Cik liels būs jūsu prieks!
Tagad es jūs aicinu ņemt savas zināšanas un pieredzi kopā ar laika pārbaudītu liecību un doties misijā.
Mani dārgie brāļi un māsas, manas domas šodien kavējas pie Israēla sapulcināšanas, par ko prezidents Rasels M. Nelsons ir teicis, ka tas „ir pats svarīgākais darbs, kas šobrīd noris uz Zemes. Nekas cits nestāv tam līdzās plašā mēroga ziņā, nekas cits nestāv tam līdzās svarīgumā, nekas cits nestāv tam līdzās majestātiskumā”.1
Sapulcināšana ir diženākais pierādījums tam, ka „dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs”.2 Tas tiešām ir tik vienkārši. Mēs sapulcinām Dieva bērnus šajās pēdējās dienās, lai viņi varētu saņemt „milzīgas svētības …, izlietas uz viņu galvām”,3 un apsolījumus par „mūžības bagātīb[ām]”.4 No tā izriet, ka Israēla sapulcināšanai mums ir vajadzīgi misionāri — daudz vairāk par tiem, kas kalpo pašreiz.5 Šodien es uzrunāju daudzos pieredzējušos Baznīcas seniorus, kuri varētu kalpot par misionāriem. Tam Kungam jūs esat vajadzīgi. Jūs mums esat nepieciešami Ņujorkā un Čikāgā, Austrālijā un Āfrikā, Taizemē un Meksikā, un visur citur.
Ļaujiet man atgriezties pie notikumiem 2015. gadā. Toreiz es tikko biju aicināts Divpadsmit apustuļu kvorumā. Mums kā apustuļiem ir brīnišķīgs pienākums — norīkot misionārus viņu kalpošanas vietās. Būdams Septiņdesmitais, es jau biju piedalījies šajā procesā,6 taču tagad kā apustulis es sajūtu šī uzdevuma pilno nastu. Ar lūgšanu es sāku norīkot lielu skaitu jauno elderu un māsu, vienu pēc otra, misijās visā pasaulē. Tad es pievērsos senioru pāriem. Sarakstā bija iekļauti desmit pāri. Ne pārāk daudz. Pārsteigts es jautāju savam biedram no misionāru departamenta: „Cik misionāru šonedēļ mums ir nepieciešami, lai aizpildītu visas pozīcijas?”
Viņš atbildēja: „300.”
Šis atskurbinošais brīdis man ir palicis atmiņā: 10 pāri, lai aizpildītu 300 pieprasījumus.
Prezidents Rasels M. Nelsons ir mudinājis pārus „mesties ceļos un lūgt Debesu Tēvam, vai ir pienācis īstais laiks kalpošanai misijā”.7 No visām prasībām, viņš teica, „pati svarīgākā ir vēlme kalpot”.8
Gluži kā tas ir rakstīts Svētajos Rakstos: „Ja jums ir vēlēšanās kalpot Dievam, jūs esat aicināti šim darbam.”9 Šis darbs ir saistīts ar pļaujas likumu. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām: „Lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.”10
Esmu redzējis, kā pļaujas likums tika piepildīts manā ģimenē.
Pirms dažiem gadiem, kad apciemoju ģimenes locekļus, bīskaps mani palūdza noslēgt dievkalpojuma sanāksmi.11 Kāpjot lejā no paaugstinājuma, pie manis piegāja sieviete ar saviem septiņiem bērniem un stādījās priekšā kā māsa Rebeka Gūzmane.
Viņa man vaicāja: „Elder Rasband, vai pazīstat Rulonu un Verdu Rasbandus?”
Es pasmaidīju un atbildēju: „Viņi ir mani vecāki.”
Jūs jau varat iedomāties, kāds būs šī stāsta turpinājums. Ar Rebekas atļauju, kas šodien atrodas šeit, Konferenču centrā, kopā ar savu ģimeni, es dalīšos viņas ģimenes stāstā.12
Mani vecāki, elders Rulons un māsa Verda Rasbandi, kalpoja par senioru misionāru pāri Floridas Fortlauderdeilas misijā.13 Viņi sludināja un ar dievišķu vadību pieklauvēja pie Rebekas mājas durvīm. Toreiz viņa bija tikai pusaudze, kurai patika klausīties grupas „The Osmonds” mūziku, it īpaši mūsu drauga Donija dziesmas, kurš šodien ir šeit ar mums.14 Viņa bija klausījusies intervijas ar viņiem masu medijos un uzzinājusi, ka viņi ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi. Viņai šķita, ka viņi ir citādāki, un, pieņemot, ka tā varētu būt viņu reliģija, Rebeka divu gadu garumā studēja par Baznīcas mācībām skolas bibliotēkā. Un, kad laipna izskata pāris pieklauvēja pie viņas ģimenes mājas durvīm un stādījās priekšā kā pēdējo dienu svēto misionāri, viņa bija ļoti pārsteigta.
„Mana mamma teica, lai tieku no viņiem vaļā,” Rebeka vēlāk rakstīja, „taču mana sirds teica: „Nē!” Es ieskatījos viņu sejās, un es sajutu tik daudz siltuma un mīlestības. Šīs atmiņas joprojām raisa manās acīs asaras un dziļas emocijas — manā sirdī.”15
Rebeka ieaicināja viņus iekšā, un mani vecāki, kas tolaik bija misionāri, dalījās vēstījumā ar viņu, viņas divām jaunākajām māsām un arī, par spīti iebildumiem, ar viņas māti.
Rebeka man pastāstīja: „Abi jūsu vecāki man brīnišķīgi atbildēja uz jebkādiem jautājumiem. Es joprojām atceros viņu sejas, it kā tās aptvertu gaisma. Mēs vienmēr apskāvām jūsu māti, pirms viņa devās projām, un viņa vienmēr palīdzēja manai mātei justies ērti un cieņpilni. Mācot mums par Jēzu Kristu, jūsu tēva acīs vienmēr bija mirdzums. Viņš centās iekļaut manu tēvu pārrunās un galu galā guva viņa labvēlību. Mans tēvs strādāja par šefpavāru vietējā saieta namā un sāka gatavot jūsu vecākiem vakariņas, tai skaitā jūsu tēva iecienīto laima pīrāgu.”16
Kad elders un māsa Rasbandi lūdza Rebekai un viņas ģimenei izlasīt Mormona Grāmatu, Rebeka to paveica piecās dienās. Viņa uzreiz gribēja kristīties, taču citi viņas ģimenes locekļi tam nebija gatavi. Pēc četriem mēnešiem Rebeka uzstāja, ka vēlas kristīties un pievienoties patiesajai Baznīcai. Viņa atceras: „Katra manas dvēseles daļiņa zināja, ka tā ir patiesa.”17 1979. gada 5. aprīlī misionāri kristīja deviņpadsmit gadīgo Rebeku, viņas māti un divas māsas. Mans tēvs šajās kristībās bija liecinieks.
Kad es baznīcā satiku Rebeku ar viņas ģimeni, mēs nofotografējāmies kopā — es un viņas ģimene. Es aiznesu šo fotogrāfiju savai mātei, kura ir krietnos gados, un viņa to cieši piespieda pie sirds. Tad viņa man pateica: „Ronij, šī ir viena no laimīgākajām dienām manā mūžā.”
Manas mātes atbilde vedina uz jautājumu mūsu senioriem: „Ko jūs darāt šajā savas dzīves posmā?” Senioru misionāri var paveikt daudz ko tādu, ko nespēj neviens cits. Jūs esat ievērojams visa labā avots, pieredzējuši Baznīcā un atrodaties īpašā pozīcijā, lai iedrošinātu un izglābtu Dieva bērnus.
Daži no jums varētu domāt: „Bet kā mēs atstāsim mazbērnus? Mēs palaidīsim garām ģimenes nozīmīgos notikumus, dzimšanas dienas, mums pietrūks draugu un pat mūsu mājdzīvnieku.” Ja es savai mātei būtu jautājis, kāpēc viņa kopā ar tēti devās misijā, es zinu, ka viņas atbilde būtu šāda: „Man ir mazbērni. Es vēlos, lai viņi zinātu, ka jūsu vectēvs un es kalpojām misijā, mēs vēlējāmies rādīt mūsu pēcnācējiem piemēru un mēs tikām svētīti, tik ļoti svētīti.”
Esmu apmeklējis misionārus visā pasaulē, esmu redzējis mūsu senioru misionāru pulka ievērojamo kalpošanu. Nav šaubu, ka viņi ir laimīgi, pildot „Tā Kunga grib[u]”, veicot „Tā Kunga darb[u]”.18
Dažiem, un mēs ceram, ka tie ir tūkstoši, pilna laika misionāru kalpošana citā pasaules malā būs īstā vieta.19 Citiem senioriem varētu būt vairāk piemērota Baznīcas kalpošanas misija mājās. Veselības vai citu apstākļu dēļ ir arī tādi, kuri nespēj kalpot misijā. Mēs saprotam, ka šādas situācijas pastāv, un es ceru, ka jūs varat rast veidus, kā atbalstīt tos, kuri kalpo. Sekojiet pravieša padomam un lūdziet par to, lai uzzinātu, ko Tas Kungs vēlas, lai jūs darītu.
Misijas visā pasaulē lūdzas pēc jūsu palīdzības. Runājot par mūsu senioru misionāriem, prezidents Nelsons ir teicis: „Viņi ir garā jauni, viedi un ar vēlmi strādāt.”20
Jums ir neskaitāmas iespējas kalpot dažādu veidu misijās: jūs varat kalpot misiju birojos vai tempļos, stiprināt jaunos misionārus, sniegt atbalstu mazajām draudzēm, strādāt FamilySearch centros vai vēsturiskajās vietās, mācīt institūtu, sniegt humāno palīdzību, strādāt ar jaunajiem pieaugušajiem, palīdzēt bezdarbnieku centros vai Baznīcas saimniecībās. Konkrētās kalpošanas iespējas, jūsu apstākļiem piemērotākie varianti, vietas, kur esat nepieciešami, un kā jūs varat sagatavoties, lai dotos misijā, — par to ir stāstīts mājaslapā „Senior Missionary” (Senioru misionāri).21 Jūs arī varat aprunāties ar savu bīskapu vai draudzes prezidentu.
Esmu aicinājis daudzus pārus kalpot un redzējis, kā Kristus gaisma ir piepildījusi viņu vaibstus.22 Atgriežoties viņi stāstīja, ka ir tuvinājušies Tam Kungam un viens otram, ka ir sajutuši pār viņiem izlietu Tā Kunga garu un redzējuši, ka vieš pozitīvas pārmaiņas.23 Kurš gan lai to negribētu?
Misija varētu kļūt par lieliskāko nodaļu pāra dzīves grāmatā. Tās nosaukums varētu būt „Es būšu Tam Kungam vajadzīgs”.24 Iespējams, jūs nonāksiet neierastā vietā, taču Gara spēks liks jums sajusties gluži kā mājās.
Mani vecāki un desmitiem tūkstošu atgriezušos misionāru pāru ir liecinājuši par prieku, ko viņi ir raduši misionāru darbā. Pēdējo dienu Svētajos Rakstos Tas Kungs ir teicis: „Un, ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis, un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!”25
Jesaja mums ir sniedzis tēlainu raksturojumu tam, ko nozīmē kalpot misijas „laukā” jeb „tīrumā”. Svētie Raksti mums māca, ka „tīrums ir pasaule”.26 Šis diženais sendienu pravietis rakstīja: „Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās.”27 Kalnus, pakalnus, laukus un kokus var pielīdzināt misijas prezidentiem, bīskapiem, apgabalu vadītājiem, Baznīcas locekļiem un tiem, kuri meklē patiesību, taču „nezina, kur to atrast”.28 Viņi apliecinās, ka senioru misionāri ar savu liecību par mūsu Glābēju un Pestītāju Jēzu Kristu pat maina ainavu.
Kā Tā Kunga Jēzus Kristus apustulis es lūdzu jūs kalpot par misionāriem Israēla sapulcināšanā un, iespējams, pat kalpot atkārtoti. Jūs mums esat nepieciešami — jūs mums esat vajadzīgi. Mēs esam pateicīgi jums, seniori, par dzīvi, ko esat dzīvojuši, un piemēriem, ko esat rādījuši savās mājās, bīskapijās un stabos. Tagad es jūs aicinu ņemt savas zināšanas un pieredzi kopā ar laika pārbaudītu liecību un doties misijā. Es lūdzu, kaut nākamreiz, kad piesēdīšu sniegt senioru pāriem viņu misijas norīkojumus, simti ar nepacietību gaidīs savu aicinājumu.
Es arī apsolu, ja jūs kalposiet, jūs savā dzīvē sajutīsiet Tā Kunga mīlestību, jūs Viņu pazīsiet, Viņš pazīs jūs, un „cik liels būs jūsu prieks”.29 Jūsu uzticīgā kalpošana Jēzum Kristum iedvesmos un svētīs jūsu ģimeni, jūsu mazbērnus un mazmazbērnus. „Miers un mīlestība [būs] bagātīgi”30 viņu dzīvēs turpmākajos gados. Es apsolu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.