Atcerieties to, kam ir vislielākā nozīme

Pieminot šajā nedēļas nogalē to, kā Glābējs triumfāli ieradās Jeruzalemē neilgi pirms Viņa īstenotās Izpirkšanas upura, es atceros Viņa cerības un mierinājuma vārdus: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.”¹

Es mīlu Viņu. Es ticu Viņam. Es liecinu, ka Viņš ir Augšāmcelšanās un Dzīvība.

Šī liecība ir mierinājusi un stiprinājusi mani pēdējo četrarpus gadu laikā, kopš mana sieva Barbara aizgāja mūžībā. Man viņas pietrūkst.

Es bieži domāju par mūsu mūžīgo laulību un mūsu kopdzīvi.

Es jau agrāk esmu dalījies tajā, kā es iepazinos ar Barbaru un kā šī pieredze mācīja man izmantot „sekot līdzi” prasmi, ko biju apguvis savā misijā. Pēc mūs pirmās tikšanās man bija ātri „jāseko līdzi” viņai, jo viņa bija skaista, populāra un viņai bija ļoti piepildīts sociālo pasākumu kalendārs. Es ātri iemīlējos, jo viņa bija atvērta un draudzīga. Es apbrīnoju viņas labestību. Es sajutu, ka mēs saderam kopā. Manā prātā tas šķita tik vienkārši.

Mēs ar Barbaru gājām uz randiņiem, un mūsu attiecības sāka kļūt ciešākas, taču viņa nebija droša par to, vai laulība ar mani viņai būtu piemērota.

Ar to vien, ka es to zināju, nepietika; Barbarai vajadzēja noskaidrot to pašai. Es zināju — ja mēs veltītu laiku gavēšanai un lūgšanām par šo jautājumu, Barbara varētu saņemt apstiprinājumu no debesīm.

Mēs pavadījām nedēļas nogali bez randiņiem, lai varētu gavēt un lūgt individuāli, pārliecinoties par šo jautājumu katrs personīgi. Par laimi, viņa saņēma tādu pašu apstiprinājumu, kā es. Pārējais, tā sakot, ir vēsture.

Kad Barbara aizgāja mūžībā, mūsu bērni iegravēja uz viņas kapakmens vairākas mācības, kuras Barbara vēlējās, lai viņi atcerētos. Viena no šīm mācībām ir: „Tas, kam ir vislielākā nozīme, paliek visilgāk.”

Šodien es no sirds dalīšos dažās savās sajūtās un pārdomās par to, kam ir vislielākā nozīme.

Pirmkārt, vissvarīgākās ir attiecības ar mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu — To Kungu Jēzu Kristu. Šīm attiecībām ir vislielākā nozīme gan tagad, gan mūžībā.

Otrkārt, starp tām jomām, kam ir vislielākā nozīme, ierindojas ģimenes attiecības.

Savas kalpošanas laikā es esmu apmeklējis daudzus cilvēkus un ģimenes, ko ir skārušas postošas dabas katastrofas. Daudzi bija palikuši bez pajumtes, izsalkuši un nobijušies. Viņiem bija nepieciešama medicīniskā palīdzība, pārtika un pajumte.

Viņiem bija nepieciešamas arī savas ģimenes.

Es apzinos, ka daži, iespējams, nav svētīti ar dzīvi mīlošā ģimenē, tādēļ es „ģimenes” jēdzienā iekļauju radiniekus, draugus un pat bīskapijas ģimenes. Šīm attiecībām ir būtiska nozīme emocionālās un fiziskās veselības uzturēšanā.

Šīs attiecības var sniegt arī mīlestību, prieku, laimi un piederības izjūtu.

Šo svarīgo attiecību stiprināšana ir izvēle. Izvēle — būt par daļu no ģimenes — prasa apņemšanos, mīlestību, pacietību, saziņas uzturēšanu un piedošanu.² Var gadīties brīži, kad mēs viens otram nepiekrītam, taču mēs varam izteikties pieklājīgi, ar laipnu attieksmi. Randiņu periodā un laulības laikā mēs neiemīlamies un nepārstājam mīlēt, it kā būtu uz šaha galdiņa pārvietojamas figūriņas. Mēs izvēlamies mīlēt un atbalstīt viens otru. To pašu darām arī citās ģimenes attiecībās un ar draugiem, kuri mums ir kā ģimene.

Vēstījumā par ģimeni ir teikts: „Dieva laimes iecere ļauj ģimenes attiecībām turpināties pēc nāves. Svētajos tempļos pieejamie svētie priekšraksti un derības dod cilvēkiem iespēju atgriezties pie Dieva un ģimenēm būt vienotām uz mūžību.”³

Vēl viena joma, kam ir vislielākā nozīme, ir sekošana Gara pamudinājumiem mūsu vissvarīgākajās attiecībās un mūsu centienos mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu, tostarp mūsu privātajā un publiskajā kalpošanā. Šo mācību es apguvu jau agri savā dzīvē, kalpojot par bīskapu.

Kādā vēlā, aukstā, sniegotā ziemas vakarā es devos prom no sava bīskapa kabineta un sajutu spēcīgu pamudinājumu — apmeklēt kādu gados vecu atraitni mūsu bīskapijā. Es ieskatījos savā pulkstenī — bija plkst. 22.00. Es prātoju, ka ir jau par vēlu šādam apmeklējumam. Un turklāt sniga. Es nolēmu apmeklēt šo mīļo māsu no paša rīta, nevis traucēt tik vēlā stundā. Es aizbraucu mājās un devos gulēt, taču visu nakti gulēju nemierīgi un grozījos, jūtot Gara pamudinājumus.

Nākamajā dienā es agri no rīta taisnā ceļā braucu uz atraitnes mājām. Viņas meita atvēra durvis un ar asarām acīs teica: „Ak, bīskap, paldies, ka atnācāt! Māte nomira pirms divām stundām.” Es jutos satriekts. Es nekad neaizmirsīšu savas sirds izjūtas. Es raudāju. Kurš gan vēl vairāk par šo dārgo atraitni būtu pelnījis, lai viņas bīskaps turētu viņas roku, mierinātu viņu un, iespējams, dotu viņai pēdējo svētību? Es biju palaidis garām šo iespēju, sava prāta apsvērumu dēļ ignorējot šo spēcīgo Gara pamudinājumu.⁴

Brāļi un māsas, jaunie vīrieši un jaunās sievietes, un Sākumskolas bērni, es liecinu, ka sekošana Gara pamudinājumiem ir viena no jomām, kam ir vislielākā nozīme visās mūsu attiecībās.

Visbeidzot — šajā Pūpolsvētdienas nedēļas nogalē es liecinu, ka pievēršanās Tam Kungam, liecināšana par Viņu un kalpošana Viņam arī ir viena no tām jomām, kam ir vislielākā nozīme.

Ticība Jēzum Kristum ir mūsu liecības pamats. Liecība ir apliecinājums jeb apstiprinājums mūžīgajai patiesībai, kas ar Svētā Gara starpniecību iespaido cilvēka sirdi un dvēseli. Liecība par Jēzu Kristu — liecība, ko ir radījis un stiprinājis Gars, — izmaina cilvēka dzīvi, tā izmaina mūsu domāšanu un to, kā mēs dzīvojam. Liecība pievērš mūsu skatu savam Debesu Tēvam un Viņa dievišķajam Dēlam.

Alma mācīja:

„Lūk, es liecinu jums, ka es zinu, ka šīs lietas, par ko es esmu runājis, ir patiesas. Un kā jums šķiet, kā es zinu par to patiesumu?

Lūk, es saku jums, ka tās man ir darītas zināmas ar Dieva Svēto Garu. Lūk, es esmu gavējis un lūdzis daudzas dienas, lai es pats varētu zināt šīs lietas. Un tagad es pats zinu, ka tās ir patiesas; jo Dievs Tas Kungs ir atklājis tās man ar Savu Svēto Garu.”⁵

Ar liecību vien nepietiek. Kad mūsu pievēršanās Jēzum Kristum padziļinās, mēs gluži dabiski vēlamies liecināt par Viņu — par Viņa labestību, mīlestību un laipnību.

Bieži vien mūsu liecību sanāksmēs gavēņa svētdienās mēs vairāk dzirdam frāzes „es esmu pateicīgs” un „es mīlu” nekā frāzes „es zinu” un „es ticu”.

Es aicinu jūs biežāk dalīties savā liecībā par Jēzu Kristu. Lieciniet par to, ko jūs zināt un kam jūs ticat, un par to, ko jūs jūtat, nevis tikai par to, par ko esat pateicīgi. Lieciniet par jūsu pašu pieredzēto, iepazīstot un mīlot Glābēju, dzīvojot saskaņā ar Viņa mācībām, kā arī par Viņa pestījošo un stiprinošo spēku jūsu dzīvē. Kad jūs liecināsiet par to, ko jūs zināt, kam ticat un ko jūtat, Svētais Gars apstiprinās patiesību tiem, kuri nopietni ieklausās jūsu liecībā. Viņi to darīs tāpēc, ka ir redzējuši, kā jūs kļūstat par miermīlīgiem Jēzus Kristus sekotājiem. Viņi redzēs, ko nozīmē — būt par Viņa mācekli. Viņi sajutīs arī to, ko, iespējams, agrāk nebija sajutuši. Skaidra liecība nāk no izmainītas sirds, un tā var tikt nesta ar Svētā Gara spēku to cilvēku sirdīs, kuri ir atvērti tam, lai to pieņemtu.

Tie, kuri, pateicoties jūsu liecībai, kaut ko sajūt, var vērsties pie Tā Kunga lūgšanā, lūdzot apstiprināt jūsu liecības patiesumu. Tad viņi var to uzzināt paši personīgi.

Brāļi un māsas, es jums liecinu un apliecinu, ka es zinu to, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un Pestītājs. Viņš ir dzīvs. Viņš ir augšāmcēlies Dieva Dēls, un šī ir Viņa Baznīca, ko vada Viņa pravietis un apustuļi. Es lūdzu par to, kaut kādudien, kad došos uz nākamo pasauli, es to darītu ar spoži kvēlojošu liecību.

Savas kalpošanas laikā es esmu mācījies, ka vislielākā nozīme ir mūsu attiecībām ar Debesu Tēvu un Viņa mīļoto Dēlu, mūsu ģimeni un kaimiņiem, un tam, ka mēs ļaujam Tā Kunga Garam vadīt mūs šajās attiecībās, lai mēs varētu liecināt par to, kam ir vislielākā nozīme un kas paliek visilgāk. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.