Laimes iezīmes

Pirms vairākiem gadiem komandējuma lidojumā laikā es sēdēju blakus kādam vīrietim no Nīderlandes. Es ļoti vēlējos ar viņu aprunāties, jo jaunībā kā misionārs biju kalpojis Beļģijā un Nīderlandē.

Pēc iepazīšanās viņš man iedeva savu vizītkarti ar neparastu amata nosaukumu — „laimes profesors”.  Es izteicu komentāru par viņa apbrīnojamo profesiju un pavaicāju, ko dara laimes profesors. Viņš pastāstīja, ka viņš cilvēkiem māca, kā dzīvot laimīgu dzīvi, veidojot jēgpilnas attiecības un mērķus. Es atbildēju: „Tas ir lieliski, bet kā būtu, ja jūs varētu mācīt arī to, ka šīs attiecības var turpināties pēc nāves, un atbildēt uz citiem dvēseles jautājumiem, piemēram: kas ir dzīves jēga, kā mēs varam pārvarēt mūsu vājības un kur mēs dosimies pēc nāves?” Viņš atzina, ka tas tiešām būtu brīnišķīgi, ja mums būtu atbildes uz šiem jautājumiem, un es ar prieku dalījos ar viņu tajā, ka mums tās ir.

Šodien es vēlētos pārskatīt dažus būtiskus patiesas laimes principus, kurus daudzi, šķiet, palaiž garām šajā apjukuma pilnajā pasaulē, kur ir daudz interesantu lietu, bet maz — patiesi nozīmīgu.

Alma mācīja sava laika ļaudis: „Jo lūk, es saku jums, ka būs daudzas lietas, kam jānāk; un lūk, ir viena lieta, kas ir svarīgāka nekā visas citas — jo lūk, laiks vairs nav tālu, kad Pestītājs dzīvos un nāks Savas tautas vidū.”¹

Šis paziņojums ir tikpat nozīmīgs mums šodien, gaidot un gatavojoties Kristus Otrajai atnākšanai!

Tādēļ mans pirmais novērojums ir tāds, ka būtiski mūsu laimei ir — celt mūsu pamatu uz Jēzus Kristus. Tas ir drošs pamats, „pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist”.² Šāda rīcība mūs sagatavo dzīves izaicinājumiem, lai arī kas notiktu.

Pirms daudziem gadiem es aizbraucu uz skautu vasaras nometni kopā ar mūsu dēlu Džastinu. Sākoties aktivitātēm, viņš sajūsmināts paziņoja, ka kopā ar draugiem vēlas iegūt nozīmīti par nopelniem loka šaušanā. Lai to nopelnītu, zēniem bija jānokārto īss rakstiskais pārbaudījums un ar bultām jātrāpa mērķī.

Mana sirds pamira. Tajā laikā Džastins bija visai vārgs cistiskās fibrozes — slimības, ar kuru viņš bija cīnījies jau kopš dzimšanas, — dēļ. Es prātoju, vai viņš varēs atvilkt loku pietiekami tālu, lai aizšautu bultu līdz mērķim.

Kad viņš un viņa draugi devās uz loka šaušanas nodarbību, es klusībā lūdzu, lai šī viņam nebūtu pazemojoša pieredze. Pēc pāris satraukuma pilnām stundām es ieraudzīju viņu nākam pa taku man pretī ar platu smaidu. „Tēti!” viņš izsaucās. „Es dabūju nopelnu nozīmīti! Es iešāvu pašā centrā; tas gan bija blakus mērķī, bet es trāpīju pašā centrā!” Viņš bija no visa spēka atvilcis loku un ļāvis bultai lidot, nespējot kontrolēt tās trajektoriju. Cik gan es esmu pateicīgs par to saprotošo loku šaušanas treneri, kurš neteica: „Atvaino, šis ir nepareizais mērķis!” Tā vietā, redzot Džastina acīmredzami ierobežotās spējas un sirsnīgās pūles, viņš laipni atteica: „Malacis!”

Tāpat būs arī ar mums, ja darīsim pašu labāko, ko spējam, lai sekotu Kristum un Viņa praviešiem, par spīti mūsu nepilnībām. Ja mēs nākam pie Viņa, turot mūsu derības un nožēlojot savus grēkus, mēs ar prieku dzirdēsim mūsu Glābēja uzslavu: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.”³

Es jums liecinu par pasaules Glābēja dievišķumu un Viņa pestījošo mīlestību, un spēku mūs dziedināt, stiprināt un pacilāt, kad mēs dedzīgi tiecamies nākt pie Viņa. No otras puses, nav iespējams vienlaicīgi sekot pūlim un arī tuvoties Jēzum. Glābējs ir uzveicis nāvi, slimības un grēku un ir nodrošinājis veidu, kā mēs galu galā varam kļūt pilnīgi, ja mēs sekojam Viņam ar visu savu sirdi.⁴

Mans otrais novērojums ir tāds, ka mūsu laimei izšķiroši svarīgi ir atcerēties to, ka mēs esam mīloša Debesu Tēva dēli un meitas. Šīs realitātes apzināšanās un uzticēšanās tai maina visu.

Pirms vairākiem gadiem, lidojot mājās no kāda Baznīcas norīkojuma, mēs ar māsu Seibinu lidmašīnā sēdējām tieši aiz ļoti liela auguma vīrieša, kuram uz kailā pakauša bija uztetovēta dusmīga seja un skaitlis 439.

Kad mēs nolaidāmies, es teicu: „Atvainojiet, kungs. Vai neiebildīsiet, ja pajautāšu par tā skaitļa nozīmi, kas uztetovēts uz jūsu pakauša?” Es neuzdrošinājos pavaicāt par dusmīgo seju.

Viņš atteica: „Tas esmu es. Tāds es esmu. Man pieder šī teritorija: 219!”

Īstenībā skaitlis uz viņa galvas bija 439, tāpēc es biju pārsteigts, ka viņš to sajauca, ņemot vērā, ka tas viņam bija tik nozīmīgs.

Es aizdomājos, cik bēdīgi, ka šī vīra identitāte un pašvērtējums bija balstīts uz skaitli, kas saistīts ar bandas teritoriju. Es pie sevis nodomāju: Šis bīstamā paskata vīrietis kādreiz bija kāda mazais dēliņš, kuram tāpat bija nepieciešams justies novērtētam un piederīgam. Ja vien viņš zinātu, kas viņš patiesībā ir un kam viņš patiešām ir piederīgs, jo mēs visi esam tikuši „dārgi atpirkti”.⁵

Dziesmā no filmas Ēģiptes princis ir kāda vieda rindiņa, kurā teikts: „Paskaties uz savu dzīvi caur debesu acīm.”⁶ Kad zināšanas par mūsu dievišķo izcelsmi un mūžīgo potenciālu iespiežas dziļi mūsu dvēselē, mēs varam raudzīties uz dzīvi kā nepārtrauktu, jēgpilnu piedzīvojumu, no kura mums mācīties un augt, pat ja īslaicīgi mēs „redzam mīklaini, kā spogulī”.⁷

Trešā laimes iezīme ir — vienmēr atcerēties dvēseļu vērtību. Vislabāk mums tas izdosies, sekojot Glābēja atgādinājumam — lai „jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis”.⁸

Viņš arī mācīja: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”⁹

Salamana pamācībās dots gudrs padoms: „Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu.”¹⁰

Mēs nekad nenožēlosim to, ka bijām pārāk laipni. Dieva acīs laipnība ir sinonīms diženumam. Daļa no laipnības ir piedot citiem un viņus netiesāt.

Pirms daudziem gadiem mūsu jaunā ģimene plānoja mājvakarā doties noskatīties filmu. Mēs visi bijām busiņā, izņemot vienu no mūsu dēliem un manu sievu, Valēriju. Jau bija satumsis, un, kad mūsu dēls atrāva vaļā durvis un skrēja uz mašīnu, viņš nejauši uz lieveņa iespēra, kā viņam šķita, mūsu kaķim. Par nelaimi, mūsu dēlam un manai sievai, kura bija tieši aiz viņa, tas nebija mūsu kaķis, bet gan ļoti neapmierināts sesks, kas to darīja zināmu! Mēs visi atgriezāmies mājā, kur viņi abi nomazgājās un izmazgāja matus ar tomātu sulu — it kā drošu līdzekli, kas likvidē seska smaku. Brīdī, kad viņi bija nomazgājušies un pārģērbušies, neviens no mums vairs nejuta nekādu smaku, tāpēc mēs nolēmām, ka galu galā varam doties uz kinoteātri. 

Kad mēs apsēdāmies zāles aizmugurē, cilvēki mūsu tuvumā pēkšņi cits pēc cita izlēma aiziet pēc popkorna. Taču, kad viņi atnāca atpakaļ, neviens no viņiem neatgriezās savā iepriekšējā sēdvietā.

Atminoties šo pieredzi, mēs smējāmies — bet ja nu visiem mūsu grēkiem būtu smaka? Ja nu mēs varētu saost negodīgumu, iekāri, skaudību vai lepnību? Ja mūsu pašu vājības būtu visiem redzamas, mēs, cerams, būtu iejūtīgāki un uzmanīgāki pret citiem un savukārt viņi — pret mums, kamēr mēs savā dzīvē veicam nepieciešamās izmaiņas. Patiesībā man patīk tabakas smarža baznīcā, jo tas nozīmē, ka kāds cenšas mainīties. Viņiem ir vajadzīgs, lai mēs viņus sirsnīgi uzņemtu.

Prezidents Rasels M. Nelsons viedi ir teicis: „Viena no vieglākajām metodēm, kā atpazīt Jēzus Kristus īsteno sekotāju, ir tas, cik iejūtīgi šī persona izturas pret citiem cilvēkiem.”¹¹

Pāvils rakstīja efeziešiem: „Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.”¹²

Mums kā Jēzus Kristus mācekļiem ir lūgts uzticēties Debesu Tēvam un mūsu Glābējam un nemēģināt Viņus aizstāt. Jēzus Kristus pilnīgi pārzina katra cilvēka nepilnības un lems nekļūdīgu tiesu.

Mana ceturtā laimes raksturīgā iezīme ir — saglabāt mūžības perspektīvu. Mūsu Tēva plāns iestiepjas mūžībā; ir viegli koncentrēties uz šo brīdi un aizmirst par nākamību.

Šo mācību es padziļināti apguvu pirms vairākiem gadiem, pateicoties mūsu tajā laikā sešpadsmitgadīgajai meitai Dženiferai. Viņai drīz tuvojās dubultā plaušu transplantācija, kurā viņas piecas slimās plaušu daivas tiktu pilnībā izgrieztas un aizvietotas ar divām mazākām, veselām daivām, kuras ziedoja divi brīnišķīgi, Kristum līdzīgi draugi. Tā bija ļoti riskanta procedūra, taču vakarā pirms operācijas Dženifera ar visiem saviem nieka 40 kilogramiem man teju sludināja, sakot: „Neraizējies, tēt! Rīt es pamodīšos ar jaunām plaušām, vai arī es pamodīšos labākā vietā. Jebkurā gadījumā tas būs lieliski.” Šī ir ticība, šī ir mūžības perspektīva! Spēja redzēt dzīvi no mūžīga skatupunkta sniedz skaidrību, mierinājumu, drosmi un cerību.

Pēc operācijas, kad pienāca ilgi gaidītā diena, kurā izņēma elpošanas cauruli un atslēdza ventilatoru, kas bija palīdzējuši Dženiferai elpot, mēs satraukti gaidījām, vai viņas divas mazākās daivas darbosies. Kad viņa ievilka pirmo elpas vilcienu, viņa uzreiz sāka raudāt. Redzot mūsu raizes, viņa ātri paskaidroja: „Vienkārši ir tik labi spēt elpot.” 

Kopš tās dienas es no rīta un vakarā pasakos Debesu Tēvam par savu spēju elpot. Mūs ieskauj neskaitāmas svētības, kuras mēs viegli varam uztvert par pašsaprotamām, ja tām nepievēršam uzmanību. Savukārt, kad mēs neko nesagaidām un novērtējam it visu, dzīve kļūst maģiska.

Prezidents Nelsons ir teicis: „Katrs jauns rīts ir dāvana no Dieva. Pat gaiss, ko elpojam, ir Viņa mīloša velte. Viņš mūs pasargā no dienas dienā un atbalsta mūs no minūtes minūtē. Tāpēc mūsu pirmajai cēlajai rīta darbībai būtu jābūt pazemīgai pateicības lūgšanai.”¹³

Tas mani noved pie mana piektā un pēdējā novērojuma — jūs nekad nebūsiet laimīgāki par to, cik jūs esat pateicīgi.

Tas Kungs paziņoja: „Un tas, kurš pieņem visu ar pateicību, tiks darīts godības pilns.”¹⁴ Iespējams, tas ir tāpēc, ka pateicība ir daudzu citu tikumu dīglis.

Kā gan mainītos mūsu uztvere, ja mēs katru rītu pamostos tikai ar tām svētībām, par kurām mēs iepriekšējā vakarā pateicāmies! Savu svētību nenovērtēšana var izraisīt neapmierinātības sajūtu, kas mums var laupīt prieku un laimi, ko rada pateicība. Tie, kas ir lielajā un plašajā ēkā, vilina mūs „palūkoties aiz noliktās zīmes”, tādā veidā pilnībā palaižot garām pašu zīmi.

Patiesībā vislielāko laimi un svētības šajā dzīvē var rast tajā, kādi mēs esam kļuvuši caur Dieva labvēlību, ar Viņu noslēdzot un turot svētas derības. Mūsu Glābējs mūs nopulēs un attīrīs caur Savu izpērkošo upuri un par tiem, kas Viņam labprātīgi seko, ir teicis: „Viņi būs Mani tanī dienā, kad Es nākšu savākt Savus dārgakmeņus.”¹⁵

Es jums apsolu: ja mēs celsim savu dzīvi uz Jēzus Kristus pamata, augstu vērtēsim savu patieso Dieva dēlu un meitu identitāti, atcerēsimies dvēseļu vērtību, saglabāsim mūžības perspektīvu un ar pateicību novērtēsim savas daudzās svētības, it īpaši Kristus aicinājumu nākt pie Viņa, mēs varēsim iegūt patiesu laimi, ko meklējam šīs mirstīgās dzīves piedzīvojumā. Dzīvē joprojām būs izaicinājumi, bet mēs spēsim labāk stāties pretī katram no tiem ar mērķa un miera sajūtu, pateicoties mūžīgajām patiesībām, kuras mēs saprotam un saskaņā ar kurām dzīvojam.

Es dalos savā liecībā par to, ka Dievs, mūsu mīlošais Tēvs, un Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, ir īsti. Es arī liecinu par mūsdienu praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem. Kāda gan tā ir svētība — caur viņiem saņemt padomu no debesīm! Kā skaidri teicis Glābējs: „Vai ar Manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.”¹⁶ Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.