Kā piekļūt Dieva spēkam caur derībām

Pagājušajā novembrī man bija privilēģija iesvētīt templi Belemā, Brazīlijā. Man bija prieks būt kopā ar uzticīgajiem Baznīcas locekļiem Ziemeļbrazīlijā. Toreiz es uzzināju, ka Belema ir vārti uz reģionu, kurā atrodas visvarenākā pasaules upe — Amazone.

Par spīti upes spēkam, divreiz gadā notiek kaut kas šķietami pretdabisks. Kad saule, mēness un Zeme sastājas noteiktā veidā, upē ieplūst spēcīgs paisuma vilnis un plūst pretēji dabiskajai ūdens straumei. Ir dokumentēti līdz pat 6 metrus augsti viļņi¹, kas virzās pat 50 kilometru tālu² — pret straumi. Šo parādību, ko parasti sauc par upes grīvas paisumu, vietējie sauc par pororoca jeb „lielo rēcienu” tā radītā skaļā trokšņa dēļ. No šī mēs varam secināt, ka pat varenajai Amazonei ir jāpakļaujas debesu spēkiem.

Tāpat kā Amazonei, arī mūsu dzīvei ir dabisks plūdums. Mēs sliecamies darīt to, kas mums padodas dabiski. Un, tāpat kā Amazone, ar debesu palīdzību mēs varam paveikt ko šķietami pretdabisku. Galu galā, nav mūsu dabā būt pazemīgiem, lēnprātīgiem vai vēlēties pakļaut savu gribu Dievam. Tomēr tikai tā mēs varam tikt pārveidoti, atgriezties pie Dieva un sasniegt mūsu mūžīgo likteni.

Atšķirībā no Amazones, mēs varam izvēlēties — pakļauties debesu spēkiem vai „plūst pa straumi”.³ Plūst pret straumi var būt grūti. Bet, kad mēs ļaujamies „Svētā Gara mudinājumiem” un atmetam miesīgā vīrieša vai sievietes savtīgās tieksmes⁴, mēs varam saņemt Glābēja pārveidojošo spēku savā dzīvē, spēku paveikt ko grūtu.

Prezidents Rasels M. Nelsons mums mācīja, kā to izdarīt. Viņš apsolīja: „Katram cilvēkam, kurš stājas derībās kristību baseinā un templī — un tās ievēro —, paveras lielāka pieeja Jēzus Kristus spēkam … [lai viņš varētu pacelties] pāri šai kritušajai pasaulei.”⁵ Citiem vārdiem sakot, mēs varam piekļūt Dieva spēkam, taču tikai tad, kad ar Viņu esam sasaistīti caur svētajām derībām.

Pirms Zemes radīšanas Dievs iedibināja derības kā mehānismu, ar kura palīdzību mēs, Viņa bērni, varam ar Viņu apvienoties. Pamatojoties uz mūžīgu, nemainīgu likumu, Viņš deva neapstrīdamus nosacījumus, ar kuru palīdzību mēs tiekam pārveidoti, glābti un paaugstināti. Šajā dzīvē mēs slēdzam šīs derības, piedaloties priesterības priekšrakstos un apsolot darīt to, ko Dievs mums lūdz, un pretī Dievs mums apsola noteiktas svētības.⁶

Derība ir solījums, kuram mums ir jāsagatavojas, kas mums ir skaidri jāsaprot un pilnībā jāgodā.⁷ Derības slēgšana ar Dievu atšķiras no vienkārša solījuma. Pirmkārt, tās slēgšanai ir nepieciešama priesterība. Otrkārt, vājš solījums nav tik spēcīgs, lai mūs spētu pacelt pāri dabiskās straumes vilkmei. Mums būtu jānoslēdz derība tikai tad, ja patiešām apņemamies to ievērot.⁸ Mēs kļūstam par Dieva derības bērniem un Viņa valstības mantiniekiem, jo īpaši tad, kad pilnībā nododamies šai derībai.

Jēdziens derības ceļš attiecas uz vairākām derībām, ar kuru palīdzību mēs tuvojamies Kristum un ar Viņu saistāmies. Caur šo derībās noslēgto saikni mēs varam piekļūt Viņa mūžīgajam spēkam. Šis ceļš sākas ar ticību Jēzum Kristum un grēku nožēlošanu, kam seko kristīšanās un Svētā Gara saņemšana.⁹ Jēzus Kristus mums parādīja, kā uzsākt šo ceļu, kad tika kristīts.¹⁰ Saskaņā ar Jaunās Derības pierakstiem Marka un Lūkas evaņģēlijos, Debesu Tēvs tiešā veidā uzrunāja Jēzu Viņa kristībās, sacīdams: „Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.” Kad mēs uzsākam derības ceļu kristoties, es iztēlojos, ka Debesu Tēvs katram no mums saka ko līdzīgu: „Tu esi Mans mīļais bērns, uz kuru Man labs prāts. Tā tik turpini.”¹¹

Kristoties un pieņemot Svēto Vakarēdienu¹², mēs liecinām, ka vēlamies uzņemties Jēzus Kristus Vārdu.¹³ Šajā kontekstā paturēsim prātā Vecās Derības bausli „Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt”.¹⁴ Mūsdienu ausīm tas izklausās pēc aizlieguma necienīgi lietot Tā Kunga vārdu. Šis bauslis to ietver, taču tam ir vēl dziļāka nozīme. Ebreju vārds, kas tiek tulkots kā „valkāt”, nozīmē „pacelt” vai „nest”, piemēram, karogu, kas identificē tā nesēju ar kādu indivīdu vai grupu.¹⁵ Vārds, kas tiek tulkots kā „nelietīgi”, nozīmē „tukši” jeb „maldinoši”.¹⁶ Tādējādi bauslis — tev nebūs Tā Kunga Vārdu nelietīgi valkāt — nozīmē, ka „tev nevajadzētu sevi saukt par Jēzus Kristus mācekli, ja vien tev nav nolūka Viņu labi pārstāvēt”.

Mēs kļūstam par Viņa mācekļiem un Viņu labi pārstāvam, kad apzināti un pakāpeniski uzņemamies Jēzus Kristus Vārdu caur derībām. Mūsu derības dod mums spēku palikt uz derību ceļa, jo mūsu attiecības ar Jēzu Kristu un Debesu Tēvu ir mainījušās. Mēs ar Viņiem esam saistīti ar derībās iegūto saikni.

Derību ceļš noved pie tempļa priekšrakstiem, piemēram, tempļa endaumenta.¹⁷ Endauments ir Dieva svēto derību dāvana, kas mūs ar Viņu sasaista vēl vairāk. Endaumenta laikā mēs slēdzam derību, pirmkārt, ka centīsimies ievērot Dieva baušļus; otrkārt, ka nožēlosim grēkus ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu; treškārt, ka dzīvosim saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Mēs to darām, izrādot Viņam ticību, noslēdzot derības ar Dievu, saņemdami glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus, ievērojot šīs derības visas dzīves laikā, kā arī cenšoties dzīvot saskaņā ar diviem augstākajiem baušļiem — mīlēt Dievu un savu tuvāko. Ceturtkārt, mēs apņemamies ievērot šķīstības likumu un, piektkārt, mēs veltām sevi un visu, ar ko Tas Kungs mūs ir svētījis, lai celtu Viņa Baznīcu.¹⁸

Noslēdzot un ievērojot tempļa derības, mēs iemācāmies vairāk par Tā Kunga nolūkiem un saņemam Svētā Gara pilnību.¹⁹ Mēs iegūstam virzienu savai dzīvei. Mēs nobriestam savā māceklībā, lai kā bērni nepaliktu pastāvīgā neziņā.²⁰ Tā vietā mēs dzīvojam ar mūžīgu skatījumu un izjūtam lielāku vēlmi kalpot Dievam un citiem. Mēs saņemam arvien lielāku spēku piepildīt mūsu laicīgās dzīves mērķus. Mēs tiekam pasargāti no ļaunā²¹ un iegūstam lielāku spēku pretoties kārdinājumiem un nožēlot grēkus, kad paklūpam.²² Kad tas notiek, atminēšanās par mūsu derībām ar Dievu mums palīdz atgriezties uz ceļa. Savienojoties ar Dieva spēku, mēs kļūstam par mūsu pašu pororoca, spēdami plūst pret pasaulīgo straumi visas dzīves laikā un ieejot mūžībā. Galu galā mūsu likteņi tiek mainīti, jo derību ceļš noved pie paaugstināšanas un mūžīgās dzīves.²³

Derību ievērošana, ko noslēdzam kristību baseinos un tempļos, sniedz mums arī spēku izturēt laicīgās dzīves pārbaudījumus un sirdēstus.²⁴ Doktrīna, kas ir saistīta ar šīm derībām, atvieglo mūsu ceļu un sniedz cerību, mierinājumu un mieru.

Mani vecvecāki — Lena Sofija un Mets Leanders Renlandi — saņēma Dieva spēku caur savām kristību derībām, kad viņi 1912. gadā pievienojās Baznīcai Somijā. Viņi ļoti priecājās, ka var būt daļa no pirmās Baznīcas draudzes Somijā.

Pēc pieciem gadiem Leanders nomira no tuberkulozes, kad Lena gaidīja viņu desmito bērnu. Šis bērns — mans tēvs — piedzima divus mēnešus pēc Leandera nāves. Galu galā Lena apglabāja ne vien savu vīru, bet arī septiņus no saviem desmit bērniem. Būdama nabadzīga atraitne, viņa cīnījās ar grūtībām. Divdesmit gadu viņa neguva kārtīgu nakts atpūtu. Pa dienu viņa ar grūtībām centās sagādāt pārtiku savai ģimenei. Vakaros viņa aprūpēja mirstošos ģimenes locekļus. Grūti pat iedomāties, kā viņa tika galā.

Lena turpināja neatlaidīgi cīnīties, jo zināja, ka viņas mirušais vīrs un bērni var būt kopā ar viņu mūžībā. Doktrīna par tempļa svētībām, tostarp doktrīna par mūžīgajām ģimenēm, sniedza viņai mieru, jo viņa paļāvās uz saistīšanas spēku. Savas dzīves laikā viņa nesaņēma ne savu endaumentu, ne tika saistīta ar Leanderu, taču viņš turpināja būtiski ietekmēt viņas dzīvi un daļu no viņas lielajām cerībām attiecībā uz nākotni.

1938. gadā Lena iesniedza pierakstus, lai templī varētu tikt veikti priekšraksti par viņas mirušajiem ģimenes locekļiem — tie ir vieni no pirmajiem iesniegtajiem pierakstiem, kas tika saņemti no Somijas. Kad viņa nomira, citi veica tempļa priekšrakstus par viņu, Leanderu un viņas mirušajiem bērniem. Caur aizstājošajiem priekšrakstiem viņa saņēma savu endaumentu, Lena un Leanders tika saistīti viens ar otru un viņu mirušajiem bērniem, un mans tēvs tika saistīts ar viņiem. Tāpat kā citi, viņa „nomira ticībā, apsolītās lietas nesaņēmusi, bet no tālienes tās redzēdama, būdama pārliecināta par tām un tās pieņemdama”.²⁵

Lena dzīvoja tā, it kā viņa savā dzīvē jau būtu noslēgusi šīs derības. Viņa zināja, ka viņas kristību un Svētā Vakarēdiena derības viņu sasaistīja ar Glābēju. „Kvēlajās ilgās [uz Pestītāju viņas] sirds cerību [rada] — [Viņu] Debess mājās reiz uzlūkot.”²⁶ Lena uzskatīja, ka tas, ka viņa uzzināja par mūžīgajām ģimenēm pirms savas dzīves traģēdijām, ir viens no Dieva lielākajiem brīnumiem. Caur derībām viņa saņēma Dieva spēku, lai izturētu un paceltos pāri savu izaicinājumu un grūtību nomācošajai ietekmei.

Ejot pa derības ceļu, sākot no kristībām līdz pat templim un visas dzīves garumā, es jums apsolu, ka jūs gūsiet spēku iet pret dabisko pasaulīgo straumi — spēku mācīties, spēku nožēlot grēkus un tikt iesvētītiem, kā arī spēku rast cerību, mierinājumu un pat prieku, saskaroties ar dzīves grūtībām. Es jums apsolu, ka gan jūs, gan jūsu ģimene tiks pasargāta no pretinieka ietekmes, jo īpaši tad, kad jūs savā dzīvē galveno uzmanību vērsīsiet uz templi.

Tuvojoties Kristum un saistoties ar Viņu un mūsu Debesu Tēvu caur derībām, notiek kaut kas šķietami pretdabisks. Jūs tiekat pārveidoti un tiekat pilnveidoti Jēzū Kristū.²⁷ Jūs kļūstat par Dieva derības bērnu un mantinieku Viņa valstībā.²⁸ Es iztēlojos, kā Viņš jums saka: „Tu esi mans mīļais bērns, uz kuru man labs prāts. Laipni lūgts mājās!” Jēzus Kristus Vārdā, āmen.