Vai man patiešām ir piedots?
Pilnīgas un nevainojamas piedošanas apsolījums tiek dots ikvienam — iekš un caur Jēzus Kristus veikto bezgalīgo Izpirkšanu.
Pirms vairākiem gadiem mēs ar māsu Netresu pārcēlāmies uz Aidaho, kur uzsākām jaunu biznesu. Mēs birojā pavadījām garas dienas un naktis. Par laimi, mēs dzīvojām tikai dažu kvartālu attālumā no darbavietas. Katru nedēļu Šona un mūsu trīs meitas — visas jaunākas par sešiem gadiem — nāca uz biroju, lai kopīgi ieturētu pusdienas.
Vienā šādā dienā, pēc ģimenes pusdienām, es pamanīju, ka mūsu piecgadīgā meitiņa Mišela man ir atstājusi personisku, uz līmlapiņas uzrakstītu ziņu un to ir piestiprinājusi pie mana biroja telefona.
Tajā bija rakstīts: „Tēti, atcerieties mani mīlēt. Mīlestībā, Mišela.” Tas bija spēcīgs atgādinājums jaunam tēvam par to, kam ir vislielākā nozīme.
Brāļi un māsas, es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs mūs vienmēr atceras un ka Viņš mūs pilnībā mīl. Mans jautājums ir šāds: „Vai mēs atceramies Viņu? Un vai mēs Viņu mīlam?”
Pirms daudziem gadiem es kalpoju par vietējo Baznīcas vadītāju. Viens no mūsu jaunajiem vīriešiem, Denijs, bija visādā ziņā izcils. Viņš bija paklausīgs, laipns, labs, un viņam bija mīloša sirds. Tomēr, kad viņš absolvēja vidusskolu, viņš sāka pavadīt laiku ar cilvēkiem, kuri viņu nelabvēlīgi ietekmēja. Viņš tika iesaistīts narkotiku, it īpaši metamfetamīna, lietošanā un devās lejup pa slideno atkarības un iznīcības nogāzi. Drīz vien viņa izskats pilnībā izmainījās. Viņu gandrīz vairs nevarēja pazīt. Visbūtiskākās pārmaiņas bija redzamas viņa acīs — gaisma tajās bija apdzisusi. Es vairākas reizes centos ar viņu runāt, taču bez panākumiem. Viņu tas neinteresēja.
Bija grūti noskatīties, kā šis apbrīnojamais jaunais vīrietis cieš un dzīvo pilnīgi pretēji tam, kā bija dzīvojis iepriekš. Viņš bija spējīgs uz daudz ko vairāk.
Tad kādu dienu ar viņu sāka notikt brīnums.
Viņš apmeklēja Svētā Vakarēdiena sanāksmi, kurā viņa jaunākais brālis dalījās savā liecībā pirms došanās misijā. Sanāksmes laikā Denijs sajuta ko tādu, ko viņš ilgu laiku nebija sajutis. Viņš sajuta Tā Kunga mīlestību. Viņam beidzot bija cerība.
Lai gan Denijs vēlējās mainīties, viņam tas nenācās viegli. Viņam šķita, ka viņa atkarības un to radītā vainas apziņa ir lielāka, nekā viņš spēj panest.
Kādā pēcpusdienā, kad es pļāvu savu zālienu, Denijs pēkšņi piebrauca ar savu mašīnu. Viņam gāja ārkārtīgi smagi. Es izslēdzu zāles pļāvēju, un mēs apsēdāmies ēnā uz lieveņa. Tad viņš dalījās ar savām sirds sajūtām. Viņš patiešām vēlējās atgriezties. Tomēr novērsties no savām atkarībām un dzīvesveida bija ārkārtīgi grūti. Turklāt viņš jutās ļoti vainīgs un nokaunējies, ka bija tik zemu kritis. Viņš jautāja: „Vai es patiešām varu saņemt piedošanu? Vai man patiešām ir atpakaļceļš?”
Pēc tam, kad viņš, minot šīs bažas, bija izkratījis savu sirdi, mēs kopā lasījām Almas 36. nodaļu:
„Jā, es atcerējos visus savus grēkus un nekrietnības. …
Jā … pat viena doma vien par nākšanu Dieva vaiga priekšā spīdzināja manu dvēseli ar neizsakāmām šausmām” (13.–14. pants).
Pēc šiem pantiem Denijs teica: „Tieši tā es jūtos!”
Mēs turpinājām:
„Kad es tā tiku spīdzināts … atcerēdamies visus savus daudzos grēkus, lūk, es atcerējos arī, ka biju dzirdējis sava tēva pravietojumu … par kāda Jēzus Kristus, Dieva Dēla, atnākšanu, lai izpirktu pasaules grēkus. …
Un ak, kādu prieku es izjutu un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju” (17., 20. pants).
Lasot šīs rakstvietas, viņam sāka tecēt asaras. Almas prieks bija tas prieks, ko viņš bija meklējis!
Mēs pārrunājām to, ka Alma bija ārkārtīgi ļauns. Taču, tiklīdz viņš nožēloja grēkus, viņš nekad neatskatījās. Viņš kļuva par uzticīgu Jēzus Kristus mācekli. Viņš kļuva par pravieti! Denijs iepleta acis. „Pravieti?” viņš jautāja.
Es atbildēju: „Jā, pravieti. Bet tev tas nav obligāti!”
Mēs pārrunājām: lai gan viņa grēki nebija tik smagi, kā Almam, tas pats pilnīgās un absolūtās piedošanas apsolījums tiek dots ikvienam — caur Jēzus Kristus veikto bezgalīgo Izpirkšanu.
Tagad Denijs saprata. Viņš zināja, kas viņam ir jādara, — viņam ir jāsāk savs ceļojums, paļaujoties uz To Kungu un piedodot sev!
Denija varenās sirds pārmaiņas nebija nekas cits, kā brīnums. Ar laiku viņa sejas izteiksme mainījās, un viņa acis atkal sāka mirdzēt. Viņš kļuva tempļa cienīgs! Viņš beidzot bija atgriezies!
Pēc vairākiem mēnešiem es pajautāju Denijam, vai viņš vēlētos iesniegt pieteikumu, lai kalpotu pilnlaika misijā. Viņa atbilde pārsteidza un iedvesa bijību.
Viņš teica: „Es ļoti vēlētos kalpot misijā, bet tu zini, kāds es biju un ko darīju. Es domāju, ka man to neļaus darīt.”
Es atbildēju: „Iespējams, tev ir taisnība. Tomēr nekas mums neliedz iesniegt pieprasījumu. Ja tu saņemsi atteikumu, tu vismaz zināsi, ka paudi patiesu vēlmi kalpot Tam Kungam.” Viņa acis iemirdzējās. Viņš bija sajūsmā par šo ideju. Viņam tas bija gluži vai nesasniedzams mērķis, bet tā bija iespēja, ko viņš vēlējās izmantot.
Pēc dažām nedēļām, viņam par pārsteigumu, notika vēl viens brīnums. Denijs saņēma aicinājumu kalpot pilnlaika misijā.
Dažus mēnešus pēc tam, kad Denijs bija uzsācis misiju, es saņēmu telefona zvanu. Viņa prezidents jautāja: „Kas ir šis jaunais vīrietis? Viņš ir vissatriecošākais misionārs, kādu es jebkad esmu redzējis!” Redzat, šis prezidents bija saticis mūsdienu Almu, jaunāko.
Pēc diviem gadiem Denijs ar godu atgriezās mājās, jo bija kalpojis Tam Kungam ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību.
Pēc tam, kad viņš Svētā Vakarēdiena sanāksmē bija sniedzis misionāra liecību, es atgriezos mājās un drīz vien izdzirdēju, ka pie ārdurvīm kāds klauvē. Tajās stāvēja Denijs ar asarām acīs. Viņš teica: „Vai mēs varam brīdi parunāt?” Mēs izgājām laukā uz tā paša lieveņa.
Viņš jautāja: „Prezident, vai, tavuprāt, man patiešām ir piedots?”
Tagad arī man sāka birt asaras. Manā priekšā stāvēja uzticīgs Jēzus Kristus māceklis, kurš bija veltījis sevi visu, lai mācītu un liecinātu par Glābēju. Viņš bija Glābēja īstenotās Izpirkšanas dziedinošā un stiprinošā spēka iemiesojums.
Es teicu: „Denij! Vai tu esi ielūkojies spogulī? Vai tu esi redzējis savas acis? Tās ir gaismas pilnas, tu izstaro Tā Kunga Garu. Protams, ka tev ir piedots! Tu esi apbrīnojams! Tagad tas, kas tev ir jādara, ir jāvirzās uz priekšu savā dzīvē. Neskaties atpakaļ! Ar ticību raugies pretī nākamajam priekšrakstam.”
Denija brīnums turpinās vēl šodien. Viņš apprecējās templī un atgriezās augstskolā, kur ieguva maģistra grādu. Viņš turpina kalpot Tam Kungam ar godu un cieņu savos aicinājumos. Vēl svarīgāk — viņš ir kļuvis par lielisku vīru un uzticīgu tēvu. Viņš ir uzticīgs Jēzus Kristus māceklis.
Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Ja nebūtu [Glābēja] bezgalīgās Izpirkšanas, visa cilvēce būtu neglābjami zudusi.”1 Denijs nebija zudis Tam Kungam, un arī mēs tādi neesam. Viņš stāv pie durvīm, lai mūs uzmundrinātu, stiprinātu un mums piedotu. Viņš vienmēr atceras mūs mīlēt!
Apbrīnojama Glābēja mīlestības izpausme pret Dieva bērniem ir pierakstīta Mormona Grāmatā: „Kad Jēzus bija tā runājis, Viņš atkal pameta Savas acis apkārt uz ļaužu pulku un redzēja, ka viņi bija asarās un cieši raudzījās uz Viņu, it kā lūgdami, lai Viņš paliek nedaudz ilgāk ar tiem” (3. Nefija 17:5).
Glābējs jau bija pavadījis visu dienu, kalpodams ļaudīm. Tomēr Viņam bija jādara kas vairāk — Viņam bija jāapmeklē citas avis; Viņam bija jādodas pie Sava Tēva.
Neskatoties uz šiem pienākumiem, Viņš saskatīja, ka ļaudis vēlējās, lai Viņš paliktu nedaudz ilgāk. Tad, Glābēja sirdij esot līdzjūtības pilnai, notika viens no lielākajiem brīnumiem pasaules vēsturē:
Viņš palika.
Viņš viņus svētīja.
Viņš kalpoja viņu bērniem — citam pēc cita.
Viņš lūdza par tiem; Viņš raudāja ar tiem.
Un Viņš tos dziedināja. (Skat. 3. Nefija 17. nod.)
Viņa apsolījums ir mūžīgs — Viņš mūs dziedinās.
Tiem, kuri ir noklīduši no derību takas, lūdzu, ziniet, ka vienmēr pastāv cerība, vienmēr pastāv dziedināšana un vienmēr ir ceļš atpakaļ.
Viņa mūžīgais cerības vēstījums ir dziedinošs balzams itin visiem, kuri dzīvo šajā nemierīgajā pasaulē. Glābējs teica: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)
Brāļi un māsas, atcerēsimies meklēt Viņu, mīlēt Viņu un vienmēr atcerēties Viņu.
Es liecinu, ka Dievs dzīvo un mūs mīl. Es arī liecinu, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un Pestītājs. Viņš ir varenais Dziedinātājs. Es zinu — dzīvs mans Pestītājs! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.