Nepilnīgā raža

Zēna gados es iemācījos iemīlēt krasās gadalaiku pārmaiņas Montānas štata dienvidrietumos, kur es uzaugu. Mans mīļākais gadalaiks bija rudens — ražas novākšanas laiks. Mūsu ģimene cerēja un lūdza par to, lai mūsu mēnešiem ilgais, smagais darbs nestu augļus ar bagātīgu ražu. Mani vecāki satraucās par laikapstākļiem, mājlopu veselību un labības stāvokli, kā arī par daudz ko citu, ko viņi nespēja ietekmēt.

Pieaugot es sāku aizvien vairāk apzināties, cik tas viss bija svarīgi. Mūsu iztika bija atkarīga no ražas. Tēvs man mācīja par tehniku, ko izmantojām, lai ievāktu graudus. Es vēroju, kā viņš uz lauka atved kombainu, ar tā palīdzību nogriež nelielu graudu saišķi un pārbauda, vai graudu tvertnē aiz kombaina nonāk pēc iespējas vairāk graudu un tie netiek izmesti kopā ar pelavām. Šo procedūru viņš atkārtoja vairākkārt, katru reizi pielāgojot kombainu. Es skraidelēju līdzās un kopā ar viņu izskatīju pelavas, izlikdamies, ka zinu, ko daru.

Kad viņš bija mierā ar veiktajiem uzstādījumiem kombainā, es pelavās uz zemes atradu dažus graudus un viņam tos parādīju, kritiski uz viņu paskatoties. Es neaizmirsīšu, ko tēvs man pateica: „Ir pietiekami labi, un tas ir labākais, ko šī iekārta var paveikt.” Mani līdz galam neapmierināja viņa skaidrojums, un es prātoju par ražas novākšanas nepilnībām.

Neilgi pēc tam, vakaros iestājoties aukstākam laikam, es vēroju, kā tūkstošiem gājputnu — gulbju, zosu un pīļu — nolaidās uz lauka, lai barotos ceļā uz tālajiem dienvidiem. Tie ēda pārpalikušos graudus no mūsu nepilnīgi novāktās ražas. Dievs bija visu pārdomājis līdz pilnībai. Neviens graudiņš netika pazaudēts.

Mūsu pasaulē un pat Baznīcā mēs bieži izjūtam kārdinājumu — būt apsēstiem ar pilnību. Sociālie mediji, nereālas gaidas un bieži vien mūsu paškritika rada nepilnvērtības sajūtu, proti, ka mēs neesam pietiekami labi un nekad tādi nebūsim. Daži pat pārprot Glābēja aicinājumu — „[būt] pilnīgi[em]”.¹

Atcerieties, ka perfekcionisms nav tas pats, kas būt pilnīgam Kristū.² Perfekcionisms ir neizpildāms, pašradīts standarts, kas pieprasa sevis salīdzināšanu ar citiem. Tas rada vainas sajūtu un trauksmi un var mūsos raisīt vēlmi nošķirties no apkārtējiem un izolēties.

Kļūt pilnīgiem Kristū ir pavisam kas cits. Tas ir process, ko ar mīlestību vada Svētais Gars, palīdzot mums kļūt līdzīgākiem Glābējam. Šos standartus nosaka mīlošais un visu zinošais Debesu Tēvs, un tie ir skaidri noteikti derībās, ko mēs esam aicināti noslēgt. Šis process mūs atbrīvo no vainas un nepilnvērtības sloga, un tajā vienmēr tiek uzsvērts, kas mēs esam Dieva acīs. Šis process mūs pacilā un liek kļūt labākiem, un tajā pat laikā mūs vērtē pēc katra personīgās nodošanās Dievam, ko mēs izrādām savos centienos sekot Viņam ticībā. Pieņemot Glābēja aicinājumu Viņam sekot, mēs drīz vien noprotam, ka mūsu labākie pūliņi ir pietiekami un ka Glābēja labvēlība līdzsvaros mūsu nepilnības tā, kā mēs pat iedomāties nevaram.

Mēs redzam, kā šis princips darbojās, kad Glābējs paēdināja piecus tūkstošus cilvēku.

„Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: „Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” …

Filips Viņam atbildēja: „Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.”

Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka:

„Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?””³

Vai jūs kādreiz esat prātojuši, ko Glābējs izjuta pret šo gados jauno zēnu, kurš ar bērnam piemītošu ticību piedāvāja ko tādu, kas bija daudz par maz, lai paveiktu tik diženu uzdevumu?

„Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās.

Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: „Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!””⁴

Glābējs padarīja pieticīgo piedāvājumu pilnīgu.

Drīz vien pēc šīs pieredzes Jēzus sūtīja Savus mācekļus uz priekšu laivā. Neilgi pēc tam, nakts vidū, viņi jūrā piedzīvoja vētru. Viņi izbijās, pamanot rēgam līdzīgu tēlu nākam pie viņiem pa ūdens virsu.

„Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!”

Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.”

Un Viņš sacīja: „Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus.

Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!”

Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?””⁵

Brāļi un māsas, visticamāk, ar to viņu saruna nebeidzās. Es ticu, kad Pēteris kopā ar Glābēju roku rokā gāja atpakaļ uz laivu, — kad Pēteris bija viss izmircis un varbūt jutās ļoti muļķīgi, — Glābējs, iespējams, teica ko līdzīgu šim: „Ak, Pēteri, nebaidies un nesatraucies! Ja tu varētu sevi uzlūkot Manām acīm, tavas šaubas pagaistu un ticība augtu. Es tevi mīlu, dārgais Pēteri. Tu izkāpi no laivas. Tavas pūles ir pieņemamas, lai arī tu saminstinājies. Es būšu tev vienmēr līdzās, lai tevi izceltu no dziļumiem un padarītu tavas pūles pilnīgas.”

Elders Dīters F. Uhtdorfs mācīja:

„Es ticu, ka Glābējs Jēzus Kristus gribētu, lai jūs redzētu, sajustu un zinātu, ka Viņš ir jūsu spēks; ka nav robežu tam, ko ar Viņa palīdzību jūs varat paveikt; ka jums ir neierobežots potenciāls. Viņš vēlētos, lai jūs skatītos uz sevi tā, kā jūs redz Viņš. Un tas ļoti atšķiras no tā, kā jūs redz pasaule. …

Viņš nogurušajiem dod spēku, un tiem, kuri jūtas bezspēcīgi, Viņš vairo stiprumu.”⁶

Mums ir jāatceras, ka Glābējs var padarīt mūsu labākos, taču nepilnīgos pūliņus — pilnīgus. Lai arī cik maznozīmīgi tie varētu šķist, mēs nedrīkstam par zemu novērtēt Glābēja spēku. Laipns vārds, īss, taču sirsnīgs kalpošanas apmeklējums vai ar mīlestību pasniegta Sākumskolas nodarbība — tas viss ar Glābēja palīdzību var sniegt mierinājumu, var mīkstināt sirdi un mainīt dzīvi mūžībā. Mūsu neveiklie pūliņi var veicināt brīnumus, turklāt šajā procesā mēs varam piedalīties nevainojamā ražas novākšanā.

Bieži vien mēs nonākam situācijās, kas liek mums paveikt vairāk, nekā mēs domājām, ka spējam. Iespējams, mēs nejūtamies piemēroti kādam uzdevumam. Iespējams, mēs raugāmies uz tiem, ar kuriem kopā kalpojam, un domājam, ka nekad nevarēsim būt tik labi, kā viņi. Brāļi un māsas, ja jūs tā domājat, palūkojieties uz neparastajiem vīriešiem un sievietēm, kas sēž aiz manis un kopā ar kuriem es kalpoju.

Es zinu, kā jūs jūtaties.

Taču es esmu atskārtis, ka gluži tāpat kā perfekcionisms nav tas pats, kas būt pilnīgam Kristū, tā arī sevis salīdzināšana ar citiem nav tas pats, kas līdzināšanās kādam. Kad mēs sevi salīdzinām ar citiem, tam var būt tikai divi iznākumi. Vai nu mēs uzskatīsim, ka esam labāki un sāksim tiesāt un kritizēt, vai arī domāsim, ka esam sliktāki un sāksim satraukties, kļūdami paškritiski un mazdūšīgi. Sevis salīdzināšana ar citiem reti kad ir produktīva, tā nepacilā un reizēm pat ir nomācoša. Patiesībā šāda salīdzināšana var graut mūsu garu un neļaut mums saņemt tik ļoti nepieciešamo garīgo palīdzību. No otras puses, kad mēs cenšamies līdzināties tiem, kurus cienām un kuri nodemonstrē Kristum piemītošas īpašības, mēs varam gūt pamācošas un pacilājošas pieredzes, kas var mums palīdzēt kļūt par labākiem Jēzus Kristus mācekļiem.

Glābējs mums sniedza sekošanas paraugu, Pats līdzinoties Tēvam. Viņš pamācīja savu mācekli Filipu: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?”⁷

Un tad Viņš mācīja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru.”⁸

Lai arī cik maznozīmīgi varētu šķist mūsu pūliņi, ja mēs darbosimies ar patiesu nolūku, Glābējs caur mums paveiks Savu darbu. Ja mēs vienkārši darīsim to labāko un paļausimies uz to, ka Viņš pieliks klāt tur, kur mums trūkst, mēs varēsim kļūt par daļu no tiem brīnumiem, kas notiek mums apkārt.

Elders Deils G. Renlands ir teicis: „Jums nav jābūt pilnīgiem, bet jūs mums esat vajadzīgi, jo ikviens, kuram ir vēlēšanās, var kaut ko paveikt.”⁹

Un prezidents Rasels M. Nelsons mums māca: „Tam Kungam ļoti patīk pūliņi.”¹⁰

Glābējs ir gatavs pieņemt mūsu pieticīgos pūliņus un padarīt tos pilnīgus caur Savu labvēlību. Ar Kristu nepilnīgas ražas nav. Mums ir jāiemanto drosme, lai noticētu tam, ka Viņa labvēlība ir paredzēta mums — ka Viņš mums palīdzēs un izglābs no dziļumiem tad, kad mēs saminstināsimies, un padarīs mūsu nepilnīgos pūliņus — pilnīgus.

Līdzībā par sējēju Glābējs apraksta sēklas, kas bija iesētas labā augsnē. Vienas nesa simtkārtīgus, citas sešdesmitkārtīgus un vēl citas trīsdesmitkārtīgus augļus. Un tie visi bija daļa no viņa pilnīgās ražas.¹¹

Pravietis Moronijs visus aicināja: „Nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā, un …, ja jūs noraidīsit jebkādu bezdievību un mīlēsit Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi, tad Viņa labvēlība ir pietiekama jums, lai ar Viņa labvēlību jūs varētu būt pilnīgi Kristū.”¹²

Brāļi un māsas, es liecinu par Kristu, kuram piemīt vara padarīt pilnīgu pat mūsu vispieticīgāko upuri. Darīsim visu iespējamo, pienesīsim, ko spējam, un ar ticību noliksim pie Viņa kājām mūsu nepilnīgo upuri! Viņa, kurš ir pilnīgās ražas Kungs, patiesi Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.