Mēs esam Viņa bērni

Vai atceraties pravieša Samuēla pieredzi, kad Tas Kungs viņu sūtīja uz Isaja māju, lai svaidītu jauno Israēla ķēniņu? Samuēls redzēja Ēliābu, Isaja pirmdzimto. Ēliābs, šķiet, bija gara auguma un ar līderim piemītošu izskatu. Samuēls to pamanīja un izdarīja secinājumu. Tas izrādījās nepareizs, un Tas Kungs pamācīja Samuēlu: „Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu; … cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.”¹

Vai atceraties, ko piedzīvoja māceklis Ananija, kad Tas Kungs viņu sūtīja svētīt Saulu? Saula reputācija bija labi zināma, un Ananija bija dzirdējis par Saulu un to, ka viņš nežēlīgi un nemitīgi vajāja svētos. Ananija dzirdētā dēļ secināja, ka, iespējams, viņam nevajadzētu kalpot Saulam. Tas izrādījās nepareizs secinājums, un Tas Kungs pamācīja Ananiju: „Viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.”²

Kāda bija problēma ar Samuēlu un Ananiju šajos divos gadījumos? Viņi raudzījās ar savām acīm un klausījās ar savām ausīm, un tā rezultātā viņi sprieda par citiem, pamatojoties uz izskatu un dzirdēto.

Kad rakstu mācītāji un farizeji pieķēra sievieti laulības pārkāpšanā, ko viņi redzēja? Izvirtušu sievieti, grēcinieci, kas pelnījusi nāvi. Kad Jēzus viņu uzlūkoja, ko Viņš redzēja? Sievieti, kas uz brīdi bija ļāvusies miesas vājumam, bet varēja tikt atpestīta caur grēku nožēlošanu un Viņa īstenoto Izpirkšanu. Kad cilvēki uzlūkoja virsnieku, kura kalps bija triekas ķerts, ko viņi redzēja? Iespējams, viņi redzēja ienācēju, svešinieku, tādu, kuru vajadzētu nicināt. Kad Jēzus viņu uzlūkoja, ko Viņš redzēja? Cilvēku, kurš gādāja par sava mājinieka labklājību un kurš uzmeklēja To Kungu savā sirsnībā un ticībā. Kad cilvēki uzlūkoja sievieti, kas sirga ar asiņošanu, ko viņi redzēja? Iespējams, nešķīstu sievieti, izstumto, no kuras jāvairās. Kad Jēzus viņu uzlūkoja, ko Viņš redzēja? Slimu sievieti, kas bija vientuļa un izstumta tādu apstākļu dēļ, ko nespēja ietekmēt, kura cerēja tikt dziedināta un atkal būt piederīga.

Katrā situācijā Tas Kungs uzlūkoja šos cilvēkus tādus, kādi viņi bija, un katram atbilstoši kalpoja. Nefijs un viņa brālis Jēkabs paziņoja:

„Viņš nevienam neliedz nākt pie Viņa, nedz baltam nedz melnam, nedz vergam nedz brīvam, nedz vīram nedz sievai; un Viņš atceras pagānus; un visi ir vienādi Dieva priekšā.”³

„Un viena būtne Viņa acīs ir tikpat dārga kā cita.”⁴

Kaut mēs neļautu savām acīm, ausīm vai bailēm mūs maldināt, bet atvērtu savas sirdis un prātus, lai brīvi kalpotu līdzcilvēkiem, kā to darīja Viņš.

Pirms dažiem gadiem mana sieva Izabella saņēma neparastu kalpošanas uzdevumu. Viņu lūdza apciemot kādu vecu atraitni mūsu bīskapijā, kādu māsu ar veselības problēmām, kuras vientulība bija ienesusi viņas dzīvē zināmu rūgtuma sajūtu. Viņas mājoklī aizkari bija aizvērti, gaiss telpā — smacīgs, viņa nevēlējās tikt apmeklēta un skaidri pateica: „Es nevienam ne ar ko nevaru palīdzēt.” Neapjūkot Izabella atbildēja: „Vari gan! Tu vari kaut ko izdarīt mūsu labā, ļaujot mums tevi apciemot.” Un tā Izabella uzticīgi viņu apciemoja.

Pēc kāda laika šai labajai māsai tika veikta pēdu operācija un tādēļ viņai vajadzēja katru dienu mainīt pārsējus, ko viņa pati nevarēja izdarīt. Vairākas dienas Izabella devās uz viņas mājām, mazgāja viņas kājas un mainīja pārsējus. Viņa nekad neredzēja neglīto; viņa nekad nejuta smaku. Viņa redzēja tikai skaistu Dieva meitu, kurai bija nepieciešama mīlestība un sirsnīga gādība.

Gadiem ejot, es un neskaitāmi citi ir tikuši svētīti, pateicoties Izabellas dāvanai — spējai redzēt tā, kā to redz Tas Kungs. Neatkarīgi no tā, vai esi staba prezidents vai sagaidītājs bīskapijā; Anglijas karalis vai dzīvo būdiņā; runā viņas valodā vai kādā citā; ievēro visus baušļus vai tikai dažus — viņa tev pasniegs savu vislabāko ēdienu savos vislabākajos traukos. Viņa nepiešķir nozīmi cilvēka ekonomiskajam stāvoklim, ādas krāsai, kultūras piederībai, tautībai, taisnīguma pakāpei, sociālajam stāvoklim vai kādam citam kritērijam vai apzīmējumam. Viņa redz ar savu sirdi; viņa katrā saskata Dieva bērnu.

Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja:

„Pretinieks līksmo par iedalīšanu kategorijās, jo tas mūs šķir un ierobežo mūsu skatījumu pašiem uz sevi un citam uz citu. Cik gan skumji, ja mēs godājam kategorijas vairāk, nekā mēs godājam cits citu!

Iedalīšana kategorijās var vedināt pie nosodīšanas un naidīguma. Jebkāda vardarbība vai aizspriedumi pret citu cilvēku viņa nacionalitātes, rases, seksuālās orientācijas, dzimuma, izglītības līmeņa, kultūras vai citu būtisku iezīmju dēļ mūsu Radītāja skatījumā ir aizskaroša!”⁵

Franču tautība nenorāda uz to, kas es esmu, bet gan uz to, kur esmu dzimis. Baltā rase nenorāda uz to, kas es esmu; tā ir mana ādas krāsa jeb pigmenta trūkums tajā. Profesors nav tas, kas es esmu; tas ir tas, ko es daru, lai uzturētu savu ģimeni. Augstākais pilnvarotais — Septiņdesmitais — nav tas, kas es esmu; tas ir mans šābrīža kalpošanas aicinājums Dieva valstībā.

„Pirmkārt un galvenokārt,” kā mums to atgādināja prezidents Nelsons, es esmu „Dieva bērns.”⁶ Tāpat kā jūs un visi citi cilvēki ap mums. Es lūdzu, kaut mēs labāk izprastu šo brīnišķīgo patiesību. Tas visu maina!

Mēs varam uzaugt dažādās kultūrās; mēs varam nākt no dažādiem sociālekonomiskajiem apstākļiem; mūsu laicīgās dzīves mantojums, tostarp tautība, ādas krāsa, ēšanas paradumi, politiskā piederība utt. var ievērojami atšķirties. Tomēr mēs visi — bez izņēmuma — esam Viņa bērni. Mums visiem ir viena dievišķā izcelsme un tāds pats neierobežots potenciāls, pateicoties Jēzus Kristus žēlastībai.

K. S. Lūiss to izteica šādi: „Tā ir nopietna lieta — dzīvot iespējamo dievu un dieviešu sabiedrībā un atcerēties, ka visgarlaicīgākais, visneinteresantākais cilvēks, ar kuru sarunājaties, kādreiz var kļūt par būtni, kuru, ja jūs to tagad redzētu, jums būtu liela vēlme pielūgt. … Nav parastu cilvēku. Tu nekad neesi runājis ar parastu mirstīgo. Nācijas, kultūras, māksla, civilizācija — tās pastāv tikai noteiktu laiku, un to dzīve attiecībā pret mūsējo ir kā knišļa dzīves garums. Nemirstīgie turpretī ir visi tie, ar kuriem mēs jokojam, ar kuriem strādājam, kurus precam, kurus atgrūžam un kurus izmantojam.”⁷

Mūsu ģimenei ir bijusi tā privilēģija dzīvot dažādās valstīs un kultūrās; mūsu bērni ir svētīgi apprecējušies ar dažādu tautību cilvēkiem. Es esmu sapratis, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir tas, kas padara cilvēkus vienlīdzīgus. Ja mēs to sirsnīgi pieņemsim, tad „šis pats Gars apliecin[ās] mūsu garam, ka esam Dieva bērni”.⁸ Šī apbrīnojamā patiesība mūs atbrīvo, un visi apzīmējumi un atšķirības, kas citādi varētu apgrūtināt mūs un mūsu savstarpējās attiecības, tiek vienkārši „pārņemt[as] ar Krist[u]”.⁹ Drīz vien kļūst skaidrs, ka mēs un citi „tagad vairs nees[am] svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime”.¹⁰

Nesen dzirdēju, kā kādas mūsu daudzkultūru Baznīcas vienības draudzes prezidents to nosauca par piederību caur derībām, kā to ir nodēvējis elders Gerits V. Gongs.¹¹ Cik skaista koncepcija! Mēs piederam cilvēku grupai, kurā visi cenšas savas dzīves centrā likt Glābēju un savas derības un ar prieku dzīvot saskaņā ar evaņģēliju. Tāpēc, tā vietā, lai skatītos viens uz otru caur mirstīgās dzīves sagrozīto lēcu, evaņģēlijs paceļ mūsu skatienu un ļauj mums skatīties vienam uz otru caur mūsu svēto derību nevainojamo un nemainīgo lēcu. Šādi rīkojoties, mēs sākam izskaust savus dabiskos priekšstatus un aizspriedumus pret citiem, kas savukārt palīdz viņiem mazināt savus priekšstatus un aizspriedumus pret mums,¹² veidojot brīnišķīgu tikumisko ciklu. Patiesi, mēs sekojam mūsu dārgā pravieša aicinājumam: „Dārgie brāļi un māsas, tam, kā mēs izturamies cits pret citu, tik tiešām ir nozīme! Tas, kā mēs runājam ar citiem mājās, baznīcā, darbā un tiešsaistē, ir ļoti svarīgi. Šodien es lūdzu mūs sazināties ar citiem augstākā, svētākā veidā.”¹³

Šopēcpusdien šī aicinājuma noskaņā es vēlos pievienot savu solījumu mūsu brīnišķīgo Sākumskolas bērnu solījumam:

Es liecinu, ka Tas, kuru mēs saucam par Tēvu Debesīs, patiešām ir mūsu Tēvs, ka Viņš mūs mīl, ka Viņš personīgi pazīst katru no Saviem bērniem, ka Viņam ļoti rūp katrs no mums un ka mēs visi patiesi Viņam esam vienlīdz svarīgi. Es liecinu, ka tas, kā mēs izturamies cits pret citu, tiešā veidā atspoguļo mūsu izpratni un pateicību par Viņa Dēla, mūsu Glābēja Jēzus Kristus, galīgo upuri un īstenoto Izpirkšanu. Es lūdzu par to, lai mēs, tāpat kā Viņš, mīlētu citus tāpēc, ka tā ir pareizi, nevis tāpēc, ka viņi rīkojas pareizi vai atbilst „pareizajam” standartam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.