Godības valstības

Pateicoties mūsdienu atklāsmei, mēs zinām, ka visu Zemes iedzīvotāju galīgais liktenis nav abstrakta ideja par debesīm taisnīgajiem un mūžīgas ciešanas ellē visiem pārējiem. Dieva mīlošā iecere attiecībā uz Saviem bērniem ietver šo patiesību, ko māca mūsu Glābējs Jēzus Kristus: „Mana Tēva namā ir daudz mājokļu.”¹

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus atjaunotās Baznīcas atklātā doktrīna māca, ka visi Dieva bērni — ar izņēmumiem, kas ir pārāk reti, lai tos šeit aplūkotu, — galu galā iemantos vienu no trim godības valstībām, no kurām pat mazākā „ir augstāka par visu saprašanu”.² Pēc laikaposma, kurā nepaklausīgie būs izcietuši par saviem grēkiem, — šīs ciešanas sagatavos viņus turpmākajam, visi tiks augšāmcelti un tiks nodoti Tā Kunga Jēzus Kristus Pēdējai tiesai. Tur mūsu mīlošais Glābējs, kurš, kā mums māca, „godina Tēvu un izglābj visu Savu roku darbu”³, sūtīs visus Dieva bērnus uz vienu no šīm godības valstībām, atbilstoši vēlmēm, ko viņi ir apliecinājuši ar savām izvēlēm.

Vēl viena unikāla atjaunotās Baznīcas doktrīna un mācība ir atklātie baušļi un derības, kas visiem Dieva bērniem dāvā svētu privilēģiju kvalificēties augstākajai godības pakāpei debesu valstībā. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca koncentrējas uz šo augstāko galamērķi — paaugstināšanu celestiālajā valstībā.

No mūsdienu atklāsmēm pēdējo dienu svētajiem ir unikāla izpratne par Dieva laimes ieceri attiecībā uz Viņa bērniem. Šī iecere sākas ar mūsu kā garu dzīvi pirms piedzimšanas, un tā atklāj mūsu izvēlētā ceļojuma mērķi un nosacījumus laicīgajā dzīvē, kā arī mūsu vēlamo galamērķi pēc tam.

No mūsdienu atklāsmēm mēs zinām, ka „visām valstībām ir dots likums”⁴ un ka godības valstība, kuru mēs saņemsim Pēdējā tiesā, ir atkarīga no likumiem, kurus mēs izvēlamies ievērot savā laicīgajā ceļojumā. Saskaņā ar šo mīlošo ieceri ir vairākas valstības — daudzi mājokļi —, lai visi Dieva bērni iemantotu tādu godības valstību, kuras likumus viņi spēj ievērot.

Aprakstot katru no trim valstībām — to būtību un prasības Tēva iecerē —, mēs sāksim ar augstāko valstību, kuras uzmanības centrā ir dievišķie baušļi un priekšraksti, ko Dievs ir atklājis Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. „Celestiālajā” godībā⁵ ir trīs pakāpes,⁶ no kurām augstākā ir paaugstināšana celestiālajā valstībā. Tā ir mājvieta tiem, „kas ir saņēmuši no Viņa pilnības un no Viņa godības”, tādēļ „viņi ir dievi, patiesi Dieva dēli [un meitas]”⁷, un „šie dzīvos Dieva un Viņa Kristus klātbūtnē mūžīgi mūžos”.⁸ Atklāsmēs Dievs ir atklājis mūžīgos likumus, priekšrakstus un derības, kas jāievēro, lai attīstītu tās dievišķās īpašības, kas nepieciešamas, lai īstenotu šo dievišķo potenciālu. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca uz to koncentrējas, jo šīs atjaunotās Baznīcas mērķis ir sagatavot Dieva bērnus glābšanai celestiālajā godībā un, jo īpaši, paaugstināšanai tās augstākajā pakāpē.

Saskaņā ar Dieva ieceri, kas balstīta uz mūžīgo patiesību, paaugstināšanu var sasniegt tikai caur uzticību mūžīgās laulības derībai starp vīrieti un sievieti svētajā templī,⁹ un šāda laulība galu galā būs pieejama visiem uzticīgajiem. Tāpēc mēs mācām, ka „dzimumam ir ļoti būtiska loma, šī iezīme nosaka cilvēka identitāti un mērķi gan pirmslaicīgajā, gan laicīgajā, gan mūžīgajā dzīvē”.¹⁰

Unikāli vērtīga mācība, kas palīdz mums sagatavoties paaugstināšanai, ir 1995. gada vēstījums par ģimeni.¹¹ Šis vēstījums izskaidro prasības, kas sagatavo mūs dzīvei kopā ar Dievu Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Tie, kuri pilnībā neizprot Tēva mīlošo ieceri Saviem bērniem, varētu uzskatīt, ka šis ģimenes vēstījums nav nekas vairāk par mainīgu noteikumu izklāstu. Turpretī mēs apliecinām, ka ģimenes vēstījumā, kas balstīts negrozāmā doktrīnā, tiek definētas tādas ģimenes attiecības, kuru ietvaros var tikt sperti visbūtiskākie soļi pretim mūsu mūžīgajai pilnveidei.

Apustulis Pāvils apraksta trīs godības pakāpes, pielīdzinot tās saules, mēness un zvaigžņu godībai.¹² Visaugstāko viņš nosauc par „debesu” [celestiālo], bet nākamo par „zemes” [terestriālo].¹³ Viņš nenosauc mazāko, bet, saņemot atklāsmi, Džozefs Smits pievienoja tās nosaukumu — „telestiālā”.¹⁴ Citā atklāsmē ir aprakstīts arī to personu raksturs, kuras tiks norīkotas katrā no šīm godības valstībām. Tie, kas neizvēlēsies „pakļauties celestiālās valstības likumam”,¹⁵ iemantos citu godības valstību, zemāku par celestiālo valstību, taču atbilstošu tiem likumiem, kurus viņi ir izvēlējušies un kurus spēj komfortabli paciest jeb ievērot. Angļu valodas vārds abide, kas tik bieži sastopams Svētajos Rakstos, nozīmē arī paciest vai izturēt.¹⁶ Piemēram, tie, kas iemanto terestriālo valstību, kas pielīdzināma kristiešu populārajai izpratnei par debesīm, „ir tie, kas saņem no Dēla klātbūtnes, bet ne no Tēva pilnības”.¹⁷ Viņi ir „godājami zemes cilvēki, kas bija cilvēku viltības apžilbināti”,¹⁸ taču viņi „nav drosmīgi savā liecībā par Jēzu”.¹⁹

Saskaņā ar aprakstīto atklāsmē, visi tie, kuri tiks nozīmēti telestiālajā jeb zemākajā no godības valstībām, „nevar izturēt … terestriālo godību”.²⁰ Tie ir visi tie, kas noraida Glābēju un neievēro dievišķi noteiktos ierobežojumus attiecībā uz savu uzvedību. Šajā valstībā uzturēsies visi ļaunie, kad būs izcietuši par saviem grēkiem. Mūsdienu atklāsmēs ir norādīts, ka „šie ir tie, kas nepieņēma nedz Kristus evaņģēliju, nedz liecību par Jēzu. …

Šie ir tie, kas ir meļi un burvji, un laulības pārkāpēji, un netikļi, un katrs, kas mīl un runā melus.”²¹

Prezidents Rasels M. Nelsons, apveltīts ar pravietisku redzējumu, runājot par trim godības valstībām, nesen rakstīja: „Mirstīgās dzīves laiks ir tikai nanosekunde salīdzinājumā ar mūžību. Bet kāda izšķiroša nanosekunde tā ir! Rūpīgi apsveriet, kā tas darbojas: Šīs dzīves laikā mums ir ļauts izvēlēties, kuriem likumiem mēs esam ar mieru paklausīt — celestiālās, terestriālās vai telestiālās valstības likumiem —, tādējādi izvēloties to, kurā godības valstībā mēs dzīvosim mūžībā. Kāda iecere! Tā ir iecere, kas pilnībā ievēro jūsu rīcības brīvību.”²²

Apustulis Pāvils mācīja, ka Tā Kunga mācības un baušļi ir doti, lai mēs visi varētu sasniegt „Kristus diženuma pilnības mēru”.²³ Šis process prasa daudz vairāk par zināšanu apgūšanu. Ar pārliecību par evaņģēlija patiesumu vien nepietiek; mums ir jārīkojas, lai evaņģēlijs pievērstu mūs Dievam. Pretēji citiem, kas māca kaut ko izzināt, Jēzus Kristus evaņģēlijs aicina mūs par kaut ko kļūt.

No šīm mācībām mēs secinām, ka „Pēdējā tiesa nav tikai labo un ļauno darbu kopsumma — tā, ko esam izdarījuši, izvērtēšana. Tās pamatā ir mūsu darbību un domu galīgais rezultāts — tas, par ko mēs esam kļuvuši. Mēs kvalificējamies mūžīgajai dzīvei caur pievēršanās procesu. Šis daudznozīmīgais vārds apzīmē dziļu cilvēka iedabas maiņu. Ar to vien nepietiek, ka mēs mehāniski izpildām savus pienākumus. Evaņģēlija pavēles, priekšraksti un derības nav ieguldījumu saraksts, kas ir jāieskaita debesu kontā. Jēzus Kristus evaņģēlijs ir iecere, kas mums parāda, kā tapt par tiem, par ko mūsu Debesu Tēvs ir iecerējis mums tapt.²⁴

Pateicoties Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam nožēlot grēkus, kad pieļaujam kļūdas, un atkal atgriezties uz derības ceļa, kas mūs tuvina tam, ko Debesu Tēvs mums ir paredzējis.

Mormona Grāmata māca, ka „šī dzīve ir laiks, lai [mēs] sagatavotos satikt Dievu”.²⁵ Taču šim izaicinošajam ierobežojumam attiecībā uz „šī dzīve” tika piešķirts cerību pilns konteksts (vismaz zināmā mērā dažām personām), pateicoties tam, ko Tas Kungs atklāja prezidentam Džozefam F. Smitam, kas tagad ir pierakstīts Mācības un Derību 138. nodaļā. Pravietis rakstīja: „Es redzēju, ka šīs atklāšanas uzticīgie elderi, kad tie pameta laicīgo dzīvi, turpināja savu darbu, sludinot grēku nožēlošanas un piedošanas caur Dieva Vienpiedzimušā Dēla upuri evaņģēliju starp tiem, kuri ir tumsā un grēka jūgā lielajā mirušo garu pasaulē.

Mirušie, kas nožēlo grēkus, tiks pestīti, caur paklausību Dieva nama priekšrakstiem,

un pēc tam, kad viņi ir samaksājuši sodu par saviem pārkāpumiem un mazgāti tīri, saņems algu atbilstoši saviem darbiem, jo viņi ir glābšanas mantinieki.”²⁶

Turklāt mēs zinām, ka Tūkstošgade — tūkstoš gadi, ko ievadīs Glābēja Otrā atnākšana, — būs laiks, kad tiks izpildīti nepieciešamie priekšraksti par tiem, kas tos nebūs saņēmuši savā laicīgajā dzīvē.²⁷

Mēs daudz ko nezinām par trim galvenajiem pestīšanas plāna periodiem un to savstarpējo saistību: (1) pirmslaicīgo garu pasauli, (2) laicīgo un (3) nākamo dzīvi. Taču mēs zinām šīs mūžīgās patiesības: „Glābšana ir individuāla lieta, bet paaugstināšana ir visas ģimenes lieta.”²⁸ Mums ir mīlošs Debesu Tēvs, kurš gādās par to, lai mēs saņemtu visas svētības un priekšrocības atbilstoši mūsu pašu vēlmēm un izvēlēm. Mēs arī zinām, ka Viņš nevienu nepiespiedīs tikt saistītiem pret viņa vai viņas gribu. Visiem, kas ievēro savas derības, ir apsolītas svētības tikt saistītiem mūžīgās attiecībās, taču tās nekad netiks uzspiestas, lai saistītos ar kādu personu, kas nav cienīga vai to nevēlas.

Mani dārgie brāļi un māsas, es liecinu, ka tā ir patiesība. Es liecinu par mūsu Kungu Jēzu Kristu, „[mūsu] ticības iesācēj[u] un piepildītāj[u]”,²⁹ kura īstenotā Izpirkšana saskaņā ar mūsu Debesu Tēva ieceri padara to visu iespējamu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.