Saistīšanas spēks

Jau vismaz kopš Jesajas laikiem ir ticis pravietots,¹ ka pēdējās dienās Tā Kunga senie derības ļaudis — Israēla nams — tiks „sapulcināti no savas ilgās izklīdināšanas, no jūru salām un no četriem pasaules galiem”² un tiks atjaunoti „sava mantojuma zemēs”.³ Prezidents Rasels M. Nelsons ir bieži un iespaidīgi runājis par šo sapulcināšanu, sakot, ka tas ir „pats būtiskākais darbs, kas šobrīd norisinās uz šīs Zemes”.⁴

Kāds ir šīs sapulcināšanas nolūks?

Atklāsmē, kas tika dota pravietim Džozefam Smitam, Tas Kungs atklāja vienu no tās mērķiem, proti, derības ļaužu pasargāšanu. Viņš teica: „Lai sapulcināšana uz Ciānas zemes un tās stabos būtu par glābiņu un patvērumu no vētras un no niknuma, kad tas tiks izliets bez mēra pār visu zemi.”⁵ Ar „niknumu” šajā kontekstā var saprast dabiskās sekas plaši izplatītajai nepaklausībai Dieva likumiem un baušļiem.

Pats svarīgākais ir tas, ka sapulcināšanas nolūks ir sniegt pestīšanas un paaugstināšanas svētības visiem tiem, kuri tās pieņems. Tādējādi tiek īstenoti Ābrahāmam dotās derības solījumi. Tas Kungs teica Ābrahāmam, ka caur viņa pēcnācējiem un priesterību „tiks visas zemes ģimenes svētītas, tieši ar evaņģēlija svētībām, kas ir glābšanas, patiesi mūžīgās dzīves, svētības”.⁶ Prezidents Nelsons izteicās par to šādi: „Pieņemot evaņģēliju un tiekot kristīti, mēs uzņemamies Jēzus Kristus svēto Vārdu. Kristības ir vārti, kas ved pie tā, lai mēs kļūtu visu to solījumu līdzmantinieki, ko Tas Kungs senatnē deva Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam un viņu pēcnācējiem.”⁷

1836. gadā Mozus parādījās pravietim Džozefam Smitam Kērtlandes templī un „nodeva [viņam] atslēgas Israēla sapulcināšanai no četrām zemes daļām”.⁸ Tajā pašā reizē parādījās arī Ēlija, kurš „nodeva [viņam] Ābrahāma evaņģēlija atklāšanu, sakot, ka mūsos un mūsu pēcnācējos visas paaudzes pēc mums tiks svētītas”.⁹ Ar šīm pilnvarām mēs šobrīd nesam Jēzus Kristus evaņģēliju — labo vēsti par izpirkšanu caur Viņu — visiem Zemes nostūriem un visām tautām un pulcinām visus, kuri to vēlas, evaņģēlija derībā. Viņi kļūst par „Ābrahāma pēcnācējiem un Dieva baznīcu un valstību, un izredzētajiem”.¹⁰

Tajā pašā reizē Kērtlandes templī Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam parādījās vēl trešais debesu sūtnis. Es runāju par pravieti Eliju, un tieši par viņa atjaunotajām pilnvarām un atslēgām es šodien vēlos runāt.¹¹ Visu priesterības priekšrakstu apstiprināšanas spēkam, padarot tos saistošus gan uz Zemes, gan debesīs, — saistīšanas spēkam — ir izšķiroša loma tajā, lai sapulcinātu un sagatavotu derības ļaudis abpus priekškaram.

Pirms vairākiem gadiem Moronijs Džozefam Smitam bija skaidri pateicis, ka Elija atklās būtiskas priesterības pilnvaras, sakot: „Es atklāšu jums priesterību ar pravieša Elijas roku.”¹² Vēlāk Džozefs Smits paskaidroja: „Kādēļ sūtīja tieši Eliju? Tādēļ, ka viņš tur to pilnvaru atslēgas, kas ir nepieciešamas, lai visā pilnībā veiktu visus priesterības priekšrakstus; jo, [kamēr] šīs pilnvaras nav nodotas, priekšraksti nevar tikt veikti taisnīgumā,”¹³ kas nozīmē, ka šie priekšraksti nebūs derīgi ne laikā, ne mūžībā.¹⁴

Savā mācībā, kas tagad ir kanonizēta kā Svētie Raksti Mācībā un Derībās, pravietis apgalvoja: „Kādam tā var šķist ļoti pārdroša mācība, kad mēs runājam par spēku, ar kuru tiek veikts pieraksts jeb saistīšana uz Zemes un saistīšana debesīs. Tomēr visos pasaules laikos, kad vien Tas Kungs ir devis priesterības atklāšanu kādam vīram ar īstu atklāsmi vai kādai vīru grupai, šis spēks vienmēr ir ticis dots. Tādējādi viss tas, ko šie vīri veikuši ar pilnvarām Tā Kunga Vārdā un darījuši to patiesi un uzticīgi, un veduši atbilstošus un precīzus pierakstus par to, ir kļuvis par likumu uz zemes un debesīs un nevar tikt atcelts, saskaņā ar diženā Jehovas lēmumu.”¹⁵

Mēs sliecamies domāt, ka saistīšanas pilnvaras ir attiecināmas tikai uz noteiktiem tempļa priekšrakstiem, taču šīs pilnvaras ir nepieciešamas, lai padarītu jebkuru priekšrakstu spēkā esošu un saistošu pēc nāves.¹⁶ Piemēram, saistīšanas spēks piešķir jūsu kristībām likumības zīmogu, lai tās tiktu atzītas gan šeit, gan debesīs. Galu galā visi priesterības priekšraksti tiek veikti ar Baznīcas prezidenta atslēgām, un, kā paskaidroja prezidents Džozefs Fīldings Smits: „Viņš [Baznīcas prezidents] ir devis mums varu, viņš ir ielicis mūsu priesterībā saistīšanas spēku, jo viņam pieder šīs atslēgas.”¹⁷

Israēla sapulcināšanai ir vēl viens svarīgs mērķis, kam ir īpaša nozīme, runājot par saistīšanu uz zemes un debesīs, un tā ir tempļu celšana un izmantošana. Kā paskaidroja pravietis Džozefs Smits: „Kāds bija Dieva ļaužu sapulcināšanas iemesls ikvienā pasaules vēstures laika posmā? … Galvenais mērķis bija uzcelt Tam Kungam namu, kurā Viņš varētu atklāt Saviem ļaudīm Sava nama priekšrakstus un Savas valstības godības un mācīt ļaudīm glābšanas ceļu; jo pastāv noteikti priekšraksti un principi, kurus ir jāmāca un jāpielieto tikai tādā vietā jeb namā, kas ir ticis celts tieši šim nolūkam.”¹⁸

Saistīšanas spēks, kas padara priesterības priekšrakstus spēkā esošus, protams, attiecas arī uz aizstājošajiem priekšrakstiem, ko veic Tā Kunga norādītajā vietā — Viņa templī. Tajā mums atklājas saistīšanas spēka varenība un svētums — tas paver Dieva bērniem vispārēju pieeju individuālajai glābšanai un ģimeņu paaugstināšanai, lai arī kur un kad viņi būtu dzīvojuši uz šīs Zemes. Neviena cita teoloģija, filozofija vai pilnvaras nevar mēroties ar šo visaptverošo iespēju. Šis saistīšanas spēks ir Dieva taisnīguma, žēlastības un mīlestības absolūtā izpausme.

Rodot piekļuvi saistīšanas spēkam, mūsu sirdis gluži dabiski pievēršas mūsu priekšgājējiem. Tādējādi pēdējo dienu sapulcināšana derībā iesniedzas otrpus priekškaram. Dieva nevainojamās kārtības ietvaros dzīvie nevar pieredzēt mūžīgo dzīvi visā tās pilnībā, neveidojot paliekošu saikni ar „tēviem” — mūsu priekštečiem. Tāpat arī to cilvēku pilnveidošanās, kuri jau atrodas otrā pusē vai vēl varētu šķērsot nāves priekškaru bez saistīšanas priekšrocībām, ir nepilnīga, kamēr dievišķās kārtības ietvaros aizstājošie priekšraksti nesasaista viņus ar mums — viņu pēcnācējiem — un mūs ar viņiem.¹⁹ Apņemšanos — savstarpēji palīdzēt abpus priekškaram — var klasificēt kā derību solījumu, kas ir daļa no jaunās un mūžīgās derības. Izsakoties Džozefa Smita vārdiem, mēs vēlamies „saistīt mūsu mirušos, lai tie celtos [kopā ar mums] pirmās augšāmcelšanās reizē”.²⁰

Saistīšanas spēka augstākā un svētākā izpausme ir vīrieša un sievietes mūžīgā savienība laulībā un cilvēces sasaistīšana cauri visām cilvēku paaudzēm. Tā kā pilnvaras vadīt šos priekšrakstus ir tik svētas, Baznīcas prezidents personīgi uzrauga to deleģēšanu citiem. Prezidents Gordons B. Hinklijs reiz teica: „Es daudzkārt esmu teicis — ja no visām Atjaunošanas laika bēdām, ciešanām un sāpēm netiktu iegūts nekas cits, kā vien svētās priesterības saistīšanas spēks, kas apvieno ģimenes uz mūžiem, tas viss būtu bijis tā vērts.”²¹

Bez saistīšanām, caur kurām veidojas mūžīgās ģimenes un kas sasaista paaudzes šeit un nākamībā, mums mūžībā nebūtu ne sakņu, ne zaru, proti, ne priekšteču, ne pēcnācēju. Tieši šis nesasaistīto, nošķirto indivīdu stāvoklis, no vienas puses, kā arī sakari, kas nav pakļauti Dieva iedibinātajām laulāto un ģimenes attiecībām,²² no otras puses, sagrautu Zemes radīšanas mērķi. Ja tas kļūtu par normu, tad savā iedarbībā līdzinātos tam, ka Tā Kunga atnākšanas brīdī Zeme tiktu satriekta ar lāstu jeb „pilnīgi iznīcināt[a]”.²³

Tādējādi mēs varam saprast, kādēļ „laulība starp vīrieti un sievieti ir Dieva iedibināta un [kādēļ] ģimenei ir centrālā loma Radītāja iecerē attiecībā uz Viņa bērnu mūžīgo sūtību”.²⁴ Tajā pašā laikā mēs atzīstam, ka šajā nepilnīgajā tagadnē dažiem tā nav realitāte un pat ne reāla iespēja. Taču mums ir cerība Kristū. Kamēr mēs gaidām uz To Kungu, prezidents M. Rasels Balards mums atgādina: „Svētie Raksti un pēdējo dienu pravieši apstiprina, ka ikviens, kurš uzticīgi ievēro evaņģēlija derības, saņems iespēju iemantot paaugstināšanu.”²⁵

Daži ir pieredzējuši nelaimīgas un neveselīgas ģimenes dzīves apstākļus, un viņiem nav visai lielas vēlmes pēc mūžīgas ģimenes attiecībām. Elders Deivids A. Bednārs izteica šādu novērojumu: „Visi tie, kuri savā ģimenē ir pieredzējuši šķiršanās radītās sirdssāpes vai zaudētas uzticības izraisīto agoniju, lūdzu, atcerieties, ka [Dieva iedibinātais ģimenes modelis] var aizsākties no jauna — ar jums! Viens posms jūsu paaudžu virknē, iespējams, ir sarauts, taču pārējiem taisnīgajiem posmiem un virknes atlikušajai daļai tik un tā ir mūžīga nozīme. Jūs varat stiprināt savu virkni un, iespējams, pat palīdzēt atjaunot sarautos posmus. Šis darbs tiks paveikts pakāpeniski — soli pa solim.”²⁶

Šāgada jūlijā, uzstājoties māsas Patas Holandas — eldera Džefrija R. Holanda sievas — bēru dievkalpojumā, prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Ar laiku Patrīciju un Džefriju gaida atkalapvienošanās. Vēlāk viņiem pievienosies viņu bērni un derības ievērojušie pēcnācēji, lai iemantotu prieka pilnību, ko Dievs ir sagatavojis Saviem uzticīgajiem bērniem. Zinot to, mēs saprotam, ka vissvarīgākā diena Patrīcijas dzīvē nebija viņas dzimšanas diena vai nāves diena. Vissvarīgākā diena viņas dzīvē bija 1963. gada 7. jūnijs, kad viņi ar Džefu tika saistīti Sentdžordžas templī. … Kādēļ tas ir tik svarīgi? Jo šī Zeme tika radīta tieši tādēļ, lai varētu tikt veidotas ģimenes, kas tiktu savstarpēji sasaistītas. Glābšana ir individuāla lieta, bet paaugstināšana ir visas ģimenes lieta. Neviens nevar tikt paaugstināts vienatnē.”

Pirms neilga laika mēs ar sievu pievienojāmies kādai dārgai draudzenei Bauntifulas Jūtas tempļa saistīšanas telpā. Pirmo reizi es iepazinu šo draudzeni Kordovā, Argentīnā, kad viņa vēl bija bērns. Mēs ar manu misijas pārinieku uzrunājām cilvēkus apkaimē, kas atradās tikai dažu kvartālu attālumā no misijas biroja, un, kad ieradāmies pie viņas mājas, viņa mums atvēra durvis. Laika gaitā viņa ar savu māti, brāļiem un māsām pievienojās Baznīcai, un viņi ir turpinājuši būt uzticīgi Baznīcas locekļi. Tagad viņa ir burvīga sieviete, un minētajā dienā mēs atradāmies templī, lai sasaistītu viņas mirušos vecākus un pēc tam piesaistītu tiem viņu.

Viņas vecākus pie altāra pārstāvēja pāris, kurš gadu gaitā bija kļuvis tiem par tuviem draugiem. Tas bija emocionāls brīdis, kas kļuva vēl izjustāks, kad mūsu argentīniešu draudzene tika piesaistīta saviem vecākiem. Mēs tur bijām tikai seši, klusā pēcpusdienā nošķīrušies no visas pasaules, un tomēr tur notika viena no vissvarīgākajām norisēm, kas vien var notikt uz šīs Zemes. Es jutos gandarīts par savu lomu un to, cik pilnīga ir izvērsusies mūsu sadraudzība — sākot ar klauvēšanu pie viņas durvīm, kad biju gados jauns misionārs, līdz minētajam brīdim, kad pēc daudziem gadiem tiek veikti saistīšanas priekšraksti, piesaistot viņu viņas vecākiem un iepriekšējām paaudzēm.

Šī ir tā aina, kas pastāvīgi norisinās tempļos visā pasaulē. Šis ir pēdējais solis derības ļaužu sapulcināšanā. Tā ir jūsu augstākā privilēģija, esot Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem. Es apsolu, ka, uzticīgi tiecoties pēc šīs privilēģijas, tā noteikti īstenosies — vai nu laikā, vai mūžībā.

Es liecinu, ka saistīšanas spēks un pilnvaras, kas tika atjaunotas uz Zemes caur Džozefu Smitu, ir īstenas, ka tas, kas tādējādi tiek saistīts uz Zemes, tik tiešām tiek saistīts arī debesīs. Es liecinu, ka prezidents Rasels M. Nelsons, būdams Baznīcas prezidents, ir vienīgais cilvēks uz Zemes šobrīd, kurš ar savām atslēgām vada šī dievišķā spēka izmantošanas darbu. Es liecinu, ka Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana ir ļāvusi īstenoties nemirstībai un padarījusi par realitāti ģimenes attiecību paaugstināšanu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.