Glābēja dziedinošais spēks uz jūras salām

Sešdesmitajos gados mans tēvs bija pasniedzējs Baznīcas Havaju koledžā Lāie pilsētā, kur es piedzimu. Manas septiņas vecākās māsas uzstāja, lai mani vecāki man dotu havajiešu vārdu „Kimo”. Mēs dzīvojām tuvu Lāie Havaju templim, kad tas kalpoja Baznīcas locekļiem no Āzijas Klusā okeāna reģiona, tai skaitā Japānas.¹ Tajā laikā uz Havaju salām sāka ceļot japāņu svēto grupas, lai saņemtu tempļa svētības.

Viena no šiem Baznīcas locekļiem bija māsa no skaistās Okinavas salas. Stāsts par viņas ceļojumu uz Havaju templi ir ievērojams. Pirms divām desmitgadēm viņa bija stājusies tradicionālās budistu sarunātās laulībās. Tikai dažus mēnešus vēlāk Japāna uzbruka Pērlhārborai Havaju salās, ieraujot Amerikas Savienotās Valstis konfliktā ar Japānu. Pēc tādām kaujām kā Midveja un Ivodzima, kara vētras atspieda japāņu spēkus atpakaļ uz viņas dzimtās Okinavas salas krastiem — pēdējo aizsardzības līniju starp Sabiedroto spēkiem un Japānas centrālo daļu.

1945. gadā trīs mokošus mēnešus plosījās Okinavas kauja. 1300 amerikāņu karakuģu liela flotile aplenca un bombardēja salu. Upuru skaits gan militārpersonu, gan civiliedzīvotāju vidū bija milzīgs. Šodien uz svinīga pieminekļa Okinavā iegravēti vairāk nekā 240 000 to cilvēku vārdi, kuri krita šīs kaujas laikā.²

Izmisīgos centienos izbēgt no uzbrukuma, šī sieviete no Okinavas, viņas vīrs un viņu divi mazie bērni meklēja patvērumu kalnu alā. Nākamo nedēļu un mēnešu garumā viņi izcieta neaprakstāmas grūtības.

Kādā izmisīgā naktī kaujas laikā, kad viņas ģimene bija tuvu bada nāvei un viņas vīrs — bezsamaņā, viņa apsvēra domu izbeigt viņu ciešanas, izmantojot rokasgranātu, kuru varas iestādes viņai un citiem bija piešķīrušas šim mērķim. Tomēr, gatavojoties to darīt, viņa piedzīvoja dziļi garīgu pieredzi, kas deva viņai taustāmu realitātes izjūtu par Dievu un Viņa mīlestību pret viņu, tādējādi dāvājot spēku turpināt dzīvot. Turpmāko dienu laikā viņa palīdzēja vīram atgūt samaņu un pabaroja savu ģimeni ar nezālēm, savvaļas bišu medu un radījumiem, ko noķēra tuvējā strautā. Apbrīnojamā veidā viņi alā izturēja sešus mēnešus, līdz vietējie ciema iedzīvotāji viņiem paziņoja, ka kauja ir beigusies.

Kad ģimene atgriezās mājās un sāka no jauna veidot savu dzīvi, šī japāņu sieviete sāka meklēt atbildes par Dievu. Pakāpeniski viņā iedegās ticība Jēzum Kristum un nepieciešamība kristīties. Taču viņa raizējās par saviem aizgājušajiem mīļajiem, kuri bija nomiruši bez zināšanām par Jēzu Kristu un bez kristībām, tai skaitā savu māti, kura nomira šīs savas meitas dzemdībās.

Iedomājieties viņas prieku, kad divas misionāru māsas no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas kādu dienu ieradās pie viņas mājās un pastāstīja, ka cilvēki var mācīties par Jēzu Kristu garu pasaulē. Viņu piesaistīja mācība, ka viņas vecākiem pēc nāves ir izvēle sekot Jēzum Kristum un pieņemt viņu labā veiktās kristības, ko izpilda svētās vietās, sauktās par tempļiem. Viņa un viņas ģimene tika pievērsta Glābējam un kristījās.

Viņas ģimene cītīgi strādāja un sāka plaukt, pievienojot savam pulciņam vēl trīs bērnus. Viņi bija uzticīgi un aktīvi Baznīcā. Tad negaidīti viņas vīrs piedzīvoja insultu un nomira, un viņai nācās daudzus gadus strādāt ilgas stundas vairākos darbos, lai uzturētu piecus bērnus.

Daži ģimenes locekļi un kaimiņi viņu kritizēja. Viņi šīs sievietes nelaimēs vainoja viņas lēmumu pievienoties kristiešu baznīcai. Smagā traģēdija un skarbā kritika viņu neapturēja — viņa turējās pie savas ticības Jēzum Kristum, apņēmusies iet uz priekšu, uzticēdamās, ka Dievs viņu pazīst un ka nākotnē gaidāmas gaišākas dienas.³

Dažus gadus pēc viņas vīra pāragrās nāves Japānas misijas prezidents juta iedvesmu mudināt japāņu Baznīcas locekļus tiekties apmeklēt templi. Misijas prezidents bija amerikāņu kara veterāns, kurš bija piedalījies Okinavas kaujā — kaujā, kurā šī māsa no Okinavas un viņas ģimene bija tik daudz cietusi.⁴ Neskatoties uz to, šī pazemīgā māsa par viņu sacīja: „Tad viņš bija viens no mūsu nīstajiem ienaidniekiem, bet tagad viņš bija šeit ar mīlestības un miera evaņģēliju. Man tas bija brīnums.”⁵

Dzirdot misijas prezidenta vēstījumu, šī atraitne vēlējas kādu dienu templī tikt saistīta ar savu ģimeni. Taču tas viņai nebija iespējams, ņemot vērā finansiālos apstākļus un valodas barjeru.

Tad radās daži inovatīvi risinājumi. Izmaksas varētu samazināt uz pusi, ja Baznīcas locekļi Japānā iznomātu veselu lidmašīnu, lai nesezonā aizlidotu uz Havaju salām.⁶ Baznīcas locekļi arī ierakstīja un pārdeva vinila plates ar nosaukumu Japāņu svētie dzied. Daži Baznīcas locekļi pat pārdeva savas mājas. Daži aizgāja no darba, lai varētu doties uz templi.⁷

Cits izaicinājums Baznīcas locekļiem bija tāds, ka tempļa prezentācija nebija iztulkota japāņu valodā. Baznīcas vadītāji aicināja kādu japāņu brāli doties uz Havaju templi, lai iztulkotu endaumenta ceremoniju.⁸ Viņš bija pirmais japāņu pievērstais pēc kara, kuru mācīja un kristīja ticīgi amerikāņu kareivji.⁹

Kad japāņu Baznīcas locekļi, kas dzīvoja Havajās un bija saņēmuši endaumentu, pirmo reizi izdzirdēja tulkojumu, viņi apraudājās. Viens Baznīcas loceklis rakstīja: „Mēs bijām apmeklējuši templi daudz, daudz reižu. Mēs bijām dzirdējuši ceremonijas angliski. [Bet] mēs nekad nebijām sajutuši tempļa darba … garu tā, kā mēs to sajūtam tagad, [dzirdot to] mūsu dzimtajā valodā.”¹⁰

Tajā pašā gadā 161 pieaugušais un bērni izlidoja no Tokijas, lai mērotu ceļu uz Havaju templi. Kāds japāņu brālis par šo ceļojumu izteicās šādi: „Kad es palūkojos pa lidmašīnas logu un ieraudzīju Pērlhārboru, un atcerējos, ko mūsu valsts bija nodarījusi šiem ļaudīm 1941. gada 7. decembrī, manā sirdī tika uzjundītas bailes. Vai viņi mūs pieņems? Bet, man par pārsteigumu, viņi izrādīja lielāku mīlestību un laipnību, nekā es jebkad biju pieredzējis.”¹¹

Attēls

Japāņu svētie tiek sagaidīti ar ziedu vītnēm.

Ierodoties japāņu svētajiem, havajiešu Baznīcas locekļi sagaidīja viņus ar neskaitāmām ziedu vītnēm, apberot viņus ar apskāvieniem un skūpstiem uz vaiga — paraža, kas japāņu kultūrā ir sveša. Pēc 10 pārveidojošām dienām Havajās japāņu svētie atvadījās, skanot havajiešu svēto dziedātajai dziesmai „Aloha Oe”.¹²

Otrajā organizētajā japāņu tempļa braucienā piedalījās arī jau pieminētā atraitne no Okinavas. Viņa veica 16 tūkstošus kilometru tālo ceļu, pateicoties dāsnai dāvanai no misionāriem, kuri bija kalpojuši viņas draudzē un ēduši daudz maltīšu pie viņas galda. Templī viņa lēja prieka asaras, topot kristīta par savu māti un tiekot saistīta ar savu mirušo vīru.

Tempļa braucieni no Japānas uz Havajām turpinājās regulāri, līdz 1980. gadā tika iesvētīts Tokijas Japānas templis, kas kļuva par astoņpadsmito kalpojošo templi. Šī gada novembrī tiks iesvētīts 186. templis — Okinavā, Japānā. Tas atrodas netālu no alas Okinavas vidienē, kur savulaik patvērās šī sieviete un viņas ģimene.¹³

Lai arī es nekad neesmu saticis šo brīnišķīgo māsu no Okinavas, viņas mantojums dzīvo caur viņas uzticīgajiem pēctečiem, daudzus no kuriem es pazīstu un mīlu.¹⁴

Mans tēvs, Otrā pasaules kara veterāns Klusajā okeānā, bija sajūsmā, kad saņēmu aicinājumu kalpot Japānā kā jaunam misionāram. Es ierados Japānā neilgi pēc Tokijas tempļa iesvētīšanas un klātienē redzēju viņu mīlestību pret šo templi.

Tempļa derības ir dāvanas no Debesu Tēva tiem, kas uzticīgi seko Viņa Dēlam, Jēzum Kristum. Templī mūsu Debesu Tēvs savieno indivīdus un ģimenes ar Glābēju un vienu ar otru.

Prezidents Rasels M. Nelsons pagājušajā gadā paziņoja:

„Katram cilvēkam, kurš stājas derībās kristību baseinā un templī — un tās ievēro —, paveras lielāka pieeja Jēzus Kristus spēkam. …

Ievērojot derības ar Dievu, atalgojumā tiek saņemts debesu spēks — spēks, kas stiprina mūs, lai mēs daudz labāk spētu izturēt savus pārbaudījumus, kārdinājumus un sirdssāpes. Šis spēks atvieglo mūsu ceļu.”¹⁵

Caur tempļa svētībām Glābējs dziedina cilvēkus, ģimenes un tautas — pat tās, kas kādreiz bija niknākie ienaidnieki. Konfliktu pārņemtai sabiedrībai Mormona Grāmatā augšāmceltais Kungs paziņoja, ka tiem, kas godās „Manu Vārdu, celsies Taisnības Dēls ar dziedinājumu Savos spārnos”.¹⁶

Es esmu pateicīgs, ka varu būt par liecinieku tam, kā turpina piepildīties Tā Kunga apsolījums, ka „pienāks laiks, kad zināšanas par Glābēju izplatīsies katrā tautā, ciltī, valodā un tautībā”,¹⁷ tai skaitā starp tiem „uz jūras salām”.¹⁸

Es liecinu par Glābēju Jēzus Kristu un Viņa pravieti un apustuļiem šinīs pēdējās dienās. Es svinīgi sniedzu savu liecību par debesu spēku saistīt debesīs to, kas saistīts uz zemes.

Šis ir Glābēja darbs, un tempļi ir Viņa svētie nami.

Ar nelokāmu pārliecību es pasludinu šīs patiesības Jēzus Kristus Vārdā, āmen.