Mīli savu tuvāko
Līdzjūtība ir Kristum piemītoša īpašība. Tā dzimst mīlestībā pret citiem un nezina robežu.
Šorīt es jūs uzaicinu pievienoties man ceļojumā pa Āfriku. Jūs neredzēsiet lauvas, zebras vai ziloņus, bet, iespējams, ceļojuma beigās būsiet uzzinājuši, kā tūkstošiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļu pilda Kristus otro augstāko bausli — „mīlēt savu tuvāk[o]” (Marka 12:31).
Uz mirkli iedomājieties Āfrikas sarkanos māla laukus. No izžuvušās un nedzīvās augsnes paskata ir skaidrs, ka vērā ņemamā daudzumā lietus te nav lijis jau pārāk daudz gadu. Tiem dažiem liellopiem, ko sastopat savā ceļā, ir vairāk kaulu nekā miesas, un viņus dzen segā ietinies karamodžongas gans, kurš ar sandalēm kājās gurdi velkas uz priekšu cerībā atrast augāju un ūdeni.
Ejot pa bedraino un akmeņaino ceļu, jūs redzat vairākus skaistu bērnu pulciņus un aizdomājaties, kāpēc viņi nav skolā. Bērni pasmaida un pamāj jums, un jūs pamājat pretī ar miklām acīm un smaidu. Deviņdesmit divi procenti no jaunākajiem bērniem, ko jūs šajā ceļojumā satiekat, dzīvo pārtikas trūkumā, un jūsu sirds sāpēs sažņaudzas.
Priekšā jūs redzat māti, kas uz galvas uzmanīgi balansē teju divdesmit litru ietilpīgu ūdens trauku un vēl vienu tādu pašu nes rokās. Viņa pārstāv katru otro mājsaimniecību šajā apkaimē, kur sievietes — gan jaunas, gan vecas — pēc ūdens savai ģimenei katru dienu vienā virzienā iet ilgāk nekā pusstundu. Jūs pārņem skumju vilnis.
Paiet divas stundas, un jūs nonākat savrupā, ēnainā izcirtumā. Sanāksmes vieta nav ēka vai pat telts, bet gan dažu lielu koku pavēnis, kas sniedz patvērumu no saules tveices. Jūs pamanāt, ka šajā vietā nav ne tekoša ūdens, ne elektrības, ne klozetpodu. Jūs palūkojaties apkārt un zināt, ka esat starp cilvēkiem, kas mīl Dievu, un jūs tūlīt pret viņiem sajūtat Dieva mīlestību. Viņi ir sapulcējušies, lai saņemtu palīdzību un cerību, un jūs esat ieradušies to sniegt.
Tāds bija māsas Ardernas un mans ceļojums māsas Kamillas Džonsones, mūsu Palīdzības biedrības vispārējās prezidentes, un viņas vīra Daga un māsas Šeronas Jūbenkas, Baznīcas humānās palīdzības vadītājas, pavadībā, kad mēs ceļojām uz Ugandu — valsti Baznīcas Centrālāfrikas reģionā ar 47 miljoniem iedzīvotāju. Tajā dienā mēs ieradāmies un koku paēnā tikāmies kopienas veselības projekta ietvaros, ko kopīgi finansē Baznīcas humānās palīdzības dienests, UNICEF un Ugandas valdības Veselības ministrija. Šīs ir uzticamas organizācijas — rūpīgi izvēlētas, lai nodrošinātu, ka Baznīcas locekļu ziedotie humānās palīdzības līdzekļi tiek izmantoti apdomīgi.
Lai arī bija sirdi plosoši redzēt bērnus, kuri cieš no nepietiekama uztura, kā arī tuberkulozes, malārijas un ilgstošas caurejas sekām, katrs no mums sajuta pieaugošu cerību uz labāku rītdienu tiem, kurus mēs satikām.
Šī cerība radās, daļēji pateicoties laipnībai, ko izrādījuši Baznīcas locekļi visā pasaulē, kuri ziedo laiku un naudu Baznīcas humānās palīdzības pūliņiem. Redzot, ka slimie un nomocītie saņem palīdzību un atbalstu, es pateicībā noliecu galvu. Tajā brīdī es labāk izpratu ķēniņu Ķēniņa vēstījumu, kad Viņš teica:
„Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta …
Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši” (Mateja 25:34–35).
Mūsu Glābējs lūdz: „Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5:16; skat. arī 14.–15. pantu). Tajā tālajā pasaules nostūrī jūsu labie darbi uzlaboja dzīvi un atviegloja nastas cilvēkiem, kas atradās izmisuma pilnās grūtībās, un Dievs tika godināts.
Tajā karstajā un putekļainajā dienā es vēlējos, kaut jūs būtu dzirdējuši viņu slavas un pateicības lūgšanas Dievam. Viņi man liktu jums pateikt viņu dzimtajā karamodžongu valodā: „Alakara”. Paldies.
Mūsu ceļojums man atgādināja līdzību par labo samarieti, kura ceļojums veda pa putekļainu ceļu, kas īpaši neatšķīrās no manis iepriekš aprakstītā ceļa, — ceļu, kas veda no Jeruzalemes uz Jēriku. Kalpojošais samarietis mums māca, ko nozīmē „savu tuvāku mīlēt”.
Viņš redzēja „kād[u] cilvēk[u], … [kas] krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja” (Lūkas 10:30). Samarieša „sirds … iežēlojās” (Lūkas 10:33).
Līdzjūtība ir Kristum piemītoša īpašība. Tā dzimst mīlestībā pret citiem un nezina robežu. Jēzus, pasaules Glābējs, ir līdzjūtības iemiesojums. Kad mēs lasām, ka „Jēzus raudāja” (Jāņa 11:35), mēs, tāpat kā Marija un Marta, esam liecinieki Viņa līdzjūtībai, kas lika Viņam vispirms, garā aizgrābtam[,] noskum[t] (skat. Jāņa 11:33). Mormona Grāmatā atrodams Kristus līdzjūtības piemērs, kad viņš parādījās ļaužu pūlim un teica:
„Vai jums ir kādi, kas ir klibi vai akli, vai tizli, … vai kas ir kurli, vai kas sirgst jebkādā veidā? Vediet viņus šurp un Es tos dziedināšu, jo Es jūtu jums līdzi. …
Un Viņš dziedināja ikvienu” (3. Nefija 17:7, 9).
Lai arī kā mēs censtos, jūs un es neizdziedināsim visus, bet katrs no mums var būt tas cilvēks, kas var izmainīt kāda cita dzīvi uz labo pusi. Tas bija tikai kāds vienkāršs zēns, kurš atdeva piecas maizes un divas zivis, kas pabaroja piecus tūkstošus. Mēs par savu devumu varētu vaicāt, tāpat kā māceklis Andrejs par maizi un zivīm: „Bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” (Jāņa 6:9). Es jums garantēju, ka pietiek ar to, ka dodat vai darāt tik, cik varat, un tad ļaujat Kristum vairot jūsu pūles.
Šajā sakarā elders Džefrijs R. Holands ir aicinājis mūs, „bagātus vai nabagus, … darīt visu, ko spējam, lai palīdzētu trūkumcietējiem”. Tad viņš liecināja, kā to daru arī es, ka Dievs „palīdzēs jums un vadīs jūs [jūsu] līdzjūtības un māceklības darbā” („Vai mēs visi neesam ubagi?”, vispārējas konferences runa, Liahona, 2014. g. nov., 41. lpp.).
Tajā tālajā zemē, tajā neaizmirstamajā dienā, es stāvēju tad un stāvu tagad kā liecinieks gan bagāto, gan trūcīgo Baznīcas locekļu līdzjūtībai, kas aizkustina sirdi un izmaina dzīvi.
Līdzība par labo samarieti turpinās ar to, ka viņš „pārsēja viņa vātis … un to apkopa” (Lūkas 10:34). Baznīcas humānās palīdzības centieni ļauj mums ātri reaģēt uz dabas katastrofām un pārsiet pasaules augošās slimību, bada, zīdaiņu mirstības, nepilnvērtīga uztura un piespiedu pārcelšanās vātis, kā arī bieži neredzamās nomāktības, vilšanās un izmisuma vātis.
Tad samarietis, „izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu” (Lūkas 10:35). Kā baznīca mēs esam pateicīgi sadarboties ar citiem „saimniekiem” jeb organizācijām, tādām kā Katoļu palīdzības dienests, UNICEF un Sarkanais Krusts/Sarkanais Pusmēness, lai veicinātu mūsu humānās palīdzības pūliņus. Mēs esam tikpat pateicīgi par jūsu „diviem denārijiem” jeb diviem eiro, diviem peso vai diviem šiliņiem, kas atvieglo nastas, kuras pārāk daudziem cilvēkiem pasaulē jānes. Maz ticams, ka jūs iepazīsiet sava ziedotā laika, eiro un centu saņēmējus, bet līdzjūtība nepieprasa, lai mēs viņus pazītu, — tā tikai prasa viņus mīlēt.
Paldies, prezident Rasel M. Nelson, par atgādinājumu, ka, „ja mēs no visas savas sirds mīlam Dievu, Viņš pievērš mūsu sirdis citu cilvēku labklājības nodrošināšanai” („Otrs augstākais bauslis”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2019. g. nov., 97. lpp.). Es liecinu, ka katrs no mums sajutīs vairāk prieka, miera, pazemības un mīlestības, kad mēs atsauksimies prezidenta Nelsona aicinājumam — pievērst savu sirdi citu cilvēku labklājības nodrošināšanai — un Džozefa Smita lūgumam, ka ir „jāpaēdina izsalkušais, jāapģērbj kailais, jāapgādā atraitne, jānosusina bāreņa asaras [un] jāmierina nomāktais, neatkarīgi no tā, vai tie ir šajā baznīcā vai jebkāda citā, vai nevienā baznīcā, lai arī kur [mēs tos sastaptu]” („Editor’s Reply to a Letter from Richard Savary”, Times and Seasons, 1842. g. 15. marts, 732. lpp.).
Pirms tiem daudzajiem mēnešiem mēs atradām izsalkušos un nomocītos sausā un putekļainā laukā un bijām liecinieki viņu lūdzošajiem skatieniem pēc palīdzības. Paši savā veidā mēs, garā aizgrābti, noskumām (skat. Jāņa 11:33), bet mūsu skumjas tika mazinātas, redzot Baznīcas locekļu līdzjūtību, kad viņi paēdināja izsalkušos, apgādāja atraitnes un mierināja nomocītos un nožāvēja viņu asaras.
Kaut mēs vienmēr rūpētos par citu cilvēku labklājību un parādītu ar vārdiem un darbiem, ka mēs „es[am] gatavi nest viens otra slogus” (Mosijas 18:8), „dziedināt tos, kam salauzta sirds” (Mācības un Derību 138:42), un ievērot Kristus otro augstāko bausli — „mīlēt savu tuvāk[o]” (Marka 12:31). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.