Vairāk nekā varonis

No 1856. līdz 1860. gadam tūkstošiem pēdējo dienu svēto pionieru, dodoties uz Sālsezera ieleju, vilka savas mantas rokas ratiņos vairāk nekā 1000 jūdzes (1600 km). Pirms 167 gadiem, tieši šonedēļ, 1856. gada 4. oktobrī, prezidents Brigams Jangs bija pārsteigts, uzzinot, ka Edvarda Martina un Džeimsa Villija vadītās rokas ratiņu grupas joprojām bija simtiem jūdžu attālumā no Soltleikas, ziemai strauji tuvojoties.¹ Jau nākamajā dienā, netālu no mūsu pulcēšanās vietas, prezidents Jangs nostājās svēto priekšā un paziņoja: „Daudzi no mūsu brāļiem un māsām atrodas līdzenumos ar rokas ratiņiem, un viņi ir jāatved uz šejieni. … Ejiet un atvediet cilvēkus, kuri šobrīd atrodas līdzenumos.”²

Jau pēc divām dienām pirmās glābšanas grupas devās rokas ratiņu pionieru meklējumos.

Kāds no Villija grupas biedriem aprakstīja izmisīgo situāciju pirms galvenās glābšanas grupas ierašanās. Viņš teica: „Kad šķita, ka viss ir zudis, un šķita, ka atlicis maz laika, lai izdzīvotu, kā pērkons no skaidrām debesīm Dievs atbildēja uz mūsu lūgšanām. Parādījās glābēju grupa, kas veda pārtiku un krājumus. … Cik ļoti mēs pateicāmies Dievam par mūsu glābšanu.”³

Šie glābēji pionieriem bija varoņi, pakļaujot riskam savu dzīvību ekstremālos laikapstākļos, lai droši atvestu mājās pēc iespējas vairāk cilvēku. Viens no šiem varoņiem bija Efraims Henkss.

Oktobra vidū, nezinot par rokas ratiņu nepatīkamo situāciju, Henkss atgriezās savās mājās Soltleikā pēc kāda ceļojuma, un naktī viņu pamodināja balss, sakot: „Rokas ratiņu ļaudis ir nonākuši nelaimē, un tu esi vajadzīgs; vai tu dosies viņiem palīgā?”

Domās skanot šim jautājumam, viņš steidzās atpakaļ uz Soltleiksitiju. Un, uzklausījis prezidenta Hibera Č. Kimbala aicinājumu pēc papildu brīvprātīgajiem, Henkss jau nākamajā dienā vienatnē devās palīgā. Ātri pārvietojoties, viņš ceļā panāca citus glābējus un, sasniedzot Martina grupu, Henkss atcerējās: „Skatu, ko es redzēju, kad iegāju viņu nometnē, nekad nevarēs izdzēst no manas atmiņas … un tas spēja aizkustināt pat drosmīgāko sirdi.”⁴

Efraims Henkss pavadīja vairākas dienas, pārvietojoties no telts uz telti, lai svētītu slimos. Viņš atstāstīja, ka „daudzos gadījumos, kad mēs kalpojām slimajiem un apsaucām slimības Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, cietēji nekavējoties izveseļojās; viņi tika dziedināti gandrīz acumirklī”.⁵ Efraims Henkss uz visiem laikiem būs šo rokas ratiņu pionieru varonis.

Līdzīgi kā šī ievērojamā glābšanas operācija, arī notikumi, kas ietekmē mūsu dzīvi un pat vēstures gaitu, bieži ir atsevišķu vīriešu un sieviešu — izcilu mākslinieku, zinātnieku, uzņēmēju un politiķu — lēmumu un sasniegumu rezultāts. Šie neparastie cilvēki bieži vien tiek godāti kā varoņi — ar pieminekļiem un memoriāliem, kas uzcelti viņu varoņdarbu piemiņai.

Zēna gados mani pirmie varoņi bija sportisti. Manas senākās atmiņas ir beisbola kartīšu vākšana ar Galvenās līgas beisbolistu attēliem un statistiku. „Varoņu pielūgsme” bērnībā var būt jautra un nevainīga, piemēram, kad bērni uz Helovīna svētkiem pārģērbjas par saviem iecienītākajiem supervaroņiem. Lai gan mēs apbrīnojam un cienām daudzus talantīgus un apbrīnojamus vīriešus un sievietes par viņu spējām un sniegumiem, tas, cik lielā mērā viņi var tikt pārlieku godināti, var būt līdzvērtīgi Israēla bērniem, kuri pielūdza zelta teļu Sinaja tuksnesī.

Pieaugušajiem tas, kas kādreiz bija nevainīga bērnības izklaide, var kļūt par klupšanas akmeni, ja politiķu, blogeru, influenceru, sportistu vai mūziķu „varoņu pielūgsme” liek mums palūkoties „aiz noliktās zīmes”⁶ un pazaudēt no redzesloka patiesi būtisko.

Israēla bērniem šis izaicinājums nebija zelts, ko viņi nesa sev līdzi ceļojumā uz apsolīto zemi, bet, drīzāk, tas, par ko viņi ļāva zeltam kļūt: par elku, kas kļuva par viņu pielūgsmes objektu, novēršot viņu uzmanību no Jehovas, kurš pašķīra Sarkano jūru un atbrīvoja viņus no jūga. Viņu uzmanības pievēršana teļam ietekmēja viņu spēju pielūgt patieso Dievu.⁷

Īstais varonis — mūsu varonis, tagad un vienmēr — ir Jēzus Kristus, un jebkas vai jebkurš cits, kas novērš mūs no Viņa mācībām, kā tās ir atrodamas Svētajos Rakstos un mūsdienu praviešu vārdos, var negatīvi ietekmēt mūsu pilnveidi derību ceļā. Pirms šīs pasaules Radīšanas mēs paļāvāmies uz Jēzu Kristu, kad kļuva skaidrs, ka tiek apstrīdēta Debesu Tēva piedāvātā iecere, kas ietvēra mūsu iespēju pilnveidoties un kļūt tādiem, kā Viņš.

Jēzus Kristus bija ne tikai līderis mūsu Tēva ieceres aizstāvēšanā, bet Viņam bija arī pati būtiskākā loma tās īstenošanā. Viņš atsaucās Tēvam un brīvprātīgi pieteicās pienest Sevi par „atpirkuma maksu par visiem”,⁸ lai samaksātu parādu, kas katram no mums rastos grēka dēļ un ko mēs paši nevarētu samaksāt.

Prezidents Dalins H. Oukss ir mācījis: „Jēzus Kristus ir paveicis visu, kas ir būtisks mūsu ceļojumam cauri mirstībai pretī mērķim, kas izklāstīts mūsu Debesu Tēva iecerē.”⁹

Ģetzemanes dārzā, saskaroties ar tik milzīgu uzdevumu, Glābējs drosmīgi paziņoja: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek,” un uzņēmās uz Sevis visu to, kas jebkad dzīvos, sāpes, slimības un ciešanas.¹⁰ Pilnīgā paklausībā un apņēmībā Jēzus Kristus pabeidza pašu augstāko, varonīgāko rīcību visā radīšanā, kas kulminējās Viņa godības pilnajā Augšāmcelšanās brīdī.

Mūsu iepriekšējā vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons atgādināja: „Neskatoties uz jūsu jautājumiem un problēmām, atbilde vienmēr ir atrodama Jēzus Kristus dzīvē un mācībās. Vairāk mācieties par Viņa īstenoto Izpirkšanu, Viņa mīlestību, Viņa žēlastību, Viņa mācību un Viņa atjaunoto dziedināšanas un pilnveidošanās evaņģēliju. Vērsieties pie Viņa! Sekojiet Viņam!”¹¹ Un es piebilstu: „Izvēlieties Viņu!”

Mūsu sarežģītajā pasaulē var rasties kārdinājums vērsties pie sabiedrības „varoņiem”, cenšoties piešķirt dzīvei skaidrību, kad tā var šķist mulsinoša vai nomācoša. Mēs pērkam viņu sponsorētās drēbes, pieņemam viņu īstenoto politiku un vadāmies pēc viņu ieteikumiem, kas izplatīti sociālajos medijos. Īslaicīga uzmanības novēršana varētu nekaitēt, taču mums ir jābūt modriem, lai šāda varoņu pielūgsme nekļūtu par mūsu zelta teļu. Pareizā varoņa izvēlei ir mūžīgas sekas.

Kad mūsu ģimene ieradās Spānijā, lai uzsāktu savu kalpošanu par misijas vadītājiem, mēs uzgājām kādu ierāmētu eldera Nīla A. Maksvela citātu, kam ir saistība ar varoņiem, kuriem izvēlamies sekot. Viņš teica: „Ja jūs pirmajā vietā neesat izvēlējušies Dieva valstību, tad ilgtermiņā nebūs lielas atšķirības, ko būsiet izvēlējušies tās vietā.”¹² Brāļi un māsas, tieši izvēloties Jēzu Kristu, kungu Kungu, mēs izvēlamies Dieva valstību. Jebkura cita izvēle ir līdzvērtīga miesīgas rokas vai zelta teļa izvēlei, un tā galu galā mūs pievils.

Vecās Derības Daniēla grāmatā mēs lasām stāstu par Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, kuri skaidri zināja, kuru Varoni izvēlēties — un tas nebija neviens no ķēniņa Nebukadnēcara dieviem. Viņi pārliecinoši paziņoja:

„Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa. …

Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu.”¹³

Kā mācīja apustulis Pāvils, „dievu … ir daudz”,¹⁴ un, es vēlos piebilst, ka ir daudz tā saukto varoņu, kuriem mēs tiekam aicināti zemoties, kurus pielūgt un pieņemt. Taču, gluži kā to zināja trīs Daniēla draugi, ir tikai Viens, kurš noteikti izglābs … jo Viņš to jau ir darījis un Viņš vienmēr to darīs.

Mūsu ceļojumā atpakaļ uz Dieva klātbūtni, uz mūsu apsolīto zemi, problēma ir nevis kāds politiķis, mūziķis, sportists vai vlogeris, bet, drīzāk, — izvēle ļaut viņiem kļūt par mūsu uzmanības un fokusa galvenajiem objektiem mūsu Glābēja un Pestītāja vietā.

Mēs izvēlamies Viņu, Jēzu Kristu, kad izvēlamies godāt Viņa dienu, neatkarīgi no tā, vai mēs esam mājās vai ceļojam atvaļinājumā. Mēs izvēlamies Viņu, kad izvēlamies Viņa vārdus Svētajos Rakstos un mūsdienu praviešu mācībās. Mēs izvēlamies Viņu, kad izvēlamies saņemt tempļa rekomendāciju un dzīvot tās cienīgi. Mēs izvēlamies Viņu, kad esam miera nesēji un atsakāmies strīdēties, „it sevišķi tad, ja mums ir atšķirīgs viedoklis”.¹⁵

Neviens līderis nekad nav izrādījis lielāku drosmi, neviens humānists — vairāk laipnības, neviens ārsts nav izārstējis vairāk slimību un neviens mākslinieks nav bijis radošāks par Jēzu Kristu.

Varoņu pasaulē, kurā pieminekļi un muzeji ir veltīti mirstīgo vīriešu un sieviešu varoņdarbiem, ir Viens, kurš ir augstāks par visiem citiem. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir ne tikai mūsu varonis, Viņš ir mūsu Kungs un Ķēniņš, cilvēces Glābējs un Pestītājs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.