Cildinām vīru

Mīļie brāļi un māsas, es jūtos pagodināts, ka varu būt kopā ar jums šajā rītā. Es lūdzu, kaut Tas Kungs mani svētītu.

Mana redze vairs nav tāda, kā agrāk. Es devos vizītē pie acu ārstes, un es teicu: „Es nevaru saredzēt telesuflieri.”

Un viņa teica: „Nu, tavas acis ir novecojušas. Tava redze vairs neuzlabosies.”

Tā nu es darīšu labāko, ko spēju.

Es vēlētos dalīties ar jums dažās domās, kas ir nodarbinājušas manu prātu. Šķiet, ka šo dažu pēdējo mēnešu laikā es esmu prātojis par pravieti Džozefu. Es esmu sēdējis un apcerējis viņa godības pilno pienākumu — kļūt par šī evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmeta pravieti.

Es domāju, cik pateicīgi mēs, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, esam par to, ka Džozefs Smits, būdams zēns, kurš vēlējās zināt, kas viņam jādara, lai saņemtu grēku piedošanu, rada drosmi, lai dotos uz birztalu netālu no savām mājām Palmīrā, Ņujorkas štatā, un nomestos tur ceļos lūgšanā, un, kā viņš pats apgalvo, pirmo reizi lūgtu balsī (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:14).

Toreiz, kad Džozefs nometās uz ceļiem vietā, ko mēs saucam par Svēto birzi, debesis atvērās. Viņa priekšā parādījās divas personas, kuras bija spožākas par sauli pusdienlaikā. Viena no Tām viņu uzrunāja, sakot: „[Džozef,] Šis ir Mans mīļotais Dēls. Uzklausi Viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17.) Tādējādi aizsākās Jēzus Kristus mūžīgā evaņģēlija pilnības atjaunošana.

Pateicoties tam, ka Jēzus, mūsu Glābējs un mūsu Pestītājs, runāja ar jauno Džozefu un atklāja šo evaņģēlija laikmetu, kurā mēs tagad dzīvojam, mēs dziedam: „Cildinām vīru, kas ar Jehovu tikās!” („Cildinām vīru”, Garīgās dziesmas, Nr. 18.) Mēs pateicamies Tam Kungam par Džozefu Smitu un par viņa drosmi — 1820. gadā doties uz birztalu netālu no savām mājām Palmīrā, Ņujorkas štatā.

Es esmu prātojis par visu to apbrīnojamo, kas mums ir zināms, un visu to, kas mums ir. Mani mīļotie brāļi un māsas, šorīt es jums liecinu par to, cik bagātīgi svētīti mēs esam ar zināšanām par visu, kas mums ir zināms, pateicoties tam, ka mums ir Džozefs Smits — šī pēdējā atklāšanas laikmeta pravietis.

Mums ir izpratne par dzīves jēgu, par to, kas mēs esam.

Mēs zinām, kas ir Dievs, mēs zinām, kas ir Glābējs, pateicoties tam, ka mums ir Džozefs, kurš zēna gados devās uz birztalu, meklējot savu grēku piedošanu.

Man šķiet, ka viena no lieliskākajām un brīnišķīgākajām lietām, ko vien cilvēks šajā pasaulē var zināt, ir tas, ka mūsu Debesu Tēvs un Tas Kungs Jēzus Kristus ir atklājuši Sevi šajās pēdējās dienās un ka Džozefs ir ticis aicināts, lai atjaunotu Jēzus Kristus mūžīgā evaņģēlija pilnību.

Mums ir Mormona Grāmata. Cik gan Mormona Grāmata ir apbrīnojama un brīnišķīga dāvana Baznīcas locekļiem! Tas ir vēl viens apliecinājums, vēl viena liecība par to, ka Jēzus ir Kristus. Mums tā ir dota, pateicoties tam, ka Džozefs bija cienīgs, lai dotos un paņemtu plāksnes; viņš tika debesu iedvesmots, lai pārtulkotu tās ar Dieva dāvanu un spēku un sniegtu šo grāmatu pasaulei.

Kaut arī mans vēstījums šorīt ir vienkāršs, tam ir dziļa nozīme, un to pārpilda mīlestība pret pravieti Džozefu Smitu un visiem tiem, mani brāļi un māsas, kuri ir atbalstījuši viņu un bija gatavi atbalstīt viņu viņa jaunības dienās.

Šorīt es vēlētos godināt viņa māti. Es vienmēr esmu domājis, cik tas ir brīnišķīgi, ka tad, kad Džozefs pārradās mājās no minētās pieredzes Svētajā birzī un pastāstīja par notikušo savai mātei, Lūsija Meka Smita viņam noticēja.

Es esmu pateicīgs par viņa tēvu un viņa brāļiem, un viņa māsām, un viņa ģimeni, kas atbalstīja viņu šī milzīgā pienākuma veikšanā, ko Tas Kungs viņam uzticēja, — kļūt par pravieti, lai atkal atjaunotu uz Zemes Jēzus Kristus mūžīgā evaņģēlija pilnību.

Tā nu mana liecība šorīt ir tāda, ka es zinu — Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un Pestītājs. Es zinu arī to, ka mūsu Debesu Tēvs un Tas Kungs Jēzus Kristus parādījās Džozefam un runāja ar viņu, un sagatavoja viņu kļūšanai par pravieti.

Es apbrīnoju un esmu pārliecināts, arī daudzi no jums apbrīno, cik svētīti mēs esam ar zināšanām par to, kas mums ir atklāts par mūsu dzīves mērķi, to, kālab mēs esam šeit, un to, ko mums vajadzētu censties darīt un paveikt savā ikdienas dzīvē. Dienu pēc dienas mēs cenšamies sagatavoties tam, lai kļūtu mazliet labāki, kļūtu nedaudz laipnāki, būtu nedaudz gatavāki tai dienai, kas pavisam noteikti pienāks, kad mēs atgriezīsimies mūsu Debesu Tēva un Tā Kunga Jēzus Kristus klātbūtnē.

Es sāku tam pietuvoties. Drīz man apritēs 95. Mani bērni man saka, ka daždien viņiem šķiet, ka es esmu daudz vecāks, bet tas nekas. Es daru labāko, ko varu.

Taču teju 50 gadus, brāļi un māsas, man ir bijis tas gods apbraukāt pasauli, pildot Baznīcas Augstākā pilnvarotā norīkojumu. Tā ir bijusi brīnišķīga svētība. Man šķiet, ka man ir izdevies apceļot teju visus pasaules nostūrus. Es esmu ticies ar Baznīcas locekļiem visā pasaulē.

Ak, cik ļoti es jūs mīlu! Cik gan tā ir bijusi brīnišķīga pieredze — ieskatīties jūsu acīs, atrasties jūsu klātbūtnē un sajust jūsu mīlestību pret To Kungu un pret Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu!

Kaut mūsu Debesu Tēvs tagad gādātu par mums un svētītu visas šīs konferences norises! Un kaut mūsu sirdīs ieplūstu Tā Kunga Gars, un kaut mūsu mīlestība pret Jēzus Kristus evaņģēliju — mūsu mīļotā Glābēja, Tā Kunga Jēzus Kristus, evaņģēliju — vairotos, cenšoties kalpot Viņam un ievērot Viņa baušļus, un kļūt Viņam līdzīgāki, pateicoties vispārējās konferences apmeklējumam! Lai arī kur jūs šajā pasaulē atrastos, lai Dievs jūs svētī! Kaut Tā Kunga Gars būtu ar mums! Kaut mēs sajustu debesu spēku, kopīgi pielūdzot šajā konferences sesijā!

Es atstāju jums savu apliecinājumu un liecību, ka es zinu — Jēzus ir Kristus. Viņš ir mūsu Glābējs, mūsu Pestītājs. Viņš ir mūsu labākais draugs. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.