„Uz savu pienākumu takas”

1947. gadā apritēja 100. gadadiena, kopš Sālsezera ielejā ieradās pirmie pēdējo dienu svēto pionieri. Togad tika rīkotas daudzas neaizmirstamas svinības, un uzticīgajiem Jēzus Kristus mācekļiem, kuri iestaigāja jaunas takas, uzcēla mājas, apsēja neauglīgo tuksnesi un ierīkoja apdzīvotās vietas, tika teikti neskaitāmi pateicības vārdi.

Prezidents Dž. Rūbens Klārks, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, 1947. gada oktobra vispārējā konferencē šiem uzticīgajiem pionieriem izrādīja cieņu ļoti neaizmirstamā un aizkustinošā veidā.

Savā vēstījumā prezidents Klārks īsumā izteica atzinību labi zināmajiem vadītājiem, kuri vadīja migrantus uz rietumiem, piemēram, Brigamam Jangam, Hiberam Č. Kimbalam, Vilfordam Vudrafam, Pārlijam P. Pretam un daudziem citiem. Tomēr viņa galvenais mērķis nebija uzskaitīt šo ievērojamo personu sasniegumus. Tā vietā viņš savā uzrunā pievērsās to apņēmīgo cilvēku dvēselēm, kuru vārdi nav nedz zināmi, nedz oficiāli ierakstīti Baznīcas vēsturē. Viņa pamācošā vēstījuma nosaukums skanēja šādi: „Cilvēki, kuri atradās pēdējos ratos”.¹

Prezidents Klārks ļoti smalki aprakstīja šo cilvēku īpašības un izaicinājumus, ar ko viņi saskārās, ceļojot pēdējos segtajos ratos, katras līdzenumus šķērsojošās ratu rindas beigās. Viņš slavēja šos nezināmos un neizdaudzinātos varoņus, kurus dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas un mēnesi pēc mēneša slāpēja putekļi, ko sacēla visi viņu priekšā ripojošie rati, un kuri pārvarēja nebeidzamos šķēršļus, ar ko tiem nācās sastapties savā ceļā.

Prezidents Klārks paziņoja: „Cilvēki, kuri atradās pēdējos ratos, devās uz priekšu, pārguruši un nomocījušies, noberztām kājām, dažkārt teju vai krītot izmisumā, tomēr ticot, ka Dievs viņus mīl, ka atjaunotais evaņģēlijs ir patiess un ka Tas Kungs vada un ved priekšā esošos brāļus.”²

Savu vēstījumu viņš noslēdza ar šādu aizkustinošu uzslavu: „Es pazemīgi paužu savu mīlestību, cieņu un godbijību šīm pazemīgajām dvēselēm, kuras bija diženas ticībā, diženas darbos, diženas savā taisnīgajā dzīvē un diženas mūsu nenovērtējamā mantojuma veidošanā.”³

1990. gadā prezidents Hovards V. Hanters, toreizējais Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents, sniedza vēstījumu par to neskaitāmo Baznīcas locekļu neaizstājamo ieguldījumu, kuri kalpo cītīgi un uzticīgi un saņem niecīgu vai pavisam nekādu publisku atzinību vai uzslavas.

Prezidents Hanters paskaidroja:

„[Par jauno un drosmīgo kapteini Moroniju] tika teikts:

„Ja visi cilvēki būtu bijuši, būtu tagad un vienmēr būtu tādi kā Moronijs, lūk, paši elles spēki būtu satricināti uz mūžiem; jā, velnam nekad nebūtu varas pār cilvēku bērnu sirdīm.”” (Almas 48:17.)

Kas par komplimentu slavenam un ietekmīgam cilvēkam! … Pēc diviem pantiem ir izteikums par Helamanu un viņa brāļiem, kuriem nebija tik uzskatāma loma, kā Moronijam, kas skan šādi:

„Tad lūk, Helamans un viņa brāļi nekalpoja tautai mazāk kā Moronijs.” (Almas 48:19.)”

Prezidents Hanters turpināja: „Citiem vārdiem sakot, lai gan Helamans nebija tik ievērojams vai pamanāms kā Moronijs, viņš kalpoja tikpat daudz jeb palīdzēja citiem tikpat lielā mērā, esot tikpat noderīgs, kā Moronijs.”⁴

Pēc tam prezidents Hanters ieteica mums visiem nekalpot mazāk. Viņš teica: „Ja jums šķiet, ka vairums no tā, ko jūs darāt šogad vai darīsiet turpmākajos gados, nepadarīs jūs īpaši ievērojamus, neņemiet to pie sirds! Vairums krietnāko ļaužu, kuri jebkad ir dzīvojuši, nav bijuši slaveni. Kalpojiet un pilnveidojieties — uzticīgi un klusi.”⁵

Es esmu pateicīgs miljoniem Baznīcas locekļu, kuri šodien tuvojas Glābējam⁶ un turpina doties uz priekšu pa derību taku mūsdienu ratu rindu pēdējos ratos — un kuri tik tiešām nekalpo mazāk. Jūsu spēcīgā ticība Debesu Tēvam un Tam Kungam Jēzum Kristum, kā arī jūsu pieticīgās, svētas apņēmības pilnās dzīves iedvesmo mani būt labākam cilvēkam un māceklim.

Es jūs mīlu. Es jūs apbrīnoju. Es jums pateicos. Un es jūs cildinu.

Manas jūtas pret jums vislabāk raksturo Samuēla, lamanieša, izteikums Mormona Grāmatā.

„Lielākā daļa no tiem ir uz savu pienākumu takas un viņi piesardzīgi staigā Dieva priekšā, un viņi cenšas turēt Viņa pavēles un Viņa likumus, un Viņa spriedumus. …

Jā, es saku jums, ka lielākā daļa no viņiem to dara, un tie pūlas ar nenogurstošu centību, lai viņi varētu atvest atlikušos savus brāļus pie patiesības atziņas.”⁷

Es uzskatu, ka frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo vērīgos brāļus un māsas, kuri pievērš uzmanību apkārtējiem un apsēžas blakus tiem, kuri draudzes sanāksmēs, kā arī dažādos citos pasākumos ir vieni. Viņi pastāvīgi cenšas mierināt tos, kuriem ir vajadzīgs mierinājums,⁸ negaidot atzinību vai uzslavas.

Frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo tos laulātos un bērnus, kuri atbalsta savus dzīvesbiedrus, vecākus vai bērnus, kuri kalpo Tā Kunga atjaunotās Baznīcas vadošajos amatos. Viņu mierīgā, klusā un parasti nepamanītā, atbalstošā ietekme ļauj svētīt daudzus indivīdus un ģimenes veidos, par ko visā pilnībā taps zināms tikai mūžībā.

Frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo cilvēkus, kuri, reiz novērsušies no Dieva, no jauna pazemīgi pievēršas Viņam,⁹ nožēlojot savus grēkus un tiecoties pēc Glābēja īstenotās Izpirkšanas attīrošā un dziedinošā spēka. Nākšanai pie Kristus,¹⁰ no grēcīgo ceļu „aizliegtajām takām”¹¹ atgriežoties uz derību ceļa, ir garīgi izšķiroša loma, un tā prasa taisnīgus pūliņus. Ejot uz priekšu ticībā un nepiekūstot, labu darīdami, viņi liek varena darba pamatu savā personīgajā dzīvē,¹² visu paaudžu labā un mūžībā.¹³

Frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo taisnīgus cilvēkus, kuri ilgojas tikt sasaistīti vienā jūgā ar Glābēju caur Viņa evaņģēlija pilnvarotajām derībām un priekšrakstiem, taču to liedz ārpus viņu kontroles esoši apstākļi. Es apsolu, ka jūsu personīgās ciešanas tiks atvieglotas un jūsu paklausība un uzticība, pacietīgi pakļaujot savu gribu Dievam, tiks atalgota „Tā Kunga noteiktajā laikā”.¹⁴ „Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu.”¹⁵

Frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo iedvesmotos tulkus visā pasaulē, kuri kalpo Tam Kungam, palīdzot draugiem un Baznīcas locekļiem „dzirdē[t] evaņģēlija pilnību savā mēlē un savā valodā”.¹⁶ Caur viņu balsīm, zīmju valodu un tulkotajiem materiāliem tiek pausta mūžīgā patiesība, taču tikai daži no mums zina, kā viņus sauc, vai kādreiz izsaka viņiem atzinību. Caur valodu dāvanu, ar ko viņi ir tikuši svētīti, tulki kalpo uzcītīgi, pašaizliedzīgi un visbiežāk anonīmi, lai palīdzētu cilvēkiem saņemt garīgo ticības dāvanu caur Dieva vārdu lasīšanu un uzklausīšanu.¹⁷

Frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo uzticīgus precētos vīriešus un sievietes, kuri tur godā savu derību pienākumu — vairoties un piepildīt zemi — un kuri tiek svētīti ar spēku un izturību, lai izturētu cīniņu ar saviem bērniem Svētā Vakarēdiena dievkalpojumos. Pasaulē, kurā valda arvien lielāks juceklis, nelaimes un maldīgas prioritātes, šīs drosmīgās dvēseles neklausās laicīgajās balsīs, kas slavina egocentrismu; tās godā dzīvības svētumu un nozīmīgumu Debesu Tēva laimes iecerē Viņa bērnu dzīvei.

Daudzi laulātie pāri paļaujas uz Dievu pat, ja viņu sirds taisnīgās vēlmes neīstenojas tad vai tā, kā viņi bija cerējuši vai sapņojuši. Viņi „[cer] uz To Kungu”¹⁸ un nepieprasa, lai Viņš ievērotu viņu noteiktos, laicīgos termiņus. „Jo kopš pasaules sākuma cilvēki nav nedz dzirdējuši, nedz saklausījuši ar ausīm, nedz kāda acs ir redzējusi, ak Dievs, bez Tevis, cik lielas lietas Tu esi sagatavojis tam, kas gaida uz Tevi.”¹⁹

Frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo tūkstošiem Šūpulīša klases vadītāju un Sākumskolas skolotāju, kuri mīl Baznīcas bērnus un māca tos katru sabatu.

Padomājiet par šo uzticīgo mācekļu kalpošanas mūžīgo ietekmi, kā arī brīnišķīgajām svētībām, kas tiek solītas tiem, kuri kalpo bērniem.

„Un [Jēzus] ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja:

„Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.””²⁰

Frāze „uz savu pienākumu takas” raksturo: bērnus, kuri ir nodevušies sirsnīgām rūpēm par saviem padzīvojušajiem vecākiem; miega badā esošu māti, kura mierina savu satraukto bērnu, stāvot sardzē kā „lauvene pie savas mājas durvīm”;²¹ Baznīcas locekļus, kuri ierodas baznīcā agrāk un paliek ilgāk, lai sakārtotu un novāktu krēslus; iedvesmotus cilvēkus, kuri aicina ģimenes locekļus, draugus un kolēģus nākt un redzēt, nākt un palīdzēt, nākt un palikt.²²

Es esmu raksturojis tikai dažus derību turošus un nodošanās pilnus Jēzus Kristus mācekļus, kuri tāpat kā jūs dodas uz priekšu pa „savu pienākumu tak[u]”. Vēl miljoniem citu pēdējo dienu svēto, kuri upurē „visu savu dvēseli”²³ Dievam, ir atrodami uz Kristu vērstās mājās un Baznīcas vienībās visā pasaulē.

Jūs mīlat un kalpojat, ieklausāties un mācāties, rūpējaties un mierināt, kā arī mācāt un liecināt ar Svētā Gara spēku. Jūs bieži gavējat un lūdzat, kļūstot stiprāki un stiprāki savā pazemībā un stingrāki un stingrāki ticībā Kristum, „līdz pat [savu] dvēseļu piepildīšanai ar prieku un mierinājumu, jā, līdz pat [savu] siržu šķīstīšanai un iesvētīšanai, šī iesvētīšana nā[k] dēļ [jūsu] siržu atdošanas Dievam”.²⁴

Tie cilvēki, kuri atradās pēdējos ratos, visi tie, kuri nekalpo mazāk, un jūs, kuri šobrīd dodaties uz priekšu pa savu pienākumu taku, ir Glābēja atjaunotās Baznīcas spēks. Un, kā Tas Kungs apsolīja, „visi troņi un valdīšanas, valdības un varas tiks atklātas un dāvātas visiem tiem, kuri varonīgi izturēs Jēzus Kristus evaņģēlija dēļ”.²⁵

Es priekpilni liecinu, ka Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls dzīvo un ka Viņu apsolījumi ir patiesi. Tā Kunga Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.