Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt

Kādā 1945. gada pavasara dienā kāds jaunietis pamodās militārajā slimnīcā. Viņam laimējās palikt dzīvam — viņam bija šauta brūce tieši aiz auss, taču ārsti veica operāciju, un viņš atkal varēja normāli staigāt un runāt.

Traģiski, ka lode bija bojājusi to smadzeņu daļu, kas atpazīst cilvēku sejas. Tagad viņš skatījās uz savu sievu bez atpazīšanas dzirksts; viņš nespēja atpazīt arī savu māti. Pat sava seja spogulī bija sveša — viņš nevarēja pateikt, vai tas ir vīrietis vai sieviete.¹

Viņam bija „sejas aklums” — stāvoklis, kas skar miljoniem cilvēku.²

Cilvēki, kuriem ir smags „sejas aklums”, cenšas identificēt citus, iegaumējot kādas pazīmes, — pazīmi, lai atpazītu meitu pēc viņas vasarraibumu raksta vai draudzeni pēc viņas šļūcošās gaitas.

Lūk, otrs, personiskāks stāsts. Bērnībā es bieži vien savu mammu redzēju kā noteikumu noteicēju. Viņa izlēma, kad es varu spēlēties un kad man jāiet gulēt, vai vēl sliktāk — kad pagalmā jāravē nezāles.

Viņa acīmredzami mani mīlēja. Taču pārāk bieži un sev par kaunu es viņu redzēju tikai kā „Viņu, kuru ir jāklausa”.

Tikai pēc vairākiem gadiem es sāku viņu uztvert kā īstu personu. Man ir kauns, ka es nekad īsti neesmu pamanījis viņas upurēšanos vai prātojis, kāpēc gadiem ilgi viņa valkāja vienus un tos pašus divus vecos svārkus (kamēr es dabūju jaunas skolas drēbes) vai kāpēc dienas beigās viņa bija tik nogurusi un vēlējās, lai es ātrāk dotos gulēt.

Iespējams, jūs pamanījāt, ka šie divi stāsti patiesībā ir viens stāsts — pārāk daudzus gadus man būtībā bija „sejas aklums”. Es nespēju ieraudzīt savu mammu kā īstu personu. Es redzēju viņas noteikumus, bet nesaskatīju tajos viņas mīlestību.

Es jums stāstu šos divus stāstus, lai pateiktu vienu domu: man ir aizdomas, ka jūs pazīstat kādu (varbūt jūs esat šis kāds), kurš cieš no sava veida garīgā „sejas akluma”.

Jums, iespējams, ir grūti saskatīt Dievu kā mīlošu Tēvu. Jūs, iespējams, raugāties debesīs un redzat nevis mīlestības un žēlastības seju, bet gan noteikumu biezokni, caur kuru jums ir jāizlaužas. Iespējams, jūs ticat, ka Dievs valda Savās debesīs, runā caur Saviem praviešiem un mīl jūsu māsu, taču klusībā jūs prātojat, vai Viņš mīl jūs.³ Iespējams, jūs esat sajutuši dzelzs margu savās rokās, taču vēl neesat baudījuši Glābēja mīlestību, uz ko tā ved.⁴

Man ir aizdomas, ka jūs pazīstat šādus cilvēkus, jo ilgu laiku es biju līdzīgs šādam cilvēkam, — man piemita garīgs „sejas aklums”.

Es domāju, ka mana dzīve ir sekošana noteikumiem un pielāgošanās abstraktiem standartiem. Es zināju, ka Dievs jūs absolūti mīl, taču es pats to neizjutu. Es baidos, ka vairāk domāju par nokļūšanu debesīs, nevis par to, kā būt kopā ar savu Debesu Tēvu.

Ja jūs, tāpat kā es, dažkārt spējat tikai kustināt lūpas, taču nedziedat dziesmu par mīlestību, kas pestī,⁵ ko mēs varam darīt?

Atbilde, kā prezidents Rasels M. Nelsons mums atgādina, vienmēr ir Jēzus.⁶ Un tās ir ļoti labas ziņas.

Jāņa evaņģēlijā ir kāds īss pants, kas man ļoti patīk. Tajā ir vēstīts par kādu svešinieku grupu, kuri dodas pie mācekļa ar svarīgu lūgumu. „Kungs,” viņi saka, „mēs gribam Jēzu redzēt.”⁷

Tieši to mēs visi vēlamies — mēs vēlamies redzēt Jēzu, kāds Viņš ir, un sajust Viņa mīlestību. Tam vajadzētu būt par iemeslu lielākajai daļai no tā, ko mēs darām Baznīcā — un noteikti katrā Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Ja jūs prātojat, kādu mācību mācīt, kādu sanāksmi plānot, vai vienkārši atmest ar roku diakoniem un uzspēlēt tautas bumbu, jūs varētu izmantot šo pantu par savu ceļvedi: vai tas palīdzēs cilvēkiem saredzēt un mīlēt Jēzu Kristu? Ja nepalīdzēs, varbūt pamēģiniet kaut ko citu.

Kad es sapratu, ka man piemīt garīgs „sejas aklums”, ka es redzēju likumus, nevis Tēva žēlastības seju, es zināju, ka tā nav Baznīcas vaina. Tā nebija Dieva vaina, un tas nenozīmēja, ka viss ir zaudēts; tas ir kaut kas, ko mums visiem ir jāmācās. Pat agrīnie augšāmcelšanās liecinieki bieži sastapās ar augšāmcelto Kungu, taču neatpazina Viņu; no Dārza kapa līdz Galilejas krastiem — Viņa pirmie sekotāji „redz[ēja] Jēzu stāvam, bet nezin[āja], ka tas ir Jēzus”.⁸ Viņiem bija jāiemācās Viņu atpazīt — tāpat arī mums.⁹

Kad es sapratu, ka man piemīt garīgs „sejas aklums”, es sāku rīkoties pēc Mormona padoma — lūgt „ar visu savas sirds spēku”, lai tiktu piepildīts ar mīlestību, kas apsolīta Viņa mācekļiem, — manu mīlestību pret Viņu un Viņa mīlestību pret mani —, un „redzē[t] Viņu, kāds Viņš ir; … [un būt ar šo cerību]”.¹⁰ Es gadiem ilgi lūdzu, lai es spētu ievērot pirmo augstāko bausli — mīlēt Dievu un sajust, ka „pirmā augstākā … patiesība ir tāda, ka Dievs mīl mūs ar visu Savu sirdi, spēku, prātu un izturību”.¹¹

Es arī izlasīju un pārlasīju, un pārlasīju četrus evaņģēlijus — šoreiz nevis tāpēc, lai izdibinātu likumus, bet lai redzētu, kāds Viņš ir un ko Viņš mīl. Un ar laiku es tiku piepildīts ar mīlestības upi, kas plūda no Viņa.

Jēzus sākumā paziņoja, ka Viņš ir nācis „pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā”.¹²

Tas nebija tikai uzdevumu saraksts vai labs zīmols; tā ir Viņa mīlestības izpausme.

Atveriet evaņģēlijus izlases veidā; gandrīz katrā lappusē mēs redzam, ka Viņš rūpējas par cilvēkiem, kuri cieš — sociāli, garīgi un fiziski. Viņš pieskaras cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par netīriem un nešķīstiem,¹³ un paēdina izsalkušos.¹⁴

Kāds ir jūsu mīļākais stāsts par Jēzu? Man ir aizdomas, ka tāds, kas ataino Dieva Dēlu, kurš sniedzas pretī, lai apskautu kādu atstumto un dāvātu cerību — spitālīgajam,¹⁵ nīstai samarietei,¹⁶ nodokļu vācējam,¹⁷ skandalozai grēciniecei vai nacionālam ienaidniekam.¹⁸ Šāda labvēlība ir apbrīnojama.

Pamēģiniet pierakstīt katru reizi, kad Viņš uzslavē, dziedina vai ēd kopā ar kādu svešinieku, un, pirms pabeigsiet Lūkas evaņģēliju, jums „izbeigsies tinte”.

To redzot, mana sirds pukstēja mīlošā atzinībā, un es sāku sajust, ka Viņš varētu mīlēt mani. Prezidents Nelsons mācīja: „Jo vairāk jūs mācīsieties par Glābēju, jo vieglāk būs paļauties uz Viņa žēlastību, Viņa bezgalīgo mīlestību.”¹⁹ Un jūs vairāk uzticēsieties un mīlēsiet savu Debesu Tēvu.

Elders Džefrijs R. Holands mums mācīja, ka Jēzus nāca, lai mums parādītu, „kas un kāds ir Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, un to, cik ļoti Viņš rūpējas par Saviem bērniem”²⁰ visos laikos un visās tautās.

Pāvils saka, ka Dievs ir „žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs”.²¹

Ja jūs uztverat Viņu citādāk, lūdzu, turpiniet censties.

Pravieši aicina mūs meklēt Viņa vaigu.²² Es to uztveru kā atgādinājumu, ka mēs pielūdzam savu Tēvu, nevis kādu formulu, un ka mēs neesam galā, kamēr neredzam Jēzu kā mūsu Tēva mīlestības atspulgu²³ un nesekojam Viņam, nevis tikai Viņa noteikumiem.²⁴

Kad pravieši un apustuļi runā par derībām, viņi nav kā treneri, kas kliedz no savām ērtajām vietām, likdami mums „cītīgāk censties”. Viņi vēlas, lai mēs redzētu, ka mūsu derības būtībā ir saistītas ar attiecībām²⁵ un var būt zāles pret garīgo aklumu.²⁶ Tās nav noteikumi, lai nopelnītu Viņa mīlestību; Viņš jau mīl jūs pilnīgi. Mūsu izaicinājums ir — izprast šo mīlestību un atbilstoši veidot savu dzīvi.²⁷

Mēs cenšamies caur savām derībām kā caur logu ieraudzīt Tēva žēlastības seju aiz tā.

Derības ir Dieva apskāviens.

Visbeidzot, mēs varam iemācīties redzēt Viņu, kalpojot Viņam. „Jo kā lai cilvēks pazīst kungu, kam viņš nav kalpojis?”²⁸

Pirms dažiem gadiem es saņēmu aicinājumu, kuram es nejutos piemērots. Es pamodos agri no rīta, satraukts, taču prātā man bija frāze, ko iepriekš nebiju dzirdējis: lai kalpotu šajā Baznīcā, mums ir jāstāv upē — Dieva mīlestības upē pret Viņa bērniem. Šī Baznīca ir cilvēku darba grupa ar kapļiem un lāpstām, kas cenšas palīdzēt attīrīt kanālu, pa kuru Dieva mīlestības upei rindas galā sasniegt savus bērnus.

Lai arī kas jūs būtu, lai arī kāda būtu jūsu pagātne, šajā Baznīcā jums ir vieta.²⁹

Satveriet kapli un lāpstu un pievienojieties komandai. Palīdziet nest Viņa mīlestību Viņa bērniem, un daļa no tās „apšļakstīs” arī jūs.³⁰

Tieksimies pēc Viņa mīlošā vaiga, Viņa derību apskāviena, un tad sadosimies rokās ar Viņa bērniem, un kopā dziedāsim „Ak, Israēla Glābēj!”:

Meklēsim Viņa mīlošo vaigu un tad būsim Viņa „žēlastības trauki” Viņa bērniem!³² Jēzus Kristus Vārdā, āmen.