Vispārējā konference
Ozianna Visuaugstajam Dievam
2023. gada aprīļa vispārējā konference


Ozianna Visuaugstajam Dievam

Jēzus Kristus triumfālā ienākšana Jeruzalemē un tai sekojošās nedēļas notikumi kalpo par piemēru mācībai, ko mēs šobrīd varam pielietot savā dzīvē.

Šodien, kā jau tika teikts, mēs pievienojamies kristiešiem visā pasaulē, lai šajā Pūpolsvētdienā godinātu Jēzu Kristu. Teju pirms 2000 gadu Pūpolsvētdiena iezīmēja Jēzus Kristus laicīgās kalpošanas pēdējās nedēļas sākumu. Tā bija pati svarīgākā nedēļa cilvēces vēsturē.

Tas, kas aizsākās ar Jēzus kā apsolītā Mesijas pieteikšanu Viņa triumfālās ienākšanas brīdī Jeruzalemē, noslēdzās ar Viņa krustā sišanu un Augšāmcelšanos.1 Saskaņā ar dievišķo nodomu, Viņa laicīgā kalpošana noslēdzās ar Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri, dodot mums iespēju dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu mūžīgi.

Svētie Raksti mums vēsta, ka šī nedēļa iesākās ar to, ka ļaudis drūzmējās pie pilsētas vārtiem, lai redzētu „pravie[ti] Jē[zu] no Nacaretes Galilejā”.2 Viņi „ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, saukdami: „Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!””3

Šis Bībeles stāsts par sendienu notikumiem atsauc man atmiņā manu Baznīcas norīkojumu Takoradi, Ganā. Jāatzīmē, ka es tur atrados tieši Pūpolsvētdienā.

Attēls
Draudze Takoradi, Ganā

Man bija jāsadala Takoradi, Ganas stabs, lai izveidotu Mpintsinas, Ganas stabu. Šobrīd Ganā ir vairāk nekā 100 000 Baznīcas locekļu.4 (Mēs sveicam Ga Mantse, Viņa Majestāti Akras, Ganas, karali Nī Takī Teiko Tsuru II, kurš šodien ir ar mums.) Tiekoties ar šiem svētajiem, es sajutu viņu dziļo mīlestību pret To Kungu un nodošanos Viņam. Es apliecināju savu lielo mīlestību pret viņiem un arī Baznīcas prezidenta mīlestību. Es pieminēju Jāņa pierakstītos Glābēja vārdus: „Lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.”5 Viņi to uztvēra kā „Es jūs mīlu” konferenci.6

Attēls
Elders Rasbands sarokojas Takoradi, Ganā

Skatoties augšup un lejup uz šo dārgo brāļu un māsu, kā arī viņu ģimeņu rindām lūgšanu zālē, es redzēju, kā viņu sejas staro liecībā par Jēzu Kristu un ticībā Viņam. Es jutu viņu vēlmi — būt par Viņa plašā mēroga Baznīcas sastāvdaļu. Un, kad dziedāja koris, viņi dziedāja kā eņģeļi.

Attēls
Koris Takoradi, Ganā
Attēls
Elders Rasbands ar Baznīcas locekļiem Ganā

Gluži kā sendienu Pūpolsvētdienā, tie bija Jēzus Kristus mācekļi — pulcējušies, lai godinātu Viņu tāpat kā tie, kuri pie Jeruzalemes vārtiem ar palmu zariem rokās sauca: „Ozianna …, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”7

Attēls
Māšana ar palmas zariem Ganā

Pat tuvējās baznīcas draudzes locekļi godināja Pūpolsvētdienu. Runājot pie kanceles, es pa logu manīju, kā viņi līksmi staigā pa ielu, vicinot rokās palmu zarus, — ļoti līdzīgi kā šajā fotogrāfijā. Tas bija skats, ko es nekad neaizmirsīšu, — mēs visi tanī dienā pielūdzām ķēniņu Ķēniņu.

Prezidents Rasels M. Nelsons ir mudinājis mūs padarīt Pūpolsvētdienu par „patiesi svētu dienu, atceroties ne vien palmu zarus, kas tika vēcināti, lai godinātu Jēzus ienākšanu Jeruzalemē, bet atceroties arī Viņa plaukstas”. Tālāk prezidents Nelsons atsaucās uz Jesaju, kurš „runāja par Glābēja apsolījumu — „Es tevi neaizmirsīšu” —, izsakoties šādiem vārdiem: „Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.””8

Tas Kungs Pats pēc Savas pieredzes zina, ka laicīgā dzīve ir grūta. Viņa brūces atgādina mums, ka Viņš „pazemojās zem … visa”9, lai spētu palīdzēt mums, kad mēs ciešam, un kalpotu par paraugu tam, kā „tu[rēties] uz sava ceļa”10 — Viņa ceļa —, lai „Dievs bū[tu] ar [mums] mūžīgi mūžos”.11

Pūpolsvētdiena nav tikai atsevišķs notikums, bet vēl viena lappuse cilvēces vēsturē ar savu datumu, laiku un vietu. Jēzus Kristus triumfālā ienākšana Jeruzalemē un tai sekojošās nedēļas notikumi kalpo par piemēru mācībai, ko mēs šobrīd varam pielietot savā dzīvē.

Aplūkosim dažas no mūžīgajām mācībām, kas caurvij Viņa kalpošanu, kura noslēdzās Jeruzalemē.

Pirmkārt, pravietojumi. Piemēram, Vecās Derības pravietis Caharija pravietoja par Jēzus Kristus triumfālo ieiešanu Jeruzalemē, aprakstot pat to, ka Viņš jās uz ēzeļa.12 Gatavojoties ienākšanai pilsētā, Jēzus pareģoja Savu Augšāmcelšanos, sakot:

„Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi

un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām.”13

Otrkārt, Svētā Gara sadraudzība. Džozefs Smits mācīja: „Neviens nevar zināt: Kungs ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā.”14 Glābējs apsolīja Saviem mācekļiem15 Pēdējo vakariņu laikā16 augšistabā17: „Es jūs neatstāšu [bez mierinājuma].”18 Viņiem nebūs vieniem jāizplata evaņģēlija patiesās mācības, jo viņiem būs visaptverošā Svētā Gara dāvana, kas tos vadīs. „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” Viņš apsolīja, „ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”19 Līdz ar Svētā Gara dāvanu mums ir dots tāds pats apliecinājums, — ka „Viņa Gars vienmēr bū[s] ar [mums]”20 un ka „ar Svētā Gara spēku [mēs] varē[sim] zināt patiesību par visu”.21

Treškārt, māceklība. Patiesa māceklība ir nelokāma apņemšanās, paklausība mūžīgajiem likumiem un, pirmkārt un galvenokārt, mīlestība uz Dievu. Bez jebkādas šaubīšanās. Ļaudis, kuri godināja Viņu ar palmu zariem, sveica Viņu kā Mesiju. Un tieši tas Viņš arī bija. Ļaudis piesaistīja gan Viņš Pats, gan Viņa brīnumi un Viņa mācības. Taču daudzu gadījumā šī slavināšana neturpinājās ilgi. Daļa no tiem, kuri agrāk bija izsaukušies: „Ozianna!”22, drīz vien pavērsās pret Viņu un sauca: „Sit Viņu krustā!”23

Ceturtkārt, Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana.24 Pēdējās dzīves dienās, pēc Pūpolsvētdienas, Viņš paveica Savu ievērības cienīgo Izpirkšanu — sākot ar mokām Ģetzemanē līdz izsmieklam, kāda bija Viņa tiesāšana, Viņa spīdzināšanai pie krusta un apbedīšanai aizlienētā kapā. Taču ar to viss vēl nebeidzās. Caur Savu majestātisko aicinājumu, būdams visu Debesu Tēva bērnu Pestītājs, pēc trim dienām Viņš iznāca no šī kapa — augšāmcēlies25, kā Pats bija pravietojis.

Vai mēs pastāvīgi izjūtam pateicību par Jēzus Kristus nepārspējamo Izpirkšanu? Vai mēs šobrīd sajūtam tās attīrošo spēku? Tieši tādēļ jau Jēzus Kristus — glābšanas Iesācējs un Piepildītājs — devās uz Jeruzalemi, lai glābtu mūs visus. Vai mūsos atbalsojas šie Almas vārdi: „Ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?”26 Es tik tiešām varu teikt, ka tanī Pūpolsvētdienā Takoradi koris dziedāja „dziesmu par mīlestību, kas pestī”.

Savas laicīgās kalpošanas pēdējā, liktenīgajā nedēļā Jēzus Kristus dalījās līdzībā par desmit jaunavām.27 Viņš mācīja par Savu atgriešanos tiem, kuri bija gatavi Viņu uzņemt — nevis ar palmu zariem rokās, bet gan ar evaņģēlija gaismu sevī. Viņš izmantoja iedegtu un degošu lukturu tēlu ar eļļas krājumiem liesmas uzkurināšanai, lai aprakstītu vēlmi — dzīvot, sekojot Viņa ceļiem, pieņemt Viņa patiesību un dalīties Viņa gaismā.

Jūs jau zināt šo stāstu. Desmit jaunavas simbolizē Baznīcas locekļus, un līgavainis simbolizē Jēzu Kristu.

Desmit jaunavas paņēma savus lukturus un „izgāja līgavainim pretim”.28 Piecas bija gudras, sagatavojušas eļļu savos lukturos ar papildu krājumiem, un piecas bija ģeķīgas — ar tumšiem lukturiem, bez eļļas krājumiem. Kad atskanēja aicinājums: „Redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim”29, piecas, kuras bija „gud[ras] un [bija] pieņēmu[šas] patiesību, un ņēmu[šas] Svēto Garu par savu ceļvedi”30, bija gatavas uzņemt „viņu ķēni[ņu] un viņu likumu devē[ju]”31, lai „Viņa godība bū[tu] pār [tām]”.32 Pārējās piecas izmisīgi centās atrast eļļu. Taču bija jau par vēlu. Gājiens devās uz priekšu bez viņām. Kad viņas klaudzināja un lūdzās, lai tām atdarītu durvis, Tas Kungs atbildēja: „Es jūs nepazīstu.”33

Kā justos mēs, ja Viņš mums teiktu: „Es jūs nepazīstu”?

Mums, līdzīgi kā desmit jaunavām, ir lukturi; bet vai mums ir eļļa? Es baiļojos, ka ir daži, kuri iztiek ar pavisam trūcīgu eļļas daudzumu, būdami pārāk aizņemti ar pasaulīgo spiedienu, lai pienācīgi sagatavotos. Eļļa ir iegūstama, ticot un rīkojoties saskaņā ar pravietojumiem un mūsdienu praviešu vārdiem — it īpaši prezidenta Nelsona, viņa padomnieku un Divpadsmit apustuļu vārdiem. Eļļa piepilda mūsu dvēseles, kad mēs dzirdam un sajūtam Svēto Garu un rīkojamies atbilstoši šai dievišķajai iedvesmai. Eļļa ieplūst mūsu sirdīs, kad mēs ar savām izvēlēm parādām, ka mīlam To Kungu un mīlam to, ko mīl Viņš. Eļļa tiek iegūta, nožēlojot grēkus un tiecoties pēc dziedināšanas caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu.

Ja daļa no jums vēlas izpildīt to, ko daži sauc par „pirmsnāves uzdevumu sarakstu”, tad rīkojieties šādi: piepildiet savu lukturi ar eļļu jeb Jēzus Kristus dzīvo ūdeni34, kas kalpo par simbolu Viņa dzīvei un mācībām. Kādas tālas vietas vai iespaidīga pasākuma apmeklējuma atzīmēšana jūsu sarakstā nekad nespēs piepildīt un apmierināt jūsu dvēseli; to paveiks dzīvošana saskaņā ar Jēzus Kristus mācīto doktrīnu. Es minēju šos piemērus jau iepriekš: pieņemiet pravietojumus un praviešu mācības, atsaucieties Svētā Gara pamudinājumiem, kļūstiet par īsteniem mācekļiem un tiecieties pēc mūsu Kunga īstenotās Izpirkšanas dziedinošā spēka. Šāds „pirmsnāves uzdevumu saraksts” aizvedīs jūs turp, kur jūs vēlaties nonākt — atpakaļ pie jūsu Debesu Tēva.

Tā Pūpolsvētdiena Takoradi man bija ļoti īpaša pieredze, jo es baudīju to kopā ar uzticīgu brāļu un māsu draudzi. Tā tas ir bijis kontinentos un salās visā pasaulē. Mana sirds un dvēsele, tāpat kā jūsējā, ilgojas izsaukties: „Ozianna Visuaugstajam Dievam!”35

Lai gan mēs šodien nestāvam pie Jeruzalemes vārtiem ar palmu zariem rokās, pienāks laiks, kad, kā pravietots Atklāsmes grāmatā, „liels pulks, ko saskaitīt neviens neva[rēs], no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stā[vēs] goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās”.36

Būdams Jēzus Kristus apustulis, es dāvāju jums savu svētību, lai jūs uzcītīgi censtos dzīvot taisnīgi un būt starp tiem, kuri ar palmu zariem rokās vēstīs par Dieva Dēlu — mūsu visu diženo Pestītāju. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Visos četros evaņģēlijos — Mateja 21.–28. nod., Marka 11.–16. nod., Lūkas 19.-24. nod. un Jāņa 12.–21. nod. — ir aprakstītas Jēzus Kristus laicīgās kalpošanas pēdējās dienas, kuru dievišķi paredzētais mērķis bija padarīt pestīšanas un paaugstināšanas svētības pieejamas visiem Dieva bērniem. Brīžam autoru sniegtajā informācijā ir zināmas atšķirības, taču tas neattiecas uz Glābēja mācībām un rīcību.

  2. Skat. Mateja 21:10–11.

  3. Jāņa 12:13.

  4. Raugoties pēc Baznīcas locekļu un statistikas datiem, Ganā ir 102 592 Baznīcas locekļi.

  5. Jāņa 15:12.

  6. Ikreiz, kad es runāju ar Baznīcas locekļiem, viņi man teica: „Elder Rasband, mūsu dārgais apustuli, es Jūs mīlu.” Šo cilvēku sirdis ir tik piepildītas ar Garu un Dieva mīlestību, ka viņi nepiespiesti dalās šajā mīlestībā.

  7. Mateja 21:9.

  8. Skat. Russell M. Nelson, „The Peace and Hope of Easter” (video), 2021. g. apr., ChurchofJesusChrist.org/media; Jesajas 49:16.

  9. Mācības un Derību 122:8. 1838. gada decembrī pravietis Džozefs un daži citi Baznīcas vadītāji bija netaisni ieslodzīti Libertī cietumā. Viņu apstākļi bija drausmīgi. Mēnešiem ilgi atradies nožēlojamos apstākļos, Džozefs 1839. gada martā uzrakstīja Baznīcas locekļiem vēstuli, iekļaujot tajā lūgšanas, kurās bija lūdzies, lai Tas Kungs šajā situācijā viņam un „svē[tajiem], kas cieš”, izrādītu līdzjūtību. Viņš dalījās arī Tā Kunga atbildē uz šīm lūgšanām, par ko ir rakstīts Mācības un Derību 121.–123. nodaļā.

  10. Mācības un Derību 122:9. Tas Kungs uzmundrināja Džozefu Smitu Libertī cietumā, dāvājot viņam mierinājumu un garīgu sapratni, ka likstas un pārbaudījumi var mūs stiprināt, mācīt mums pacietību un sekmēt paškontroles iemantošanu. Tas Kungs aicināja viņu „tu[rēties] uz sava ceļa”, kas ir Tā Kunga ceļš, panesot netaisno izturēšanos, kā to darīja „Dieva [Dēls, kurš] pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?” (Mācības un Derību 122:8.)

  11. Mācības un Derību 122:9. Galvojums, ka „Dievs būs ar tevi”, ir drošs solījums visiem, kuri stingri turas pie savas ticības un paļaujas uz To Kungu.

  12. Skat. Caharijas 9:9.

  13. Mateja 20:18–19. Džeimss E. Talmidžs grāmatā Jesus the Christ (Jēzus Kristus) raksta: „Tas ir … pārsteidzoši, ka Divpadsmit apustuļi nespēja izprast Viņa teiktā nozīmi. … Viņuprāt, starp viņu mīļotā Skolotāja izteikumiem valdīja briesmīga neatbilstība, kaut kāda šausmīga nekonsekvence vai neizskaidrojamas pretrunas. Viņi zināja, ka Viņš ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Un kā gan tādu Būtni kāds varētu pakļaut un nogalināt?” (1916. g., 502.–503. lpp.)

  14. Džozefs Smits nāca klajā ar šo paziņojumu 1842. gada 28. aprīlī, uzrunājot Navū Sieviešu palīdzības biedrību, kā citēts „History of Joseph Smith” 1855. gada 19. septembra Deseret News izdevuma 218. lpp. Atsaucoties uz 1. vēstules korintiešiem divpadsmito nodaļu, viņš precizēja trešo pantu: „Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā,” pārveidojot to, lai tas skanētu: „Neviens nevar zināt: Kungs ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā.” (Skat. The First Fifty Years of Relief Society: Key Documents in Latter-day Saint Women’s History, 2016. g., 2.2, churchhistorianspress.org.)

  15. Jēzus dalījās Pēdējās vakariņās ar Saviem mācekļiem (skat. Marka 14:12–18). Divpadsmito skaitā bija Pēteris, Andrejs, Jēkabs, Jānis, Matejs, Filips, Toms, Bartolomejs, Jēkabs (Alfeja dēls), Jūda Iskariots, Jūda (Jēkaba brālis) un Sīmanis (skat. Lūkas 6:13–16).

  16. Jēzus iedibināja Svēto Vakarēdienu ar Saviem mācekļiem Pēdējo vakariņu laikā (skat. Mateja 26:26–29; Marka 14:22–25; Lūkas 22:19–20).

  17. Runājot par konkrētu dienu/nakti, kad Jēzus „augšistabā” iedibināja Svēto Vakarēdienu, patiesībā valda domstarpības šķietamo neatbilstību dēļ starp Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa pierakstiem. Matejs, Marks un Lūka liek domāt, ka Pēdējais vakarēdiens tika noturēts „pirmajā Neraudzētās maizes dienā” jeb Pashā mielasta laikā (skat. Mateja 26:17; Marka 14:12; Lūkas 22:1, 7). Taču Jānis liek domāt, ka Jēzus tika arestēts pirms Pashā mielasta (skat. Jāņa 18:28), kas nozīmē, ka tādējādi Pēdējais vakarēdiens varētu būt ticis noturēts vienu dienu pirms Pashā mielasta. Šķiet, ka Baznīcas mācību programmās iekļautie materiāli atbilst pēdējo dienu svēto pētnieku uzskatam, ka Pēdējo vakarēdienu augšistabā Jēzus kopā ar Saviem mācekļiem noturēja vakarā pirms Viņa sišanas krustā. Kristieši, kuri svin Kluso nedēļu, atzīst, ka ceturtdiena ir Pēdējā vakarēdiena diena, piektdiena ir krustā sišanas diena un svētdiena ir Augšāmcelšanās diena — saskaņā ar Gregora kalendāru.

  18. Jāņa 14:18.

  19. Jāņa 14:27.

  20. Mācības un Derību 20:77.

  21. Moronija 10:5.

  22. „Bible Dictionary” (Bībeles vārdnīcā) ir paskaidrots, ka vārds Ozianna nozīmē „izglāb tagad”. Šis vārds nāk no Psalmu 118:25 (skat. karaļa Jēkaba Bībeles tulkojumu angļu valodā). „Šī psalma skandēšana Būdiņu svētkos saistījās ar palmu zaru vēcināšanu; tāpēc ļaužu pūļi izmantoja šo vārdu mūsu Kunga triumfālajā ienākšanā Jeruzalemē.” (Bible Dictionary, „Hosanna”.) Skat. Mateja 21:9, 15; Marka 11:9–10, Jāņa 12:13.

  23. Marka 15:14; Lūkas 23:21.

  24. Mūsu Debesu Tēva pestīšanas ieceres centrālā sastāvdaļa bija bezgalīgā izpirkšana, kas nodrošinātu nemirstību visiem Viņa bērniem un paaugstināšanu tiem, kuri ir šīs svētības saņemšanas cienīgi. Kad Tēvs sacīja: „Kuru lai Es sūtu?” Jēzus Kristus iznāca priekšā, sakot: „Es esmu še, sūti mani!” (Ābrahāma 3:27.) Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis: „[Jēzus Kristus] misija bija Grēku Izpirkšana. Šī bija Viņa un tikai Viņa misija. Tā kā Viņam bija mirstīga māte un nemirstīgs Tēvs, Viņš bija vienīgais, kurš spēja brīvprātīgi atdot Savu dzīvību un atkal to atgūt (skat. Jāņa 10:14–18). Viņa veiktās Izpirkšanas brīnišķīgās sekas bija bezgalīgas un mūžīgas. Viņš izrāva nāves dzeloni un padarīja sēras par kapu īslaicīgas (skat. 1. korintiešiem 15:54–55). Par Viņa pienākumu attiecībā uz Izpirkšanas īstenošanu bija zināms vēl pirms Radīšanas un Krišanas. Tai ne tikai vajadzēja nodrošināt visas cilvēces augšāmcelšanos un nemirstību, bet arī sniegt mums iespēju saņemt piedošanu par saviem grēkiem — ievērojot Viņa noteiktos nosacījumus. Tādējādi Viņa veiktā Izpirkšana pavēra ceļu vienotībai ar Viņu un mūsu ģimenēm mūžīgi.” („The Mission and Ministry of Jesus Christ”, Liahona, 2013. g. apr., 20. lpp.)

  25. Augšāmcelšanās nozīmē ķermeņa un gara atkalapvienošanos nemirstīgā stāvoklī, ķermenim un garam kļūstot nedalāmiem, lai vairs nekad nepakļautos mirstības un nāves sērgām (skat. Almas 11:45; 40:23).

  26. Almas 5:26; skat. arī Almas 5:14.

  27. Līdzība par desmit jaunavām ir atrodama Mateja 25:1–12; Mācības un Derību 45:56–59. Mateja 25. nodaļai blakus esošās nodaļas liek domāt, ka Jēzus mācīja šo līdzību Savas dzīves pēdējā nedēļā, pēc ienākšanas Jeruzalemē Mateja 21. nodaļā un tieši pirms Pēdējām vakariņām un Viņa apcietināšanas Mateja 26. nodaļā. Papildus līdzībai par desmit jaunavām, ar ko Jēzus dalījās šajā pēdējā nedēļā, Viņš dalījās arī līdzībā par vīģes koku (skat. Mateja 21:17–21; 24:32–33), līdzībā par diviem dēliem (skat. Mateja 21:28–32) un līdzībā par ļaunajiem strādniekiem (skat. Mateja 21:33–46).

  28. Mateja 25:1.

  29. Mateja 25:6.

  30. Mācības un Derību 45:57.

  31. Mācības un Derību 45:59.

  32. Mācības un Derību 45:59.

  33. Mateja 25:12. Kalna sprediķī Tas Kungs, runājot par tiem, kuri uzskata, ka ir „daudz brīnumu darījuši”, saka to pašu, kas tiek teikts stāstā par piecām ģeķīgajām jaunavām: „Es jūs nepazīstu.” (Skat. Mateja 7:22–23.)

  34. Tāpat kā ūdenim ir izšķiroši svarīga loma laicīgās dzīvības uzturēšanā, Jēzum Kristum un Viņa mācībām (dzīvajam ūdenim) ir izšķiroši svarīga loma mūžīgās dzīves iemantošanā (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Dzīvais ūdens”, scriptures.ChurchofJesusChrist.org; skat. arī Jesajas 12:3; Jeremijas 2:13; Jāņa 4:6–15; 7:37; 1. Nefija 11:25; Mācības un Derību 10:66; 63:23).

  35. 3. Nefija 4:32.

  36. Jāņa atkl. 7:9.