Vienkārši turpiniet virzīties uz priekšu — ar ticību

Elders Džordžs A. Smits, būdams apustulis, lielu grūtību laikā saņēma padomu no pravieša Džozefa Smita: „Viņš teica, ka man nekad nebūs jāieslīgst mazdūšībā, lai ar kādām grūtībām nāktos saskarties. Ja es būtu nogrimis Jaunskotijas dziļākajā šahtā un visi klinšu kalni būtu sagruvuši man virsū, man vajadzētu nevis zaudēt drosmi, bet turpināt izrādīt ticību un pacietīgi panest šo pārbaudījumu, un es spētu iznirt šīs grēdas virsotnē.”¹

Kā pravietis Džozefs Smits varēja ko tādu pateikt cilvēkam, kurš piedzīvoja ciešanas? Jo viņš zināja, ka tā ir patiesība. Viņš dzīvoja saskaņā ar to. Džozefs savā dzīvē vairākkārt piedzīvoja smagas grūtības. Tomēr, pielietojot ticību Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai un vienkārši turpinot virzīties uz priekšu, viņš pārvarēja šķietami nepārvaramus šķēršļus.²

Šodien es vēlos no jauna izteikt Džozefa lūgumu — neļauties mazdūšībai, pieredzot vilšanos, sāpīgas pieredzes, saskaroties ar pašu nepilnībām vai citiem izaicinājumiem.

Kad es saku mazdūšība, es nedomāju tādus smagus izaicinājumus kā klīniskā depresija, pastiprinātas trauksmes rezultātā radušos traucējumus vai citas slimības, kurām nepieciešama īpaša ārstēšana.³ Es runāju par vienkāršu mazdūšību, ko mēdzam izjust dzīves kāpumos un kritumos.

Mani iedvesmo mani varoņi, kuri vienkārši turpina virzīties uz priekšu, to darot ar ticību, neskatoties ne uz ko.⁴ Mormona Grāmatā mēs lasām par Zoramu, kurš bija Lābana kalps. Kad Nefijs ieguva misiņa plāksnes, Zorams bija izvēles priekšā — sekot Nefijam un viņa brāļiem tuksnesī vai, iespējams, zaudēt savu dzīvību.

Kas par izvēli! Zorama pirmā reakcija bija vēlme skriet projām, taču Nefijs viņu noturēja un deva solījumu, ka, ja viņš dosies viņiem līdzi, viņš būs brīvs un varēs palikt ar viņu ģimeni. Zorams saņēma drosmi un devās viņiem līdzi.⁵

Zorams savā jaunajā dzīvē pieredzēja daudzas ciešanas, tomēr viņš virzījās uz priekšu ar ticību. Mums nav nekādu norāžu, ka Zorams būtu pieķēries savai pagātnei vai turējis aizvainojumu pret Dievu vai kādu citu.⁶ Viņš bija uzticams draugs Nefijam, pravietim, un ar saviem pēcnācējiem dzīvoja apsolītajā zemē — brīvībā un labklājībā. Tas, kas sākotnēji bija milzīgs šķērslis Zorama ceļā, galu galā noveda pie bagātīgām svētībām, pateicoties viņa uzticībai un gatavībai vienkārši turpināt virzīties uz priekšu — ar ticību.⁷

Nesen es klausījos kādas drosmīgas māsas stāstījumā par to, kā viņa izturēja grūtības.⁸ Viņa bija saskārusies ar dažiem izaicinājumiem, un kādu svētdienu viņa sēdēja Palīdzības biedrībā un klausījās skolotāju, kura, viņasprāt, dzīvoja ideālu dzīvi — pilnīgi atšķirīgu no pašas dzīves. Viņa bija nogurusi un izjuta mazdūšību. Viņai šķita, ka nav pietiekami laba vai pat neiederas, tāpēc viņa piecēlās un aizgāja, vairs neplānojot atgriezties baznīcā. Ejot uz savu automašīnu, viņa sajuta skaidru iedvesmu: „Dodies uz Svētā Vakarēdiena sanāksmi un noklausies runātāju.” Viņa apšaubīja šo pamudinājumu, taču spēcīgi to sajuta atkārtoti, tāpēc devās uz sanāksmi.

Paustais vēstījums bija tieši tas, kas viņai bija vajadzīgs. Viņa sajuta Garu. Viņa zināja, ka Tas Kungs vēlas, lai viņa paliek ar Viņu, lai būtu Viņa mācekle un apmeklētu baznīcu, — un viņa to darīja.

Vai jūs zināt, par ko viņa bija pateicīga? Par to, ka viņa nepadevās. Viņa vienkārši turpināja virzīties uz priekšu — ar ticību Jēzum Kristum pat tad, kad tas bija īpaši grūti, un viņa un viņas ģimene tiek bagātīgi svētīti, viņai turpinot virzīties uz priekšu.

Debesu un zemes Dievs palīdzēs mums pārvarēt mazdūšību un jebkādus šķēršļus, ar kuriem mēs varētu saskarties, ja mēs raudzīsimies uz Viņu, sekosim Svētā Gara pamudinājumiem⁹ un vienkārši turpināsim virzīties uz priekšu — ar ticību.

Par laimi, kad esam vāji vai nespējīgi, Tas Kungs var stiprināt mūsu ticību. Viņš var palielināt mūsu dabiskās spējas. Es esmu to pieredzējis. Pirms vairāk nekā 20 gadiem mani negaidīti aicināja kalpot par reģiona Septiņdesmito, un es jutos ļoti nepiemērots šim aicinājumam. Kad biju veicis savus apmācību uzdevumus, es saņēmu norīkojumu prezidēt savā pirmajā staba konferencē.¹⁰ Mēs ar staba prezidentu rūpīgi izplānojām katru konferences aspektu. Neilgi pirms konferences prezidents Boids K. Pekers, toreizējais Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs, piezvanīja, lai noskaidrotu, vai viņš varētu man pievienoties. Es biju pārsteigts un, protams, tam piekritu. Tā kā viņš prezidēs šajā konferencē, es jautāju, kā viņš vēlas rīkoties. Viņš ieteica atcelt mūsu plānus un sagatavoties sekot Gara vadībai. Par laimi, man vēl bija 10 dienas, lai studētu, lūgtu un sagatavotos.

Bez konkrēta sanāksmes plāna mēs sēdējām uz paaugstinājuma 20 minūtes pirms vadītāju sanāksmes. Es pieliecos pie staba prezidenta un čukstus sacīju: „Šis ir brīnišķīgs stabs.”

Prezidents Pekers viegli pieskārās man ar elkoni un teica: „Bez sarunām.”

Es pārtraucu sarunas un man prātā atausa viņa vispārējās konferences uzruna „Godbijība ieaicina atklāsmi”.¹¹ Es pamanīju, ka prezidents Pekers pieraksta Svēto Rakstu atsauces. Gars man apstiprināja, ka viņš saņem pamudinājumus attiecībā uz šo sanāksmi. Mana mācību pieredze bija tikai sākusies.

Prezidents Pekers runāja pirmās 15 minūtes un uzsvēra, cik svarīgi ir vadīt visas sanāksmes Svētā Gara vadībā.¹² Pēc tam viņš teica: „Tagad mēs uzklausīsim elderu Kuku.”

Dodoties uz kanceli, es pajautāju, cik garai vajadzētu būt manai uzrunai un vai ir kāda konkrēta tēma, par ko viņš vēlētos, lai es runāju. Viņš sacīja: „Atvēli runai 15 minūtes un vadies pēc iedvesmas.” Mana uzruna bija aptuveni 14 minūšu gara, un es dalījos visā, kas bija manā prātā.

Prezidents Pekers atkal piecēlās un runāja vēl 15 minūtes. Viņš dalījās šajā rakstvietā:

„Sakiet tās domas, ko Es likšu jūsu sirdīs, un jūs netiksit apkaunoti cilvēku priekšā;

Un tas jums tiks dots …, kas jums jārunā.”¹³

Tad viņš sacīja: „Tagad mēs uzklausīsim elderu Kuku.”

Es biju satriekts. Es nekad nebiju apsvēris iespēju, ka vienā sanāksmē man lūgs runāt divas reizes. Man nenāca prātā nekas, ko vēl teikt. Dedzīgi lūdzot un paļaujoties uz Tā Kunga palīdzību, kaut kā es tiku svētīts ar garīgo domu, kādu rakstvietu, un es varēju norunāt vēl 15 minūtes. Es apsēdos, būdams pilnībā izsmelts.

Prezidents Pekers vēlreiz runāja 15 minūtes par sekošanu Garam un dalījās Pāvila mācībās, ka mums nevajadzētu runāt „ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca”.¹⁴ Kā jūs varat iedomāties, es biju satriekts, kad viņš sacīja trešo reizi: „Tagad mēs uzklausīsim elderu Kuku.”

Es biju iztukšots. Man nebija, ko teikt. Es zināju, ka bija pienācis laiks izrādīt lielāku ticību. Es lēnām devos uz kanceli, lūdzot Dievam palīdzību. Kad es piegāju pie mikrofona, Tas Kungs brīnumainā veidā svētīja mani, lai es spētu sniegt vēl 15 minūšu garu vēstījumu.¹⁵

Sanāksme beidzot bija galā, taču es drīz vien sapratu, ka pēc stundas būs pieaugušo sesija. Ak, nē! Es patiesi vēlējos skriet projām, kā to darīja Zorams, taču, tāpat kā Nefijs noturēja viņu, es zināju, ka prezidents Pekers noturēs mani. Pieaugušo sanāksme norisinājās pēc tāda paša parauga. Es sniedzu uzrunu vēl trīs reizes. Nākamajā dienā vispārējās sesijas laikā es runāju vienu reizi.

Pēc konferences prezidents Pekers ar mīlestību sacīja: „Mums to vajadzētu kādreiz atkārtot!” Es mīlu prezidentu Boidu K. Pekeru un novērtēju visu, ko varēju iemācīties.

Vai jūs zināt, par ko es esmu pateicīgs? Par to, ka es nepadevos vai nepretojos. Ja es būtu ļāvies savai izmisīgajai vēlmei aizbēgt no šīm sanāksmēm, es būtu palaidis garām iespēju vairot savu ticību un saņemt bagātīgu mīlestību un atbalstu no sava Debesu Tēva. Es guvu mācību par Viņa žēlastību, par Jēzus Kristus brīnumaino un visaptverošo spēku un Viņa īstenoto Izpirkšanu, kā arī par Svētā Gara spēcīgo ietekmi. Es sapratu, ka, neskatoties uz savu vājību¹⁶, es varu kalpot, es varu dot savu pienesumu, kad Tas Kungs ir man līdzās, ja vien es vienkārši turpinu virzīties uz priekšu — ar ticību.

Neatkarīgi no dzīves izaicinājumu lieluma, apjoma un smaguma, mums visiem pienāk brīži, kad mēs vēlamies apstāties, pamest, aizbēgt vai, iespējams, padoties. Taču ticība mūsu Glābējam Jēzum Kristum palīdz mums pārvarēt mazdūšību neatkarīgi no tā, ar kādiem šķēršļiem mēs saskaramies.

Tāpat kā Glābējs pabeidza Viņam uzdoto darbu, Viņam ir spēks palīdzēt mums pabeigt to darbu, kas tiek dots mums.¹⁷ Mēs varam būt svētīti ar spēju virzīties uz priekšu pa derības ceļu neatkarīgi no tā, cik akmeņains tas kļūst, un galu galā saņemt mūžīgo dzīvi.¹⁸

Kā pravietis Džozefs Smits ir sacījis: „Stāviet stingri, jūs, Dieva svētie, izturiet vēl nedaudz, un dzīves viesulis būs pagājis, un Dievs, kā kalpi jūs esat, jūs apbalvos.”¹⁹ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.