Vai jūs zināt, kāpēc es, būdams kristietis, ticu Kristum?

Pirms daudziem gadiem es kādu vakaru pēc darba iekāpu savā ierastajā autobusā no Ņujorkas uz Ņūdžersiju. Sieviete, kurai es nejauši apsēdos blakus, pamanīja, ko es rakstīju savā datorā, un jautāja: „Vai jūs ticat … Kristum?” Es atbildēju: „Jā!” Runājot ar viņu, es uzzināju, ka viņa nesen pārcēlās no savas skaistās Āzijas valsts uz darbu Ņujorkā ļoti konkurētspējīgajā informācijas tehnoloģiju nozarē.

Es viņai dabiski pajautāju: „Vai jūs zināt, kāpēc es, būdams kristietis, ticu Jēzum Kristum?” Arī viņa man pavisam normāli atbildēja un aicināja mani par to pastāstīt. Taču, kad es grasījos runāt, es piedzīvoju vienu no tiem brīžiem, kad prātu pārņem daudzas domas. Šī bija pirmā reize, kad man vajadzēja izskaidrot kristietības jautājumus personai, kura tos tik labi nepārzināja un kura ir ļoti inteliģenta. Es nevarēju vienkārši teikt: „Es sekoju Jēzum Kristum, jo Viņš labprātīgi cieta un nomira par maniem grēkiem.” Viņa varētu prātot: „Vai Jēzum bija jāmirst? Vai tad Dievs vienkārši nevar mums piedot un attīrīt mūs no mūsu grēkiem, ja mēs Viņam to lūgtu?”

Kā jūs būtu atbildējuši uz šo jautājumu dažu minūšu laikā? Kā jūs to izskaidrotu savam draugam? Bērni un jaunieši, vai jūs, lūdzu, vēlāk pajautāsiet saviem vecākiem vai kādam vadītājam: „Kāpēc Jēzum bija jāmirst?” Brāļi un māsas, man ir jāatzīstas, ka, neskatoties uz visu, ko es, manuprāt, zināju par Baznīcas doktrīnu, vēsturi, politiku un visu pārējo, atbilde uz šo mūsu ticībai galveno jautājumu nenāca tik viegli. Todien es nolēmu vairāk pievērsties tam, kas visvairāk attiecas uz mūžīgo dzīvi.

Es stāstīju savai jaunajai paziņai¹, ka papildus ķermenim mums ir gars un ka Dievs ir mūsu garu Tēvs.² Es pastāstīju, ka pirms mūsu piedzimšanas šajā laicīgajā pasaulē mēs dzīvojām kopā ar mūsu Debesu Tēvu.³ Tāpēc, ka Viņš mīl viņu un visus Savus bērnus, Viņš ir iecerējis, ka mums ir jāsaņem ķermenis pēc Viņa godības pilnā ķermeņa tēla⁴, mums ir jābūt daļai no ģimenes⁵ un ir jāatgriežas Viņa mīlošajā klātbūtnē, lai baudītu mūžīgo dzīvi kopā ar savu ģimeni⁶ — tāpat kā Viņš to dara ar Savējo.⁷ Taču es teicu, ka mēs šajā kritušajā pasaulē saskarsimies ar diviem galvenajiem šķēršļiem:⁸ (1) fizisko nāvi — mūsu ķermeņa nošķiršanu no mūsu gara. Protams, viņa zināja, ka mēs visi nomirsim. Un (2) garīgo nāvi — mūsu atšķirtību no Dieva, jo mūsu kā mirstīgo grēki, kļūdas un trūkumi attālina mūs no Viņa svētās klātbūtnes.⁹ Arī to viņa saprata.

Es viņu informēju, ka tās ir taisnības likuma sekas. Šis mūžīgais likums pieprasa, lai par katru mūsu grēku vai Dieva likuma vai patiesības pārkāpumu tiktu samaksāts mūžīgs sods, vai arī mēs nekad vairs nevarētu dzīvot Viņa svētajā klātbūtnē.¹⁰ Tas būtu netaisnīgi, un Dievs „nevar noliegt taisnību”.¹¹ Viņa to saprata un viegli apzinājās, ka Dievs ir arī žēlsirdīgs, mīlošs un dedzīgi vēlas īstenot mūsu mūžīgo dzīvi.¹² Es stāstīju savai paziņai, ka mums ir arī viltīgs, spēcīgs pretinieks — ļaunuma un melu avots —, kas pretosies mums.¹³ Tādēļ ir nepieciešams, lai mūs izglābtu kāds, kuram piemīt bezgalīgs dievišķais spēks pārvarēt visu šo pretestību un šķēršļus.¹⁴

Tad es dalījos ar viņu labajās vēstīs — labajās liela prieka vēstīs „visiem ļaudīm”¹⁵ —, ka „tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”.¹⁶ Es liecināju savai paziņai, un es liecinu jums, ka Jēzus Kristus ir šis Glābējs, kuram bija jācieš, jāmirst un atkal jāuzceļas — kas ir Viņa bezgalīgā Izpirkšana —, lai pestītu visu cilvēci no fiziskās nāves¹⁷ un sniegtu mūžīgo dzīvi ar Dievu un mūsu ģimeni¹⁸ — visiem, kuri Viņam sekos. Mormona Grāmatā ir pasludināts: „Un tā Dievs … [guva] uzvaru pār nāvi; dodot Dēlam varu aizlūgt par cilvēku bērniem … ; piepildīts ar [žēlastību un] līdzjūtību pret cilvēku bērniem; … sarāvis nāves saites, uzņēmies uz Sevis viņu nekrietnības un viņu pārkāpumus, atpestījis viņus un apmierinājis taisnības prasības.”¹⁹

Dieva atklātie soļi, kas mums ir jāveic, lai sekotu Jēzum un saņemtu mūžīgo dzīvi, tiek saukti par Kristus doktrīnu. To skaitā ir ticība Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, grēku nožēlošana, kristīšanās [Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā], Svētā Gara dāvanas saņemšana un pastāvēšana līdz galam.²⁰ Es pastāstīju savai paziņai par šiem soļiem, taču es jums pastāstīšu arī par dažiem veidiem, ko pravieši un apustuļi nesen ir mācījuši attiecībā uz to, kā Kristus doktrīna var svētīt visus Dieva bērnus.

Prezidents Rasels M. Nelsons paziņoja: „Tīrā Kristus doktrīna ir spēcīga. Tā izmaina dzīvi ikvienam, kurš to saprot un cenšas īstenot savā dzīvē.”²¹

Elders Dīters F. Uhtdorfs mācīja: „Jauniešu spēkam [ceļvedī] tiek drosmīgi paziņota Kristus mācība [un] jūs [jaunieši] tiekat aicināti izdarīt izvēles, pamatojoties uz [to].”²²

Elders Deils G. Renlands mācīja: „Mēs aicinām misionārus darīt to, ko viņi lūdz darīt savus mācāmos: … pielietot dzīvē Kristus mācību [un] nostāties uz derību ceļa un palikt uz tā.”²³

Kristus mācība dod spēku tiem, kuriem ir grūtības vai kuriem šķiet, ka viņi neiederas Baznīcā, jo tā viņiem palīdz, kā teica elders D. Tods Kristofersons, „apliecināt: Jēzus Kristus nomira manis dēļ … [un] mīl mani”.²⁴

Vecāki, ja jūsu bērnam ir grūtības ar kādu evaņģēlija principu vai pravietisko mācību, lūdzu, pretojieties jebkāda veida ļauna runāšanai²⁵ vai aktīvai nostājai pret Baznīcu vai tās vadītājiem. Šāda mazvērtīga, laicīga pieeja ir jūsu necienīga un var būt iznīcinoša jūsu bērna uzticībai ilgtermiņā.²⁶ Ja jūs aizsargājat vai aizstāvat savu dārgo bērnu, vai izrādāt viņam vai viņai solidaritāti, tas liecina jums par labu. Taču mana sieva Džeina un es no personiskās pieredzes zinām, ka jūsu mīļotā bērna mācīšana par to, kāpēc mums visiem izmisīgi ir vajadzīgs Jēzus Kristus un kā piemērot Viņa priekpilno mācību, ir tas, kas stiprinās un dziedinās viņu. Pievērsīsim viņus Jēzum, kurš ir viņu patiesais Aizstāvis Tēva priekšā. Apustulis Jānis mācīja: „Tam, kas … paliek Kristus mācībā … ir gan Tēvs, gan Dēls.” Tad Viņš mūs brīdināja uzmanīties no tiem, kuri „nāk pie [m]ums un nesludina šo mācību”.²⁷

Mēs ar Džeinu nesen bijām tuksnesī, kur Mozus pacēla vara čūsku klejojošo Israēla bērnu priekšā. Tas Kungs bija apsolījis izdziedināt visus, kurus bija sakodušas indīgas čūskas, ja viņi vienkārši to uzlūkos.²⁸ Tā Kunga pravietis paceļ Kristus mācību mūsu priekšā, tādējādi darot to pašu — „lai Viņš varētu dziedināt tautas”.²⁹ Lai arī kādus kodumus, indes vai cīņas mēs piedzīvojam šajā laicīgajā tuksnesī, nebūsim kā tie, kuri senatnē un mūsdienās varēja tikt dziedināti, bet diemžēl „neskatījās, [jo] viņi neticēja, ka tas viņus izdziedinās”.³⁰ Mormona Grāmatā tiek apstiprināts: „Lūk, … šis ir tas ceļš; un nav neviena cita ceļa vai vārda, dota zem debesīm, ar ko cilvēks var tikt izglābts Dieva valstībā. Un tagad, lūk, šī ir Kristus mācība.”³¹

Tovakar Ņūdžersijā dalīšanās tajā, kāpēc mums ir vajadzīgs Jēzus Kristus un Viņa mācība, deva man jaunu māsu un viņai — jaunu brāli. Mēs sajutām mierpilno, apstiprinošo Svētā Gara liecību. Protams, es palūdzu viņas kontaktinformāciju un aicināju turpināt šo sarunu ar mūsu misionāriem. Viņa par to priecājās.

„Tādēļ, cik ļoti svarīgi ir darīt šīs lietas zināmas zemes iedzīvotājiem,” Mormona Grāmatā tiek pasludināts — mīlēt, dalīties un aicināt³², sapulcinot Israēlu mūsu kopienās un ģimenēs, — „lai viņi varētu zināt, ka šeit nav nevienas radības, kas var dzīvot ar Dievu, kā tikai caur Svētā Mesijas nopelniem un žēlastību, un labvēlību, [un mācību]”.³³ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.