Personīgā miera rašana

Mani dārgie brāļi un māsas, mēs esam tikuši svētīti ar iedvesmotām mācībām un skaistām dziesmām, kas mūs ir aizkustinājušas šīs vispārējās konferences ievada sesijā. Mēs pateicamies par jūsu dalību un jūsu ticību.

Šodien es runāšu par to, ko es esmu iemācījies par personīgā miera rašanas brīnumu jebkādos apstākļos. Glābējs zina, ka visi Debesu Tēva bērni ilgojas pēc miera, un Viņš ir teicis, ka Viņš var mums to dot. Atcerieties Jēzus Kristus vārdus, kas pierakstīti Jāņa evaņģēlijā: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”¹

To, ko Viņš domāja ar mieru, un to, kā Viņš to var dot, atklāj to cilvēku situācija, kuri dzirdēja Viņu runājam šos vārdus. Ieklausieties Jāņa pierakstā par Kristus kalpošanas kulmināciju. Viņam uzbruka nežēlīgi ļaunuma spēki, kas drīzumā draudēja uzbrukt arī Viņa mācekļiem.

Lūk, Glābēja vārdi:

„Ja jūs Mani mīlat, turiet Manas pavēles.

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi,

Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.

Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.

Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.

Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos.

Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.

Tad Jūda … Viņam saka: „Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?”

Jēzus viņam atbildēja: „Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.

Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis.

To Es jums esmu runājis, pie jums būdams.

Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.

Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.””²

No šīs Glābēja mācības es esmu apguvis vismaz piecus patiesos principus.

Pirmkārt, miera dāvana tiek dota pēc tam, kad mēs esam izrādījuši ticību, lai ievērotu Viņa baušļus. Tā Kunga Baznīcas locekļi, kuri ir stājušies derībā, jau ir apsolījuši būt paklausīgi.

Otrkārt, pie mums nāks un paliks Svētais Gars. Tas Kungs saka: ja mēs turpināsim būt uzticīgi, mūsos mājos Svētais Gars. Tas ir Svētā Vakarēdiena lūgšanas apsolījums, ka Gars būs mūsu pavadonis un ka mēs savā sirdī un prātā sajutīsim Viņa sniegto mierinājumu.

Treškārt, Glābējs apsola — ja mēs turam savas derības, mēs varam sajust Tēva un Dēla mīlestību cits pret citu un arī Viņu mīlestību pret mums. Mēs varam sajust Viņu tuvumu savā laicīgajā dzīvē, tāpat kā mēs to sajutīsim, tiekot svētīti ar iespēju — būt kopā ar Viņiem mūžīgi.

Ceturtkārt, Tā Kunga baušļu turēšana prasa ne tikai paklausību. Mums ir jāmīl Dievs ar visu savu sirdi, spēku, prātu un dvēseli.³

Tie, kuri nemīl Viņu, netur Viņa baušļus. Un tāpēc viņi neiegūs miera dāvanu ne šajā dzīvē, ne nākamībā.

Piektkārt, mums ir skaidri zināms, ka Tas Kungs ir mīlējis mūs pietiekami, lai samaksātu par mūsu grēkiem, lai mēs, ticēdami Viņam un nožēlodami savus grēkus, pateicoties Viņa veiktajai Izpirkšanai, varētu saņemt miera dāvanu, kas „ir augstāk[a] par visu saprašanu,”⁴ gan šajā dzīvē, gan esot kopā ar Viņu mūžībā.

Daži no jums, varbūt pat daudzi — nejūt Tā Kunga apsolīto mieru. Iespējams, jūs esat lūguši pēc personīgā miera un garīgā mierinājuma. Tomēr varbūt jums ir sajūta, ka debesis klusē, neatbildot jūsu lūgumiem pēc miera.

Jūsu dvēseles ienaidnieks nevēlas, lai jūs un jūsu mīļie rastu mieru. Viņš pats to nevar baudīt. Viņš darbojas, lai atturētu jūs pat no vēlmes rast mieru, ko Glābējs un mūsu Debesu Tēvs ir mums iecerējuši.

Šķiet, ka Sātana centieni — sēt naidu un strīdus mums visapkārt — tikai pastiprinās. Mēs redzam apliecinājumus tam starp tautām un pilsētām, vietējās apkaimēs, elektroniskajos medijos un visā pasaulē.

Tomēr mums ir iemesls optimismam — tā ir Kristus Gaisma, kas ir dota ikvienam jaundzimušam bērnam. Līdz ar šo universālo dāvanu tiek dota apziņa par to, kas ir pareizi, kā arī vēlme mīlēt un būt mīlētam. Ikvienam Dieva bērnam, nākot laicīgajā pasaulē, ir iedzimta taisnīguma un patiesības izjūta.

Mūsu optimisms, domājot par šo bērnu personīgo mieru, balstās uz tiem cilvēkiem, kuri par viņiem rūpējas. Ja tie, kuri viņus audzina un kalpo viņiem, ir strādājuši pie tā, lai saņemtu miera dāvanu no Glābēja, tad viņi ar savu personīgo piemēru un pūliņiem sekmēs to, lai viņu bērnam būtu ticība — sagatavoties dievišķās miera dāvanas iemantošanai.

Tas ir apsolīts Svētajos Rakstos: „Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.”⁵ Tas prasa to, lai cilvēks, kuram ir uzdots gādāt un rūpēties par bērnu, būtu miera dāvanas cienīgs.

Diemžēl mēs visi esam jutušies sāpināti, kad bērni, kurus ir audzinājuši iedvesmoti vecāki, dažkārt vientuļais vecāks, pēc dzīves ticībā un mierā, ir izvēlējušies bēdu ceļu.

Pat šādu skumju brīžos mans optimisms balstās uz vēl vienu Tā Kunga dāvanu. Tā ir šāda: Viņš aicina daudzus miera nesējus no Savu uzticamo mācekļu vidus. Viņi ir jutuši Dieva mieru un mīlestību. Viņu sirdīs ir Svētais Gars, un Tas Kungs var viņus vadīt, lai viņi varētu pasniegt roku noklīdušajām avīm.

Es to esmu pieredzējis visas savas dzīves gaitā un visā pasaulē. Arī jūs to esat pieredzējuši. Dažkārt, kad jūs tiekat vedināti kādu glābt, jums var šķist, ka tā ir nejaušība.

Reiz es vienkārši pajautāju kādai sievietei, ko satiku ceļojuma laikā: „Vai jūs varētu man nedaudz pastāstīt par savu ģimeni?” Sarunas gaitā es palūdzu, lai viņa man parāda savas pieaugušās meitas fotogrāfiju, kurai pēc viņas teiktā bija grūtības. Mani pārsteidza attēlā redzamās meitenes labestība, ko izstaroja viņas vaibsti. Es sajutu iedvesmu pavaicāt, vai es varētu dabūt viņas e-pasta adresi. Tobrīd šī meita jutās izmisusi un prātoja, vai Dievam maz ir kāds vēstījums viņai. Viņam tāds bija. Tas bija šāds: „Tas Kungs Tevi mīl. Viņš vienmēr Tevi ir mīlējis. Tas Kungs vēlas, lai Tu atgrieztos. Tavas apsolītās svētības joprojām ir spēkā.”

Baznīcas locekļi visā Baznīcā ir jutuši Tā Kunga personīgā miera dāvanu. Viņš mudina ikvienu palīdzēt citiem nākt pie Viņa un pašiem būt šī miera cienīgiem. Savukārt viņi izvēlēsies tiekties pēc iedvesmas, lai saprastu, kā šo dāvanu pasniegt tālāk citiem.

Jaunā paaudze kļūs par nākamās paaudzes audzinātājiem. Skaitliski pieaugošā ietekme radīs brīnumu. Laika gaitā tā izplatīsies un pieaugs, līdz Tā Kunga valstība uz Zemes būs sagatavota un gatava sveikt Viņu ar Oziannas saucieniem. Uz Zemes valdīs miers.

Es nešaubīgi liecinu, ka Glābējs dzīvo un ka Viņš vada šo Baznīcu. Es esmu sajutis Viņa mīlestību savā dzīvē un Viņa mīlestību un rūpes par visiem Debesu Tēva bērniem. Glābēja aicinājums — nākt pie Viņa — ir miera piedāvājums.

Prezidents Rasels M. Nelsons ir Dieva mūsdienu pravietis visai pasaulei. Viņš ir teicis: „Es dalos ar jums savā pārliecībā, ka, par spīti pasaulē valdošajai situācijai un jūsu personiskajiem apstākļiem, jūs varat stāties pretī nākotnei ar optimismu un prieku.”⁶

Es apliecinu jums savu mīlestību. Jūsu lielā ticība un mīlestība uzrunā cilvēkus un ļauj Tam Kungam izmainīt viņu sirdis, lai viņi sajustu vēlmi — piedāvāt citiem miera dāvanu, kas ir augstāka par visu saprašanu.

Es lūdzu par to, kaut jūs varētu rast mieru, palīdzēt to atrast daudziem citiem un nodot to tālāk. Kad Tas Kungs atgriezīsies, iestāsies brīnišķīgā miera tūkstošgade. Par to es priecīgi liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.