Tas Kungs Jēzus Kristus māca mums kalpot

Tas Kungs Jēzus Kristus teica:

„Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. …

Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm.”¹

Šīs rakstvietas grieķu valodas versijā vārds labs nozīmē arī „skaists, brīnišķīgs”. Tāpēc šodien es vēlos runāt par labo Ganu, skaisto Ganu un brīnišķīgo Ganu, kas ir Jēzus Kristus.

Jaunajā Derībā Viņš tiek saukts par „lielo ganu”², „Augsto ganu”³ un „[mūsu] dvēseļu Ganu un Sargu”.⁴

Vecajā Derībā Jesaja rakstīja: „Kā gans Viņš ganīs Savu ganāmo pulku.”⁵

Mormona Grāmatā Viņš tiek saukts par „Labo ganu”⁶, kā arī par „diženo un patieso Ganu”.⁷

Mācībā un Derībās Viņš paziņo: „Tādēļ Es esmu jūsu vidū, un Es esmu Labais Gans.”⁸

Mūsu dienās prezidents Rasels M. Nelsons ir paziņojis: „Labais Gans mīloši rūpējas par visām aitām Savā ganāmpulkā, un mēs esam Viņa patiesie Gana palīgi. Mūsu privilēģija ir dalīties ar Viņa mīlestību ar saviem draugiem un tuvajiem un pašiem viņus mīlēt — viņus barot, kopt un lolot tā, kā to vēlētos Glābējs.”⁹

Pavisam nesen prezidents Nelsons teica: „Tā Kunga patiesās un dzīvās Baznīcas raksturīgākā iezīme allaž būs organizēti, mērķtiecīgi vadīti pūliņi — individuāli kalpot Dieva bērniem un viņu ģimenēm. Tā kā šī ir Viņa Baznīca, mēs, būdami Viņa kalpi, kalposim vienam cilvēkam pēc otra, kā to darīja Viņš. Mēs kalposim Viņa Vārdā, ar Viņa spēku un pilnvarām un Viņa mīlošo laipnību.”¹⁰

Kad farizeji un rakstu mācītāji kurnēja pret To Kungu, sakot: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem”¹¹, Viņš tiem atbildēja, pastāstot trīs skaistus stāstus, ko mēs tagad zinām kā līdzību par pazudušo avi, līdzību par pazudušo grasi un līdzību par pazudušo dēlu.

Interesanti atzīmēt, ka Lūka, evaņģēlija autors, iepazīstinot mūs ar šiem trim stāstiem, lieto vārdu līdzība vienskaitlī, nevis daudzskaitlī.¹² Šķiet, ka Tas Kungs māca vienu unikālu mācību caur trīs stāstiem — stāstiem, kuros ir minēti dažādi skaitļi: 100 avis, 10 graši un divi dēli.

Tomēr katrā no šiem stāstiem galvenais skaitlis ir viens. Un mācība, ko mēs varētu gūt no šī skaitļa, ir tāda, ka jūs varat būt gans 100 elderiem un topošajiem elderiem savā elderu kvorumā vai padomniece 10 jaunajām sievietēm, vai skolotāja diviem Sākumskolas bērniem, bet jums vienmēr, vienmēr ir jākalpo viņiem, rūpējoties par viņiem un mīlot katru no viņiem individuāli. Jūs nekad neteiksiet: „Cik muļķīga aita!” vai „Galu galā man tas grasis tāpat nav vajadzīgs”, vai „Cik gan dumpīgs dēls!”. Ja mēs ar jums izjūtam „tīr[o] Kristus mīlestīb[u]”¹³, mēs, kā cilvēks stāstā par pazudušo avi, atstāsim „deviņdesmit deviņas …, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr [… kamēr … kamēr] to atradīs[im]”.¹⁴ Vai arī mēs, kā sieva stāstā par pazudušo grasi, aizdedzināsim „sveci un [izmēzīsim] māju, rūpīgi meklēdam[i], līdz kamēr [… kamēr … kamēr] to atr[adīsim]”.¹⁵ Ja mums ir „tīrā Kristus mīlestība”, mēs sekosim tēva piemēram stāstā par pazudušo dēlu, kurš, dēlam „vēl tālu esot, … ieraudzīja [viņu] un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja”.¹⁶

Vai mēs spējam sajust, cik ļoti cilvēks, kurš bija pazaudējis tikai vienu avi, vēlējās to atgūt? Vai cik ļoti sieviete, kura bija pazaudējusi tikai vienu grasi, vēlējās to atgūt? Vai neizsakāmo mīlestību un līdzjūtību pazudušā dēla tēva sirdī?

Es un mana sieva Marija Izabella kalpojām Centrālamerikā un dzīvojām Gvatemalas pilsētā. Tur man bija iespēja satikt Jūliju — uzticīgu Baznīcas locekli. Man bija sajūta, ka man ir jāpajautā viņai par viņas ģimeni. Viņas māte 2011. gadā nomira no vēža. Viņas tēvs savā stabā bija bijis uzticīgs vadītājs, vairākus gadus kalpojot par bīskapu un padomnieku savam staba prezidentam. Viņš bija patiess Labā gana palīgs. Jūlija stāstīja, cik nenogurstoši viņš centās apmeklēt, kalpot un gādāt par citiem. Viņš patiešām priecājās barot un ganīt Tā Kunga dārgās avis. Viņš vēlreiz apprecējās un palika aktīvs Baznīcā.

Tad, pēc dažiem gadiem, viņš izšķīrās un viņam atkal vajadzēja apmeklēt baznīcu vienam pašam. Viņš jutās nevietā un arī sajuta, ka daži cilvēki viņu kritizē viņa šķiršanās dēļ. Viņš pārstāja nākt uz baznīcu, jo viņa sirdi pārņēma negācijas.

Jūlija atzinīgi novērtēja šo brīnišķīgo Gana palīgu, kurš bija strādīgs, mīlošs un līdzjūtīgs cilvēks. Es spilgti atceros, ka, dzirdot viņas stāstīto, mani pārņēma sajūta, ka man steidzami ir kaut kas jādara. Es vienkārši vēlējos kaut ko paveikt šī vīra labā — vīra, kurš šo gadu laikā tik daudz bija palīdzējis citiem.

Viņa man iedeva viņa mobilā tālruņa numuru, un es sāku viņam zvanīt, cerot uz iespēju viņu satikt. Pēc vairākām nedēļām un daudziem, daudziem zvaniem, kas neguva panākumus, viņš beidzot pacēla tālruni.

Es viņam pastāstīju, ka biju saticis viņa meitu Jūliju un ka mani bija aizkustinājis tas, cik ļoti viņš šos daudzos gadus bija mīlējis Tā Kunga dārgās avis un kalpojis tām. Viņš nebija gaidījis, ka dzirdēs ko tādu. Es viņam pateicu, ka ļoti vēlos viņu satikt klātienē, aci pret aci. Viņš jautāja, kāds ir mana apmeklējuma mērķis. Es atbildēju: „Es patiešām vēlos satikt tik brīnišķīgas dāmas tēvu.” Tad telefona otrā galā uz dažām sekundēm iestājās klusums — klusums, kas šķita ilgstam mūžību. Pēc tam viņš pajautāja: „Kad un kur?”

Dienā, kad es viņu satiku, es viņu aicināju dalīties pieredzē, kā Viņš bija apmeklējis Tā Kunga dārgās avis un tām kalpojis. Atstāstot dažus aizkustinošus stāstus, es pamanīju, ka viņa balss tonis mainās un atgriežas tas pats gars, ko viņš tik daudz reižu bija sajutis, būdams Gana palīgs. Viņa acīs sariesās asaras. Es zināju, ka šis ir īstais brīdis, lai es kaut ko teiktu, taču nezināju — ko īsti. Es savā prātā lūdzu: „Tēvs, palīdzi man.”

Pēkšņi es izdzirdēju sevi sakām: „Brāli Florian, kā Tā Kunga kalps — es atvainojos, ka mēs tev nebijām blakus. Lūdzu, piedod mums. Dod mums vēl vienu iespēju parādīt, ka mēs tevi mīlam. Ka tu mums esi vajadzīgs. Ka tu mums esi svarīgs.”

Nākamajā svētdienā viņš atgriezās baznīcā. Viņam bija gara saruna ar bīskapu un viņš palika aktīvs. Pēc dažiem mēnešiem viņš nomira — taču viņš bija atgriezies. Viņš bija atgriezies. Es liecinu, ka ar mūsu Glābēja palīdzību mēs varam mīlēt Viņa dārgās avis un kalpot tām tāpat, kā to darītu Viņš. Un tā tur, Gvatemalā, Tas Kungs Jēzus Kristus atveda atpakaļ Savā ganāmpulkā vēl vienu dārgu avi. Un Viņš sniedza man neaizmirstamu mācību par kalpošanu. Labā Gana, skaistā Gana, brīnišķīgā Gana, Tā Kunga Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.