Jēzus Kristus ir tas dārgums

1907. gadā kāds bagāts anglis, vārdā Džordžs Herberts, Karnarvonas piektais grāfs,¹ pārcēlās uz Ēģipti un sāka interesēties par arheoloģiju. Viņš vērsās pie pazīstamā eģiptologa Hovarda Kārtera un piedāvāja sadarboties. Kārters pārraudzītu arheoloģiskos izrakumus, bet Karnarvons nodrošinātu finansējumu.

Viņi kopā veiksmīgi izpētīja dažādas vietas. Tad viņi saņēma atļauju veikt izrakumus Ķēniņu ielejā, kas atrodas netālu no mūsdienu Luksoras, kur tika atrastas daudzu faraonu kapenes. Viņi nolēma meklēt karaļa Tutanhamona kapenes. Tutanhamons Ēģiptes tronī bija sēdies pirms vairāk nekā 3000 gadu un valdīja 10 gadus — līdz savai negaidītajai nāvei.² Bija zināms, ka viņš ir apglabāts Ķēniņu ielejā,³ bet viņa kapa atrašanās vieta nebija zināma.

Kārters un Karnarvons piecus gadus neveiksmīgi meklēja Tutanhamona kapenes. Galu galā Karnarvons informēja Kārteru, ka viņš vēlas pārtraukt šos neauglīgos meklējumus. Kārters lūdza veikt izrakumus vēl vienu sezonu, un Karnarvons piekāpās un piekrita tos finansēt.

Kārters atskārta, ka visa Ķēniņu ielejas teritorija ir sistemātiski izpētīta, izņemot viņu pašu nometnes teritoriju. Dažu dienu laikā pēc izrakumu veikšanas viņi atrada pirmos pakāpienus, kas veda uz kapenēm.⁴

Kad Kārters galu galā ieskatījās Tutanhamona kapa priekštelpā, viņš visur redzēja zeltu. Pēc trīs mēnešus ilgas priekškambara satura kataloģizācijas, 1923. gada februārī — pirms 100 gadiem — viņi atvēra aizzīmogoto apbedījuma kambari. Tas bija slavenākais 20. gadsimta arheoloģiskais atradums.

Šo neefektīvo meklējumu gadu laikā Kārters un Karnarvons bija palaiduši garām to, kas atradās burtiski zem viņu kājām. Aptuveni piecus gadsimtus pirms Glābēja dzimšanas Mormona Grāmatas pravietis Jēkabs par kaut kā pieņemšanu par pašsaprotamu vai nepietiekamu tā novērtēšanu, kas ir līdzās, runāja kā par „[lūkošanos] aiz noliktās zīmes”. Jēkabs paredzēja, ka Jeruzalemes iedzīvotāji neatpazīs apsolīto Mesiju, kad Viņš ieradīsies. Jēkabs pravietoja, ka tie būs tādi cilvēki, kas „nicin[a] skaidros vārdus … un mekl[ē] pēc tā, ko viņi nesapr[ot]. Tāpēc viņu akluma dēļ, kas radās no tā, ka viņi centās palūkoties aiz noliktās zīmes, viņiem ir jākrīt.”⁵ Citiem vārdiem sakot, viņi paklups.

Jēkaba pareģojums izrādījās precīzs. Jēzus laicīgajā kalpošanā daudzi lūkojās aiz noliktās zīmes — pāri Viņam. Viņi lūkojās pāri pasaules Glābējam. Tā vietā, lai atzītu Viņa lomu Debesu Tēva ieceres īstenošanā, viņi Viņu nosodīja un sita krustā. Viņi lūkojās un gaidīja, ka kāds cits dāvās viņiem glābšanu.

Tāpat kā tiem Jeruzalemes ļaudīm un tāpat kā Kārteram un Karnarvonam, arī mums var būt tieksme lūkoties aiz noliktās zīmes. Mums ir jāuzmanās no šīs tieksmes, lai mēs nepalaistu garām Jēzu Kristu savā dzīvē, nepamanot daudzās svētības, ko Viņš mums dāvā. Mums Viņš ir nepieciešams. Mums ir dots padoms: „Pilnībā paļau[ties] uz Tā nopelniem, kam ir vara izglābt.”⁶

Viņš ir mūsu zīme. Ja mēs kļūdaini domājam, ka mums ir nepieciešams kaut kas vairāk par to, ko Viņš dāvā, mēs noliedzam vai mazinām Viņa iespējamo ietekmi un spēku mūsu dzīvē. Viņš ir apliecinājis savas žēlastības tiesības un sniedz šo žēlastību mums.⁷ Viņš ir tas avots, pie kura mums vajadzētu „meklēt savu grēku piedošanu”.⁸ Viņš ir mūsu Aizstāvis Tēva priekšā un iestājas par to, ko Tēvs visu laiku ir vēlējies, — lai mēs atgrieztos pie Viņa kā mantinieki Viņa valstībā. Almas vārdiem runājot, mums ir nepieciešams: „Pacel[t] savas acis un sā[kt] ticēt Dieva Dēlam, ka Viņš nāks atpestīt Savus ļaudis un ka Viņš cietīs un mirs, lai izpirktu viņu grēkus; un ka Viņš uzcelsies no mirušajiem, kas īstenos augšāmcelšanos.”⁹ Jēzus Kristus ir mūsu dārgums.

Glābējs mums ir dāvājis daudz iespēju, kā apzināti pievērsties Viņam, tostarp ikdienā nožēlojot grēkus. Dažkārt mēs pietiekami nenovērtējam, cik liela ir šī dāvātā svētība. Kad man bija astoņi gadi, tēvs mani kristīja. Pēc tam, rokās sadevušies, mēs grasījāmies šķērsot noslogotu ielu. Es biju neuzmanīgs un nokāpu no ietves tieši tad, kad garām traucās liela kravas automašīna. Tēvs pavilka mani atpakaļ no ielas uz ietves. Ja viņš nebūtu to izdarījis, kravas automašīna mani būtu notriekusi. Zinādams savu palaidnīgo dabu, es nodomāju: „Varbūt būtu bijis labāk, ja mani būtu notriekusi kravas automašīna, jo es nekad vairs nebūšu tik tīrs kā tagad, pēc kristībām.”

Būdams astoņus gadus vecs, es kļūdaini uzskatīju, ka kristību ūdens ir nomazgājis manus grēkus. Tas tā nebija. Gadu gaitā, kopš kristībām, esmu mācījies, ka grēki tiek šķīstīti ar Jēzus Kristus spēku, pateicoties Viņa īstenotajam Izpirkšanas upurim, kad mēs noslēdzam un ievērojam kristību derību.¹⁰ Tad, pateicoties grēku nožēlošanas dāvanai, mēs varam palikt tīri. Esmu arī iemācījies, ka Svētais Vakarēdiens ienes mūsu dzīvē spēcīgu tikumisko ciklu, kas ļauj mums saglabāt grēku piedošanu.¹¹

Tāpat kā dārgumi, kas bija zem Kārtera un Karnarvona kājām, arī Svētā Vakarēdiena svētības mums ir pieejamas katru reizi, kad mēs piedalāmies Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Mums ir apsolīts, ka Svētais Gars būs mūsu pastāvīgais pavadonis, ja pret Svēto Vakarēdienu attieksimies tā, kā jaunpievērstais attiecas pret kristībām un konfirmāciju — ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, un ar apņēmību dzīvot saskaņā ar noslēgto kristību derību. Svētais Gars svētī mūs ar Viņa svētījošo spēku, lai mēs vienmēr varētu saglabāt grēku piedošanu, — katru dienu, katru nedēļu.¹²

Mūsu garīgo pamatu stiprina grēku nožēlošana, apzinīga gatavošanās Svētajam Vakarēdienam un cienīga tā pieņemšana. Tikai ar stipru garīgo pamatu mēs varam tikt galā — metaforiski izsakoties — ar tiem lietiem, vējiem un plūdiem, ar kuriem saskaramies savā dzīvē.¹³ Un otrādi — mūsu garīgais pamats vājinās, ja mēs labprātīgi izlaižam Svēto Vakarēdienu vai ja Svētā Vakarēdiena laikā nepievēršam uzmanību Glābējam. Mēs varam neapzināti „attālināties no Tā Kunga Gara, ka tam vairs nav vietas mūsos, lai vadītu mūs pa gudrības takām, lai mēs varētu tikt svētīti, aplaimoti un pasargāti”.¹⁴

Kad Svētais Gars būs kopā ar mums, mēs tiksim iedvesmoti un vadīti, lai noslēgtu un ievērotu citas derības, piemēram, tās, ko noslēdzam tempļos. Tas padziļina mūsu attiecības ar Dievu.¹⁵ Iespējams, esat pamanījuši, ka pēdējos gados ir paziņots par daudziem jauniem tempļiem, kas vēl vairāk pietuvina tempļus Baznīcas locekļiem.¹⁶ Paradoksāli, bet, tempļiem kļūstot pieejamākiem, mums var būt vieglāk kļūt nevērīgākiem pret tempļu apmeklēšanu. Ja templis ir tālu, mēs plānojam savu laiku un resursus, lai dotos uz templi un tur pielūgtu Dievu. Mēs piešķiram prioritāti šiem braucieniem.

Ja templis ir pavisam tuvu, var viegli pieļaut, ka mazas lietas traucē tā apmeklēšanai, sakot sev: „Es vienkārši aiziešu kādu citu reizi.” Dzīvošana tuvu templim nodrošina lielāku elastību, plānojot tempļa apmeklējumu, taču tieši šīs elastības dēļ templi ir vieglāk uztvert par pašsaprotamu. Kad mēs tā darām, mēs „nepamanām zīmi”, nenovērtējot iespēju tuvoties Glābējam Viņa svētajā namā. Mūsu apņēmībai apmeklēt templi vajadzētu būt vienlīdz spēcīgai neatkarīgi no tā, vai tas ir tuvu vai tālu.

Pēc tam, kad Kārters un Karnarvons bija veikuši izrakumus citviet Ķēniņu ielejā, meklējot Tutanhamona kapavietu, viņi saprata, ka ir pieļāvuši kļūdu. Lai atrastu savu dārgumu, mums nav jāpūlas veltīgi, kā viņi to zināmu laiku darīja. Tāpat mums nevajag meklēt padomu eksotiskos avotos, augstu vērtējot avota novitāti un domājot, ka šāds padoms būs apgaismotāks par to, ko mēs varam saņemt no pazemīga Dieva pravieša.

Kā rakstīts Vecajā Derībā — kad Naamans vēlējās izārstēties no lepras slimības, viņš bija sašutis, ka viņam lūdza septiņas reizes ienirt parastā, tuvējā upē. Taču viņš tika pārliecināts sekot pravieša Elīsas padomam, nevis paļauties uz saviem pieņēmumiem par to, kā brīnumam būtu jānotiek. Tā rezultātā Naamans tika dziedināts.¹⁷ Ja mēs uzticēsimies mūsdienu Dieva pravietim uz Zemes un rīkosimies saskaņā ar viņa padomu, mēs atradīsim laimi, un arī mēs varam tikt dziedināti. Mums nav jāturpina meklējumi.

Brāļi un māsas, es aicinu jūs atcerēties Jēzu Kristu un vienmēr koncentrēties uz Viņu. Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs — tā „zīme”, uz kuru mums jālūkojas, un mūsu lielākais dārgums. Kad jūs nāksiet pie Viņa, jūs tiksiet atalgoti ar spēku stāties pretī dzīves izaicinājumiem, ar drosmi darīt to, kas ir pareizi, un ar spēju pildīt savu misiju šajā laicīgajā dzīvē. Lolojiet iespēju nožēlot grēkus, privilēģiju pieņemt Svēto Vakarēdienu, svētību noslēgt tempļa derības un tās ievērot, prieku pielūgt Dievu templī un prieku, ka jums ir dzīvs pravietis.

Es svinīgi un droši liecinu, ka Dievs, Mūžīgais Tēvs, ir mūsu Debesu Tēvs un ka Viņš dzīvo; Jēzus ir Kristus; Viņš ir mūsu laipnais, gudrais debesu Draugs,¹⁸ un šī ir Viņa atjaunotā Baznīca. Paldies par jūsu ticību un uzticību. Es lūdzu, lai jūs tiktu svētīti, baudītu labklājību un tiktu pasargāti, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.