Pazemīgi pieņemt un sekot

Almas piektajā nodaļā tiek uzdots šāds izzinošs jautājums: „Vai jūs varētu sacīt sevī, ja jūs tiktu aicināti mirt šinī brīdī, ka jūs esat bijuši pietiekami pazemīgi?”¹ Šis jautājums norāda uz to, ka pazemība ir priekšnosacījums tam, lai mēs būtu gatavi atgriezties Dieva klātbūtnē.

Mēs visi vēlamies domāt, ka esam pietiekami pazemīgi, taču dažkārt dzīves pieredze liek mums saprast, ka miesīgā cilvēka lepnums mūsos bieži vien ir ļoti klātesošs.

Pirms vairākiem gadiem, kad mūsu abas meitas vēl dzīvoja mājās, es nolēmu viņām un sievai parādīt struktūrvienību, par kuru biju atbildīgs uzņēmumā, kurā strādāju.

Taču mans īstais mērķis bija parādīt viņām vietu, kur atšķirībā no mūsu mājām, ikviens dara tieši to, ko es lūdzu, mani neapšaubot. Kad mēs piebraucām pie priekšējiem vārtiem, kas parasti atveras automātiski, kad piebrauc mana mašīna, es biju pārsteigts, ka šoreiz tie neatvērās. Tā vietā pie automašīnas pienāca apsargs, kuru iepriekš nekad nebiju redzējis, un lūdza man uzrādīt uzņēmuma apliecību.

Es paskaidroju, ka nekad iepriekš man nav bijusi vajadzīga apliecība, lai ar savu automašīnu iebrauktu uzņēmuma teritorijā, un tad uzdevu viņam šo klasisko lepnā cilvēka jautājumu: „Vai jūs zināt, ar ko jūs runājat?”

Uz to viņš atbildēja: „Tā kā jums nav uzņēmuma apliecības, es nevaru zināt, kas jūs esat, un, kamēr es esmu pie šiem vārtiem, jūs nevarēsiet iekļūt teritorijā bez atbilstošas identifikācijas.”

Es domāju paskatīties atpakaļskata spogulī, lai redzētu savu meitu reakciju uz šo visu, bet zināju, ka viņas izbauda katru mirkli! Sieva man blakus pakratīja galvu, paužot neapmierinātību ar manu uzvedību. Mana pēdējā iespēja tad bija atvainoties apsargam un pateikt, ka man ļoti žēl, ka tik slikti izturējos pret viņu. „Jums ir piedots,” viņš teica, „bet bez uzņēmuma apliecības jūs šodien neiekļūsiet!”

Pēc tam es ļoti lēni braucu atpakaļ uz mājām, lai paņemtu savu apliecību, iespējams, saņēmis šo vērtīgo mācību: ja mēs izvēlamies nebūt pazemīgi, mēs galu galā tiekam pazemoti.

Salamana pamācībās mēs lasām: „Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.”² Lai izkoptu pazemību, mums ir jāsaprot, ko tā īsti nozīmē evaņģēlija kontekstā.

Daži cilvēki jauc pazemību ar citām iezīmēm, piemēram, ar nabadzību. Taču patiesībā ir daudzi, kas ir nabadzīgi un lepni, kā arī daudzi, kas ir bagāti, bet pazemīgi. Citi, kuri ir ļoti kautrīgi vai ar zemu pašvērtējumu, var būt ārēji pazemīgi, bet dziļi sirdī — dažkārt lepni.

Kas tad ir pazemība? Saskaņā ar Sludini Manu evaņģēliju, tā ir „vēlme pakļauties Tā Kunga gribai. … Būt pamācāmam. … [Tā] ir būtisks garīgās izaugsmes katalizators.”³

Mums visiem noteikti ir daudz iespēju sevī pilnveidot šo Kristum piemītošo īpašību. Vispirms es vēlētos aplūkot, cik pazemīgi mēs esam bijuši vai cik pazemīgiem mums vajadzētu būt, sekojot mūsu pravieša padomam. Mēs varētu sev uzdot šādus jautājumus:

• Vai visā mūsu saskarsmē mēs norādām pilnu Baznīcas nosaukumu? Prezidents Rasels M. Nelsons sacīja: „Tā Kunga Vārda atmešana, neminot to Tā Kunga Baznīcas nosaukumā, ir Sātana lielākā uzvara.”⁴

• Vai mēs ļaujam Dievam gūt virsroku savā dzīvē, pieņemot šo pravieša ļoti konkrēto aicinājumu? „Šodien es aicinu mūsu Baznīcas locekļus visā pasaulē — rādīt ceļu citiem aizspriedumos balstītas attieksmes un rīcības atmešanā.”⁵

• Vai mums izdodas uzveikt pasauli, uzticoties Kristus mācībai vairāk nekā cilvēku filozofijām, kā mācīja mūsu pravietis?⁶

• Vai mēs esam kļuvuši par miera nesējiem, sakot cilvēkiem un par cilvēkiem pozitīvus vārdus? Prezidents Nelsons iepriekšējā vispārējā konferencē mums mācīja: „Ja [ir] jebkas tikumīgs, jauks, labi novērtēts vai uzslavas vērts, ko mēs varētu pateikt par kādu citu cilvēku — vai nu atklāti, vai aizmuguriski —, tam vajadzētu kļūt par mūsu saziņas standartu.”⁷

Šie ir vienkārši, bet spēcīgi norādījumi. Atcerieties, ka viss, kas Mozus tautai bija jādara, lai tiktu dziedināta, bija jāskatās uz vara čūsku, ko viņš bija pacēlis.⁸ Bet „dēļ tā ceļa vienkāršības vai tā viegluma bija daudzi, kas aizgāja bojā”.⁹

Šajā konferencē mēs esam dzirdējuši un vēl dzirdēsim mūsu praviešu un apustuļu uzticamos padomus. Tā ir lieliska iespēja izkopt pazemību un ļaut, lai mūsu nelokāmo viedokli pārņem vēl spēcīgāka pārliecība, ka Tas Kungs runā caur šiem izredzētajiem vadītājiem.

Attīstot pazemību, mums ir jāsaprot un jāpieņem arī tas, ka mēs nespējam pārvarēt savus izaicinājumus vai pilnībā īstenot savu potenciālu tikai saviem spēkiem. Motivācijas runātāji, rakstnieki, treneri un influenceri visā pasaulē, īpaši digitālajās platformās, apgalvo, ka viss ir atkarīgs tikai no mums un mūsu rīcības. Pasaule paļaujas uz miesīgo roku.

Bet, pateicoties atjaunotajam evaņģēlijam, mēs esam iemācījušies, ka esam pilnībā atkarīgi no Debesu Tēva labvēlības un mūsu Glābēja Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas, „jo mēs zinām, ka tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti, pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam”.¹⁰ Tāpēc ir tik svarīgi noslēgt un ievērot derības ar Dievu, jo, to darot, mēs iegūsim pilnīgu piekļuvi Jēzus Kristus dziedinošajam, stiprinošajam un pilnveidojošajam spēkam caur Viņa īstenoto Izpirkšanu.

Iknedēļas Svētā Vakarēdiena sanāksmes apmeklēšana un regulāra pielūgsme templī, lai piedalītos priekšrakstos un saņemtu un atjaunotu derības, ir zīme, ka mēs atzīstam savu atkarību no Debesu Tēva un mūsu Glābēja Jēzus Kristus. Tas piesaistīs Viņa spēku mūsu dzīvē, lai palīdzētu mums pārvarēt visas mūsu problēmas un galu galā piepildītu mūsu radīšanas mērķi.

Pirms neilga laika atkal tika pārbaudīta mana pazemība un izpratne par manu atkarību no Tā Kunga. Es braucu taksometrā uz lidostu, lai paspētu uz īsu lidojumu un dotos uz vietu, kur bija jārisina ļoti sarežģīta situācija. Taksometra šoferis, kurš nebija Baznīcas loceklis, paskatījās uz mani spogulī un teica: „Es redzu, ka jums šodien nav klājies labi!”

„Vai to var redzēt?” es pajautāju.

„Protams,” viņš sacīja. Tad viņš teicu kaut ko līdzīgu šim: „Patiesībā ap jums ir ļoti negatīvs oreols!”

Es viņam paskaidroju, ka esmu nonācis diezgan sarežģītā situācijā, un viņš man pajautāja: „Vai esat darījis visu, kas ir jūsu spēkos, lai to atrisinātu?”

Es atbildēju, ka esmu darījis visu iespējamo.

Tad viņš pateica to, ko nekad neesmu aizmirsis: „Atstājiet to Dieva rokās, un viss būs kārtībā.”

Atzīšos, ka man bija kārdinājums viņam pajautāt: „Vai jūs zināt, ar ko jūs runājat?” Taču es to neizdarīju! Stundu ilgā lidojuma laikā es pazemojos Tā Kunga priekšā, lūdzot pēc dievišķas palīdzības. Izkāpjot no lidmašīnas, es uzzināju, ka sarežģītā situācija, kas jāatrisina, jau ir nokārtota un mana klātbūtne vairs nebūs vajadzīga.

Brāļi un māsas, Tā Kunga pavēle, aicinājums un apsolījums ir skaidrs un mierinošs: „Esi pazemīgs; un Tas Kungs, tavs Dievs, vedīs tevi aiz rokas un dos tev atbildes uz tavām lūgšanām.”¹¹

Kaut mēs pazemīgi sekotu mūsu praviešu padomam un pieņemtu to, ka tikai Dievs un Jēzus Kristus var mūs pārveidot — caur Viņa Baznīcā saņemtajiem priekšrakstiem un derībām — par tik labiem cilvēkiem šajā dzīvē, cik vien iespējams, un kādu dienu padarīt mūs pilnīgus Kristū. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.