Ozianna Visuaugstajam Dievam
Jēzus Kristus triumfālā ienākšana Jeruzalemē un tai sekojošās nedēļas notikumi kalpo par piemēru mācībai, ko mēs šobrīd varam pielietot savā dzīvē.
Šodien, kā jau tika teikts, mēs pievienojamies kristiešiem visā pasaulē, lai šajā Pūpolsvētdienā godinātu Jēzu Kristu. Teju pirms 2000 gadu Pūpolsvētdiena iezīmēja Jēzus Kristus laicīgās kalpošanas pēdējās nedēļas sākumu. Tā bija pati svarīgākā nedēļa cilvēces vēsturē.
Tas, kas aizsākās ar Jēzus kā apsolītā Mesijas pieteikšanu Viņa triumfālās ienākšanas brīdī Jeruzalemē, noslēdzās ar Viņa krustā sišanu un Augšāmcelšanos.1 Saskaņā ar dievišķo nodomu, Viņa laicīgā kalpošana noslēdzās ar Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri, dodot mums iespēju dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu mūžīgi.
Svētie Raksti mums vēsta, ka šī nedēļa iesākās ar to, ka ļaudis drūzmējās pie pilsētas vārtiem, lai redzētu „pravie[ti] Jē[zu] no Nacaretes Galilejā”.2 Viņi „ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, saukdami: „Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!””3
Šis Bībeles stāsts par sendienu notikumiem atsauc man atmiņā manu Baznīcas norīkojumu Takoradi, Ganā. Jāatzīmē, ka es tur atrados tieši Pūpolsvētdienā.
Man bija jāsadala Takoradi, Ganas stabs, lai izveidotu Mpintsinas, Ganas stabu. Šobrīd Ganā ir vairāk nekā 100 000 Baznīcas locekļu.4 (Mēs sveicam Ga Mantse, Viņa Majestāti Akras, Ganas, karali Nī Takī Teiko Tsuru II, kurš šodien ir ar mums.) Tiekoties ar šiem svētajiem, es sajutu viņu dziļo mīlestību pret To Kungu un nodošanos Viņam. Es apliecināju savu lielo mīlestību pret viņiem un arī Baznīcas prezidenta mīlestību. Es pieminēju Jāņa pierakstītos Glābēja vārdus: „Lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.”5 Viņi to uztvēra kā „Es jūs mīlu” konferenci.6
Skatoties augšup un lejup uz šo dārgo brāļu un māsu, kā arī viņu ģimeņu rindām lūgšanu zālē, es redzēju, kā viņu sejas staro liecībā par Jēzu Kristu un ticībā Viņam. Es jutu viņu vēlmi — būt par Viņa plašā mēroga Baznīcas sastāvdaļu. Un, kad dziedāja koris, viņi dziedāja kā eņģeļi.
Gluži kā sendienu Pūpolsvētdienā, tie bija Jēzus Kristus mācekļi — pulcējušies, lai godinātu Viņu tāpat kā tie, kuri pie Jeruzalemes vārtiem ar palmu zariem rokās sauca: „Ozianna …, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”7
Pat tuvējās baznīcas draudzes locekļi godināja Pūpolsvētdienu. Runājot pie kanceles, es pa logu manīju, kā viņi līksmi staigā pa ielu, vicinot rokās palmu zarus, — ļoti līdzīgi kā šajā fotogrāfijā. Tas bija skats, ko es nekad neaizmirsīšu, — mēs visi tanī dienā pielūdzām ķēniņu Ķēniņu.
Prezidents Rasels M. Nelsons ir mudinājis mūs padarīt Pūpolsvētdienu par „patiesi svētu dienu, atceroties ne vien palmu zarus, kas tika vēcināti, lai godinātu Jēzus ienākšanu Jeruzalemē, bet atceroties arī Viņa plaukstas”. Tālāk prezidents Nelsons atsaucās uz Jesaju, kurš „runāja par Glābēja apsolījumu — „Es tevi neaizmirsīšu” —, izsakoties šādiem vārdiem: „Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.””8
Tas Kungs Pats pēc Savas pieredzes zina, ka laicīgā dzīve ir grūta. Viņa brūces atgādina mums, ka Viņš „pazemojās zem … visa”9, lai spētu palīdzēt mums, kad mēs ciešam, un kalpotu par paraugu tam, kā „tu[rēties] uz sava ceļa”10 — Viņa ceļa —, lai „Dievs bū[tu] ar [mums] mūžīgi mūžos”.11
Pūpolsvētdiena nav tikai atsevišķs notikums, bet vēl viena lappuse cilvēces vēsturē ar savu datumu, laiku un vietu. Jēzus Kristus triumfālā ienākšana Jeruzalemē un tai sekojošās nedēļas notikumi kalpo par piemēru mācībai, ko mēs šobrīd varam pielietot savā dzīvē.
Aplūkosim dažas no mūžīgajām mācībām, kas caurvij Viņa kalpošanu, kura noslēdzās Jeruzalemē.
Pirmkārt, pravietojumi. Piemēram, Vecās Derības pravietis Caharija pravietoja par Jēzus Kristus triumfālo ieiešanu Jeruzalemē, aprakstot pat to, ka Viņš jās uz ēzeļa.12 Gatavojoties ienākšanai pilsētā, Jēzus pareģoja Savu Augšāmcelšanos, sakot:
„Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi
un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām.”13
Otrkārt, Svētā Gara sadraudzība. Džozefs Smits mācīja: „Neviens nevar zināt: Kungs ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā.”14 Glābējs apsolīja Saviem mācekļiem15 Pēdējo vakariņu laikā16 augšistabā17: „Es jūs neatstāšu [bez mierinājuma].”18 Viņiem nebūs vieniem jāizplata evaņģēlija patiesās mācības, jo viņiem būs visaptverošā Svētā Gara dāvana, kas tos vadīs. „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” Viņš apsolīja, „ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”19 Līdz ar Svētā Gara dāvanu mums ir dots tāds pats apliecinājums, — ka „Viņa Gars vienmēr bū[s] ar [mums]”20 un ka „ar Svētā Gara spēku [mēs] varē[sim] zināt patiesību par visu”.21
Treškārt, māceklība. Patiesa māceklība ir nelokāma apņemšanās, paklausība mūžīgajiem likumiem un, pirmkārt un galvenokārt, mīlestība uz Dievu. Bez jebkādas šaubīšanās. Ļaudis, kuri godināja Viņu ar palmu zariem, sveica Viņu kā Mesiju. Un tieši tas Viņš arī bija. Ļaudis piesaistīja gan Viņš Pats, gan Viņa brīnumi un Viņa mācības. Taču daudzu gadījumā šī slavināšana neturpinājās ilgi. Daļa no tiem, kuri agrāk bija izsaukušies: „Ozianna!”22, drīz vien pavērsās pret Viņu un sauca: „Sit Viņu krustā!”23
Ceturtkārt, Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana.24 Pēdējās dzīves dienās, pēc Pūpolsvētdienas, Viņš paveica Savu ievērības cienīgo Izpirkšanu — sākot ar mokām Ģetzemanē līdz izsmieklam, kāda bija Viņa tiesāšana, Viņa spīdzināšanai pie krusta un apbedīšanai aizlienētā kapā. Taču ar to viss vēl nebeidzās. Caur Savu majestātisko aicinājumu, būdams visu Debesu Tēva bērnu Pestītājs, pēc trim dienām Viņš iznāca no šī kapa — augšāmcēlies25, kā Pats bija pravietojis.
Vai mēs pastāvīgi izjūtam pateicību par Jēzus Kristus nepārspējamo Izpirkšanu? Vai mēs šobrīd sajūtam tās attīrošo spēku? Tieši tādēļ jau Jēzus Kristus — glābšanas Iesācējs un Piepildītājs — devās uz Jeruzalemi, lai glābtu mūs visus. Vai mūsos atbalsojas šie Almas vārdi: „Ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?”26 Es tik tiešām varu teikt, ka tanī Pūpolsvētdienā Takoradi koris dziedāja „dziesmu par mīlestību, kas pestī”.
Savas laicīgās kalpošanas pēdējā, liktenīgajā nedēļā Jēzus Kristus dalījās līdzībā par desmit jaunavām.27 Viņš mācīja par Savu atgriešanos tiem, kuri bija gatavi Viņu uzņemt — nevis ar palmu zariem rokās, bet gan ar evaņģēlija gaismu sevī. Viņš izmantoja iedegtu un degošu lukturu tēlu ar eļļas krājumiem liesmas uzkurināšanai, lai aprakstītu vēlmi — dzīvot, sekojot Viņa ceļiem, pieņemt Viņa patiesību un dalīties Viņa gaismā.
Jūs jau zināt šo stāstu. Desmit jaunavas simbolizē Baznīcas locekļus, un līgavainis simbolizē Jēzu Kristu.
Desmit jaunavas paņēma savus lukturus un „izgāja līgavainim pretim”.28 Piecas bija gudras, sagatavojušas eļļu savos lukturos ar papildu krājumiem, un piecas bija ģeķīgas — ar tumšiem lukturiem, bez eļļas krājumiem. Kad atskanēja aicinājums: „Redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim”29, piecas, kuras bija „gud[ras] un [bija] pieņēmu[šas] patiesību, un ņēmu[šas] Svēto Garu par savu ceļvedi”30, bija gatavas uzņemt „viņu ķēni[ņu] un viņu likumu devē[ju]”31, lai „Viņa godība bū[tu] pār [tām]”.32 Pārējās piecas izmisīgi centās atrast eļļu. Taču bija jau par vēlu. Gājiens devās uz priekšu bez viņām. Kad viņas klaudzināja un lūdzās, lai tām atdarītu durvis, Tas Kungs atbildēja: „Es jūs nepazīstu.”33
Kā justos mēs, ja Viņš mums teiktu: „Es jūs nepazīstu”?
Mums, līdzīgi kā desmit jaunavām, ir lukturi; bet vai mums ir eļļa? Es baiļojos, ka ir daži, kuri iztiek ar pavisam trūcīgu eļļas daudzumu, būdami pārāk aizņemti ar pasaulīgo spiedienu, lai pienācīgi sagatavotos. Eļļa ir iegūstama, ticot un rīkojoties saskaņā ar pravietojumiem un mūsdienu praviešu vārdiem — it īpaši prezidenta Nelsona, viņa padomnieku un Divpadsmit apustuļu vārdiem. Eļļa piepilda mūsu dvēseles, kad mēs dzirdam un sajūtam Svēto Garu un rīkojamies atbilstoši šai dievišķajai iedvesmai. Eļļa ieplūst mūsu sirdīs, kad mēs ar savām izvēlēm parādām, ka mīlam To Kungu un mīlam to, ko mīl Viņš. Eļļa tiek iegūta, nožēlojot grēkus un tiecoties pēc dziedināšanas caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu.
Ja daļa no jums vēlas izpildīt to, ko daži sauc par „pirmsnāves uzdevumu sarakstu”, tad rīkojieties šādi: piepildiet savu lukturi ar eļļu jeb Jēzus Kristus dzīvo ūdeni34, kas kalpo par simbolu Viņa dzīvei un mācībām. Kādas tālas vietas vai iespaidīga pasākuma apmeklējuma atzīmēšana jūsu sarakstā nekad nespēs piepildīt un apmierināt jūsu dvēseli; to paveiks dzīvošana saskaņā ar Jēzus Kristus mācīto doktrīnu. Es minēju šos piemērus jau iepriekš: pieņemiet pravietojumus un praviešu mācības, atsaucieties Svētā Gara pamudinājumiem, kļūstiet par īsteniem mācekļiem un tiecieties pēc mūsu Kunga īstenotās Izpirkšanas dziedinošā spēka. Šāds „pirmsnāves uzdevumu saraksts” aizvedīs jūs turp, kur jūs vēlaties nonākt — atpakaļ pie jūsu Debesu Tēva.
Tā Pūpolsvētdiena Takoradi man bija ļoti īpaša pieredze, jo es baudīju to kopā ar uzticīgu brāļu un māsu draudzi. Tā tas ir bijis kontinentos un salās visā pasaulē. Mana sirds un dvēsele, tāpat kā jūsējā, ilgojas izsaukties: „Ozianna Visuaugstajam Dievam!”35
Lai gan mēs šodien nestāvam pie Jeruzalemes vārtiem ar palmu zariem rokās, pienāks laiks, kad, kā pravietots Atklāsmes grāmatā, „liels pulks, ko saskaitīt neviens neva[rēs], no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stā[vēs] goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās”.36
Būdams Jēzus Kristus apustulis, es dāvāju jums savu svētību, lai jūs uzcītīgi censtos dzīvot taisnīgi un būt starp tiem, kuri ar palmu zariem rokās vēstīs par Dieva Dēlu — mūsu visu diženo Pestītāju. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.