka Viņu sūtīja Tēvs, lai īstenotu Dieva bērnu nemirstību un mūžīgo dzīvi. Protams, ka Dieva Dēls neies bojā, atrodoties laivā. Viņš iemiesoja dievišķu nosvērtību, jo Viņš zināja par Savu dievišķo būtību un Viņš zināja to, ka pastāv glābšanas un paaugstināšanas iecere, un to, cik nozīmīga loma šajā iecerē ir Viņa veiktajai Izpirkšanai.
Viss labais mūsu dzīvē ienāk caur Kristu un Viņa veikto Izpirkšanu. Atceroties to, kas mēs esam, zinot, ka pastāv dievišķā žēlastības iecere, un smeļoties drosmi Tā Kunga spēkā, mēs varam paveikt visu. Mēs atradīsim mieru. Mēs būsim labi cilvēki — labas sievietes un vīrieši — jebkurā vētrā.
Kaut mēs katrs tiektos pēc Kristum piemītošas nosvērtības svētībām — ne tikai, lai palīdzētu sev grūtos laikos, bet lai svētītu citus un palīdzētu viņiem pārvarēt viņu dzīves vētras. Šajā Pūpolsvētdienas priekšvakarā es ar prieku liecinu par Jēzu Kristu. Viņš ir augšāmcēlies. Es liecinu par mieru un dievišķo nosvērtību, ko mūsu dzīvē var ienest tikai Viņš, un to daru Viņa, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.