„Nevar būt nekā tik skaudra un salda, kāds bija mans prieks”

Svētajos Rakstos ar vārdu prieks parasti tiek domāts daudz vairāk par pārejošiem apmierinājuma vai pat laimes izjūtas mirkļiem. Prieks šajā kontekstā ir dievišķa īpašība, kas visā pilnībā tiks iemantota tad, kad mēs atgriezīsimies, lai dzīvotu Dieva klātbūtnē.³ Tas ir daudz dziļāks, pacilājošāks, paliekošāks un daudz lielākā mērā maina mūsu dzīvi nekā jebkuras no baudām vai ērtībām, ko var piedāvāt šī pasaule.

Mēs tikām radīti, lai gūtu prieku. Tā ir mums — mīlošā Debesu Tēva bērniem — paredzētā sūtība. Viņš vēlas dalīties ar mums Savā priekā. Pravietis Lehijs mācīja, ka Dieva iecere mūsu katra dzīvē ir tas, lai mēs „gūtu prieku”.⁴ Tā kā mēs dzīvojam kritušā pasaulē, ilgstošs prieks vai mūžīgs prieks nereti šķiet kaut kas nesasniedzams. Tomēr jau nākamajā pantā Lehijs turpina, paskaidrojot, ka „Mesija [nāca mūs atpestīt] no krišanas”.⁵ Prieku ļauj iemantot pestīšana, kas nāk no Glābēja Jēzus Kristus un caur Viņu.

Evaņģēlija vēstījums ir cerības vēsts, liela prieka vēsts⁶ un veids, kā visi var pieredzēt mierpilnus un priekpilnus brīžus šajā dzīvē, kā arī iemantot prieka pilnību nākamībā.⁷

Lai gan prieks, par kuru mēs runājam, ir dāvana uzticīgajiem, tomēr par to ir jāmaksā. Prieks nav ne lēti, ne pavirši iemantojams. Tā vietā tas ir pirkts „ar [Jēzus] Kristus … dārgajām asinīm”.⁸ Ja mēs tik tiešām izprastu īstena, dievbijīga prieka vērtību, mēs nevilcinoties upurētu jebkādas pasaulīgās mantības un veiktu visas nepieciešamās izmaiņas savā dzīvē, lai to iemantotu.

To izprata varenais, bet vienlaikus pazemīgais ķēniņš Mormona Grāmatā. „Kas man ir jādara,” viņš jautāja, „lai es piedzimtu no Dieva, izraujot šo ļauno garu ar saknēm no manām krūtīm, un saņemtu Viņa Garu, lai es tiktu piepildīts ar prieku …?” „Lūk, viņš sacīja: „Es došu tev visu, kas man ir, jā, es pametīšu savu ķēniņvalsti, lai es varētu saņemt šo milzīgo prieku.””⁹

Atbildot uz šo ķēniņa jautājumu, misionārs Ārons teica: „Ja tu to vēlies, … me[ties] ceļos Dieva priekšā … [un nožēlo] visus savus grēkus.”¹⁰ Grēku nožēla ir ceļš uz prieka iemantošanu¹¹, jo tas ir ceļš, kas ved pie Glābēja Jēzus Kristus.¹²

Dažiem doma par grēku nožēlošanu kā ceļu uz prieka iemantošanu var šķist pretrunīga. Grēku nožēlošana dažkārt var šķist mokoša un grūta. Tā prasa, lai mēs atzītu, ka dažas no mūsu domām un darbiem — pat daži no mūsu uzskatiem — ir bijuši nepareizi. Grēku nožēlošana prasa arī mainīties, kas dažkārt var radīt neērtības. Taču prieks un ērtības nav viens un tas pats. Grēks, ieskaitot pašapmierinātības grēku, ierobežo mūsu prieku.

Kā teicis psalmists: „Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu.”¹³ Nožēlojot savus grēkus, mums būtu jāpievēršas lielajam priekam, kas tiek tādējādi iegūts. Vakari var šķist gari, tomēr rīts tik tiešām iestājas, un, ak, cik izmeklēts ir tas miers un bagātīgais prieks, ko mēs izjūtam, kad Glābēja īstenotā Izpirkšana atbrīvo mūs no grēka un ciešanām!

Padomājiet par Almas pieredzi Mormona Grāmatā. Viņš tika „spīdzināts mūžīgajās mokās”, un viņa dvēsele tika plosīta viņa grēku dēļ. Taču, līdzko viņš vērsās pie Glābēja pēc žēlastības, viņš „vairs neatcerē[jās] savas sāpes”.¹⁴

„Un ak, kādu prieku,” viņš paziņoja, „un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju; jā, … nevar būt nekā tik skaudra un salda, kāds bija mans prieks.”¹⁵

Tieši šāda veida prieks ir pieejams tiem, kuri nāk pie Jēzus Kristus caur grēku nožēlošanu.¹⁶ Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja:

„Grēku nožēlošana paver mums iespēju saņemt Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas spēku. …

Izvēloties nožēlot grēkus, mēs izvēlamies mainīties! Mēs ļaujam, lai Glābējs pārveido mūs par tik labiem cilvēkiem, cik tas katram iespējams. Mēs izvēlamies garīgi augt un iemantot prieku — pestīšanas prieku Viņā. Izvēloties nožēlot grēkus, mēs izvēlamies kļūt līdzīgāki Jēzum Kristum!”¹⁷

Grēku nožēlošana dāvā prieku, jo tā sagatavo mūsu sirdi Svētā Gara ietekmes izjušanai. Būt piepildītam ar Svēto Garu nozīmē būt piepildītam ar prieku. Un būt piepildītam ar prieku nozīmē būt piepildītam ar Svēto Garu.¹⁸ Mūsu prieks vairojas, kad mēs ik dienu strādājam pie tā, lai ieaicinātu savā dzīvē Svēto Garu. Kā mācīja pravietis Mormons: „Tomēr viņi gavēja un lūdza bieži, un kļuva stiprāki un stiprāki savā pazemībā, un stingrāki un stingrāki savā ticībā Kristum, līdz pat viņu dvēseļu piepildīšanai ar prieku un mierinājumu.”¹⁹ Tas Kungs apsola visiem, kuri strādā pie tā, lai sekotu Viņam: „Es došu tev no Sava Gara, kas apgaismos tavu prātu, kas piepildīs tavu dvēseli ar prieku.”²⁰

Kad mēs esam izjutuši prieku, ko dāvā patiesa grēku nožēlošana, mēs gluži dabiski vēlamies dalīties šajā priekā ar citiem. Kad mēs to darām, mūsu prieks vairojas. Tieši tā notika ar Almu.

„Šī ir mana slava,” viņš teica, „lai varbūt es varētu būt darbarīks Dieva rokās, lai vestu dažas dvēseles pie grēku nožēlošanas; un šis ir mans prieks.

Un lūk, kad es redzu daudzus no saviem brāļiem patiesi nožēlas pilnus un nākam pie Tā Kunga, viņu Dieva, tad mana dvēsele tiek piepildīta ar prieku; tad es atceros, ko Tas Kungs ir darījis manis labad …; jā, tad es atceros Viņa žēlīgo roku, ko Viņš pastiepa man pretim.”²¹

Palīdzot citiem nožēlot grēkus, mēs gluži dabiski paužam savu pateicību Glābējam, un tas ir liela prieka avots. Tas Kungs ir apsolījis:

„Ja būs tā, ka jūs … atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!

Un tagad, ja jūsu prieks būs liels ar vienu dvēseli, ko jūs būsit atveduši pie Manis …, cik liels būs jūsu prieks, ja jūs atvedīsit daudzas dvēseles pie Manis!”²²

Man palīdz tas, ja es mēģinu iztēloties, kādu prieku Glābējs izjūt ikreiz, kad mēs savā dzīvē saņemam Viņa pienestā Izpirkšanas upura svētības.²³ Prezidents Nelsons citēja apustuli Pāvilu²⁴, kurš savā vēstulē ebrejiem dalījās šajā izjustajā ieskatā: „[Noliksim katru] … grēku, kas ap mums tinas, … raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis … un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.”²⁵ Mēs bieži runājam par sāpēm un ciešanām Ģetzemanē un Golgātā, taču mēs visai reti runājam par to lielo prieku, ko Glābējs visnotaļ sagaidīja, ziedojot par mums Savu dzīvību. Skaidrs, ka Viņš panesa sāpes un ciešanas mūsu labad, lai mēs varētu izjust prieku, kopā ar Viņu atgriežoties Dieva klātbūtnē.

Kad Glābējs bija mācījis ļaudis senajā Amerikā, viņš pauda Savu lielo mīlestību pret tiem, sakot:

„Tagad, lūk, Mans prieks ir milzīgs līdz pilnībai jūsu dēļ …; jā, un patiesi Tēvs un arī visi svētie eņģeļi priecājas par jums. …

[Jūsos] Man ir pilnīgs prieks.”²⁶

Brāļi un māsas, es noslēgšu ar dalīšanos savā personīgajā liecībā, ko es uzskatu par svētu dāvanu. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un Pestītājs. Es zinu, ka Viņš mīl ikvienu no mums. Viņa vienīgais mērķis, Viņa „darbs un [Viņa] godība”²⁷ ir palīdzēt mums iemantot prieka pilnību Viņā. Es pats personīgi esmu liecinieks tam, ka dienišķa grēku nožēlošana un nākšana pie Jēzus Kristus ir ceļš uz prieku — tādu prieku, ko mēs pat nespējam iztēloties.²⁸ Tieši tādēļ mēs esam šeit, uz Zemes. Tieši tādēļ Dievs ir sagatavojis mums Savu diženo laimes ieceri. Jēzus Kristus tik tiešām ir „ceļš, patiesība un dzīvība”²⁹, un vienīgais „[vārds, dots] zem debesīm, ar ko cilvēks [var] tikt izglābts Dieva valstībā”.³⁰ Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.