Mīloši vārdi

Mūsu Sākumskolas bērni dzied: „Mīloši vārdi skan.”¹

Reiz es māsai Gongai uzdāvināju mazu medaljonu. Uz tā es liku iegravēt: punktu-punktu, punktu-punktu, punktu-punktu-domu zīmi. Tie, kuri pazīst Morzes kodu, atpazīst, ka tie ir burti I, I, U. Taču es iekļāvu vēl otru kodu. Ķīniešu (mandarīnu) valodā I burts jeb „ai” nozīmē „mīlestība”. Tāpēc atšifrējot šo dubultkodu, vēstījums bija šāds: „Es tevi mīlu” (oriģināltekstā „I love you”). Sjūzena, mana mīļā: „I, ai (爱), U.” (Es tevi mīlu.)

Mēs paužam mīlestību daudzās valodās. Es uzzināju, ka pasaulē tiek runāts 7168 dzīvās valodās.² Baznīcā mēs runājam 575 dokumentētās pamatvalodās ar daudziem dialektiem. Mēs arī paužam nodomu, intonāciju un emocijas caur mākslu, mūziku, deju, loģiskiem simboliem un iekšējām un ārējām personiskām izpausmēm.³

Šodien es gribētu runāt par trim evaņģēlija mīlestības valodām: laipnības un godbijības valodu, kalpošanas un ziedošanās valodu un derībā balstītas piederības valodu.

Pirmā — laipnības un godbijības evaņģēlija valoda.

Ar laipnību un godbijību māsa Gonga jautā bērniem un jauniešiem: „Kā jūs zināt, ka jūsu vecāki un ģimene jūs mīl?”

Gvatemalā bērni atbild: „Mani vecāki smagi strādā, lai pabarotu mūsu ģimeni.” Ziemeļamerikā bērni saka: „Mani vecāki lasa pasakas un pirms gulētiešanas uzsedz man sedziņu.” Svētajā zemē bērni saka: „Mani vecāki pasargā mani drošībā.” Ganā, Rietumāfrikā, bērni saka: „Mani vecāki man palīdz ar Bērnu un jauniešu mērķiem.”

Kāds bērns sacīja: „Lai gan mana mamma ir ļoti nogurusi pēc garas darba dienas, viņa iznāk laukā, lai ar mani paspēlētos.” Šī mamma raudāja, izdzirdot, ka viņas ikdienas upurim ir nozīme. Kāda jauniete teica: „Lai gan mums ar mammu mēdz būt domstarpības, es viņai uzticos.” Arī viņas mamma raudāja.

Dažreiz mums ir jāzina, ka vārdos paustā mīlestība ir sadzirdēta un novērtēta.

Ar laipnību un godbijību mūsu Svētā Vakarēdiena un citas sanāksmes koncentrējas uz Jēzu Kristu. Mēs godbijīgi runājam par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu, kas ir personiska un īsta, ne tikai abstrakta. Mēs saucam Jēzus Kristus atjaunoto Baznīcu Viņa vārdā — par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Mēs izmantojam godbijīgu lūgšanas valodu, kad uzrunājam Debesu Tēvu, un ar laipnību un cieņu sarunājamies savā starpā. Kad mēs saprotam, ka Jēzus Kristus ir tempļa derību centrā, mēs aizvien retāk sakām, ka „ejam uz templi”, un aizvien biežāk sakām, ka „nākam pie Jēzus Kristus Tā Kunga namā”. Katra derība čukst: „Mīloši vārdi skan.”

Jauni Baznīcas locekļi bieži saka, ka viņiem ir nepieciešams atkodēt Baznīcas valodu. Mēs pasmaidām, domājot, ka „staba nams” varētu nozīmēt to pašu, ko steiku nams; „bīskapijas ēka” varētu būt arī slimnīcas palāta vai ka „ievaddaļa” varētu nozīmēt aicinājumu veikt bērnu iesildošos vingrinājumus baznīcas stāvlaukumā, jo visām šīm frāzēm angļu valodā ir vēl cita nozīme. Taču, lūdzu, būsim saprotoši un laipni, kopā apgūstot jaunas mīlestības valodas. Kādai jaunpievērstajai dāmai tika pateikts, ka viņas svārki ir pārāk īsi. Tā vietā, lai apvainotos, viņa asprātīgi atbildēja: „Mana sirds ir pievērsta, lūdzu, esiet pacietīgi, un mani svārki ar laiku arī tādi būs.”⁴

Vārdi, kurus izmantojam, var mūs tuvināt vai attālināt no citiem kristiešiem un draugiem. Dažkārt mēs runājam par misionāru darbu, tempļa darbu, humāno un labklājības darbu tā, ka tas citiem var likt domāt, ka mēs uzskatām, ka to paveicam paši. Vienmēr runāsim ar laipnu un godbijīgu pateicību par Dieva darbu un godību, Jēzus Kristus nopelniem, žēlastību un labvēlību un Viņa Izpirkšanas upuri.⁵

Otrā valoda — kalpošanas un ziedošanās evaņģēlija valoda.

Katru nedēļu atkal pulcējoties draudzē, lai godinātu sabata dienu un priecātos tajā, mēs varam paust savu Svētā Vakarēdiena derības apņemšanos Jēzum Kristum un cits citam caur baznīcas aicinājumiem, sadraudzību, biedriskumu un kalpošanu.

Kad es vaicāju vietējiem Baznīcas vadītājiem, kādas rūpes viņus nomāc, gan brāļi, gan māsas atbild: „Daži Baznīcas locekļi nepieņem Baznīcas aicinājumus.” Aicinājumi kalpot Tam Kungam un cits citam Viņa Baznīcā sniedz iespēju vairot līdzcietību, spējas un pazemību. Kad mūs ieceļ aicinājumā, mēs varam saņemt Tā Kunga iedvesmu — pacilāt un stiprināt citus un sevi pašu. Protams, ka mainīgie apstākļi un dažādi dzīves posmi var ietekmēt mūsu spēju kalpot, taču, cerams, ne mūsu vēlēšanos. Kopā ar ķēniņu Benjamīnu mēs sakām: „Ja man būtu, es dotu,”⁶ un piedāvājam visu, ko varam.

Stabu un bīskapiju vadītāji, lūdzu, pildīsim savu daļu. Kad mēs aicinām brāļus un māsas kalpot Tā Kunga Baznīcā (un atbrīvojam no aicinājuma), darīsim to ar cieņu un iedvesmu. Palīdziet katram justies novērtētam un gūt panākumus. Lūdzu, vērsieties pēc padoma un uzklausiet māsas, kuras ir vadītājas. Atcerēsimies prezidenta Dž. Rūbena Klārka mācību, proti, ka Tā Kunga Baznīcā mēs kalpojam, kur esam aicināti, ieņemot vietu, „pēc kuras neviens netiecas un no kuras neatsakās”.⁷

Kad mēs ar māsu Gongu apprecējāmies, elders Deivids B. Heits deva padomu: „Pārliecinieties, ka jums vienmēr Baznīcā ir aicinājums. It īpaši, kad dzīve kļūst pārāk aizņemta,” viņš teica, „jums ir nepieciešams sajust Tā Kunga mīlestību pret tiem cilvēkiem, kam jūs kalpojat, un pret jums, kad jūs kalpojat.” Es apsolu, ka mīloši vārdi skan šeit un visur citur, kad mēs atbildam ar jā Baznīcas vadītājiem uz aicinājumu kalpot Tam Kungam Viņa Baznīcā saskaņā ar Viņa Garu un mūsu derībām.

Tā Kunga atjaunotā Baznīca var kļūt par inkubatoru Ciānas kopienai. Kad mēs kopā pielūdzam, kalpojam, gūstam prieku un mācāmies par Viņa mīlestību, mēs palīdzam cits citam iesakņoties Viņa evaņģēlijā. Iespējams, mums dalās domas politikas vai sociālos jautājumos, taču mēs rodam saskaņu, kopā dziedot bīskapijas korī. Mēs stiprinām savstarpējās saiknes un uzveicam nošķirtību, kad regulāri un no visas sirds kalpojam cits cita mājās un apkaimē.

Kad kopā ar stabu prezidentiem devāmies apmeklējumos, es sajutu viņu dziļo mīlestību pret Baznīcas locekļiem, lai arī kādi būtu apstākļi. Kad mēs pabraucām garām staba Baznīcas locekļu mājām, viens no staba prezidentiem piebilda, vai tā būtu māja ar peldbaseinu vai netīru grīdu, kalpošana Baznīcā ir privilēģija, kas bieži ietver ziedošanos. Un tomēr viņš nonāca pie vieda secinājuma: kad mēs evaņģēlijā kopā kalpojam un upurējamies, mēs atrodam mazāk nepilnību un rodam lielāku mieru. Ja mēs Jēzum Kristum to ļaujam, Viņš mums palīdz paust Viņa mīlestību.

Šovasar mūsu ģimene satika brīnišķīgus Baznīcas locekļus un draugus Loborā un Oksfordā, Anglijā. Šīs nozīmīgās kopā būšanas man atgādināja, kā bīskapijas saviesīgie un kalpošanas pasākumi var veidot jaunas evaņģēlija saites un stiprināt jau esošās. Jau kādu laiku man ir licies, ka daudzviet Baznīcā nedaudz vairāk bīskapijas pasākumu, protams, ieplānotu un īstenotu ar evaņģēlija mērķi, var mūs vairāk satuvināt, vairojot piederības un vienotības sajūtu.

Iedvesmots bīskapijas pasākumu vadītājs un komiteja stiprina indivīdus un svēto kopienu. Viņu labi izplānotie pasākumi palīdz katram justies novērtētam, iekļautam un laipni aicinātam pildīt vajadzīgo lomu. Šādi pasākumi satuvina dažāda vecuma un izcelsmes cilvēkus, rada paliekošas atmiņas, un tos var sarīkot ar minimāliem izdevumiem vai vispār bez tiem. Patīkami evaņģēlija pasākumi mudina piedalīties arī kaimiņus un draugus.

Sadraudzība un kalpošana bieži strādā roku rokā. Jaunie pieaugušie, ņemiet vērā, ja jūs patiesi vēlaties kādu iepazīt, tad krāsojiet viens otram līdzās uz kāpnēm kādā kalpošanas projektā.

Attēls

Jauni pieaugušie krāso kalpošanas projektā.

Protams, nav ideāla cilvēka, ne arī ideālas ģimenes. Mums visiem ir nepieciešama palīdzība, lai labāk runātu mīlestības valodā. „Pilnīga mīlestība aizdzen bailes.”⁸ Ticība, kalpošana un ziedošanās liek mums raudzīties pāri savām rūpēm un tuvināties mūsu Glābējam. Jo līdzjūtīgāka, uzticamāka un pašaizliedzīgāka ir mūsu kalpošana un ziedošanās Viņam, jo vairāk mēs varam sākt aptvert Jēzus Kristus Izpirkšanas līdzcietību un labvēlību pret mums.

Un tā mēs nonākam pie evaņģēlija derībā balstītas piederības valodas.

Mēs dzīvojam egocentriskā pasaulē. Daudz ir dzirdēts sauklis: „Es izvēlos sevi.” Šķiet, ka mēs ticam, ka zinām paši, kas ir vislabākais mums un kā to panākt.

Taču galu galā tas tā nav. Jēzus Kristus iemieso šo spēcīgo, mūžīgo patiesību:

„Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.

Jo ko tas cilvēkam palīdz, ja tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele.”⁹

Jēzus Kristus piedāvā labāku veidu — attiecības, kas balstītas dievišķā derībā, kas stiprāka par nāves saitēm. Derībā balstīta savienība ar Dievu un vienam ar otru var dziedināt un iesvētīt mūsu visdārgākās attiecības. Patiesībā Viņš mūs pazīst labāk un mīl vairāk, nekā mēs pazīstam vai mīlam paši sevi. Patiesībā, no visas sirds stājoties derībā, mēs varam kļūt labāki, nekā esam. Dievs Savā spēkā un gudrībā var mūs svētīt ar katru labu dāvanu Viņa laikā un veidā.

Ģeneratīvais mākslīgais intelekts (AI) ir guvis ievērojamus panākumus valodu tulkošanā. Sen pagājušas tās dienas, kad dators, tulkojot tēlainus izteicienus kā „gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja”, to pārtulkoja „vīns ir labs, bet gaļa ir sabojājusies”. Interesants ir fakts, ka, atkārtojot dažādus valodas piemērus, dators valodu apgūst veiksmīgāk nekā tad, ja tam tiek mācīti gramatikas likumi.

Līdzīgi ir arī ar mūsu tiešajām, atkārtotajām pieredzēm, kas, visdrīzāk, ir labākais garīgais veids, kā apgūt laipnības un godbijības, kalpošanas un ziedošanās un derībā balstītas piederības valodu.

Tātad, kur un kā Jēzus Kristus jūs uzrunā mīlestībā?

Kur un kā jūs dzirdat Viņa mīlošos vārdus?

Kaut mēs katrs iemācītos paust un sadzirdēt Viņa mīlestību savā sirdī un savās mājās, savos evaņģēlija aicinājumos, pasākumos un kalpošanā!

Saskaņā ar Dieva ieceri, mēs visi kādu dienu pāriesim no šīs dzīves nākamajā. Kad mēs satiksim To Kungu, es iztēlojos, kā Viņš, sniedzot norādījumus un solījumu, teiks: „Mīloši Mani vārdi šeit skan!” Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.