Pazudušais dēls un ceļš, kas ved mājup

Daži to dēvē par lieliskāko stāstu, kāds jebkad stāstīts.¹ Tā kā tas ir tulkots tūkstošiem valodu visā pasaulē, tad pilnīgi iespējams, ka pēdējo divtūkstoš gadu gaitā saule ne reizi nav norietējusi, kamēr kāds kaut kur pasaulē nav pieminējis šo stāstu.

To pastāstīja Jēzus Kristus, mūsu Glābējs un Pestītājs, kurš nāca pasaulē „meklēt un glābt pazudušo”.² Viņš sāk ar šiem vienkāršajiem vārdiem: „Kādam cilvēkam bija divi dēli.”³

Mēs tūliņ pat uzzinām par sirdi plosošu konfliktu. Viens no dēliem⁴ paziņo savam tēvam, ka vairs negrib dzīvot mājās. Viņš vēlas būt brīvs. Viņš vēlas atteikties no savu vecāku kultūras un mācībām. Viņš lūdz izmaksāt savu mantojuma daļu — jau tagad.⁵

Vai varat iedomāties, kā, to dzirdot, jutās tēvs? Saprotot, ka viņa dēls vairāk par visu vēlas pamest ģimeni un varbūt nekad vairs neatgriezties?

Dēls noteikti juta dēkainu sajūsmas uzplūdu. Beidzot viņš visu varēja noteikt pats. Brīvs no savu jaunības dienu kultūrā valdošajiem principiem un likumiem, viņš beidzot pats varēja izdarīt savas izvēles, netiekot vecāku ietekmēts. Vairs nekādas vainas izjūtas. Viņš varēja baudīt līdzīgi domājošas sabiedrības labvēlību un pats lemt par to, kā dzīvot.

Ieradies kādā tālā valstī, viņš ātri ieguva jaunus draugus un uzsāka tādu dzīvi, par kādu vienmēr bija sapņojis. Viņš noteikti bija daudzu iecienīts, jo ar naudu neskopojās. Viņa jaunie draugi — ieguvēji no viņa izšķērdības — viņu netiesāja. Viņi cildināja, slavēja un atbalstīja viņa izvēles.⁶

Ja tolaik būtu bijuši sociālie tīkli, viņš noteikti būtu piepildījis to šķirkļus ar dzīvespriecīgām smejošu draugu fotogrāfijām: #VislabākāDzīve! #NekadNeesmuBijisLaimīgāks! #ToVajadzējaJauSen!

Taču ballīte neturpinājās ilgi — tā reti kad notiek. Atgadījās divas lietas: pirmkārt, viņam izbeidzās nauda, un, otrkārt, tai zemē strauji izcēlās bads.⁷

Problēmām saasinoties, viņš krita panikā. Kādreiz neapturamais, uzvarošais šķērdētājs tagad vairs nevarēja atļauties nevienu maltīti, nemaz nerunājot par dzīvesvietu. Kā lai viņš izdzīvo?

Viņš bija bijis dāsns pret saviem draugiem. Vai tagad tie viņam palīdzēs? Es varu iztēloties, kā viņš lūdz pēc neliela atbalsta — tikai uz neilgu laiciņu, kamēr atkal nostāsies uz kājām.

Svētajos Rakstos mums tiek teikts: „Neviens viņam [neko] nedeva.”⁸

Izmisīgi vēloties palikt dzīvs, viņš atrada kādu vietējo zemnieku, kurš viņu nolīga par cūkganu.⁹

Tagad, būdams ārkārtīgi izsalcis, pamests un vientuļš, jauneklis noteikti prātoja, kā viss varēja tik krasi un drausmīgi noiet šķērsām.

Tas nebija tikai tukšais vēders, kas viņu uztrauca. Tā bija viņa tukšā dvēsele. Viņš bija bijis tik pārliecināts, ka, ļaujoties savām pasaulīgajām vēlmēm, kļūs laimīgs, ka morāles likumi liek šķēršļus šai laimei. Tagad viņš zināja labāk. Un, ak, kāda cena viņam bija jāmaksā par šīm zināšanām!¹⁰

Fiziskajam un garīgajam badam pieaugot, viņa domas atgriezās pie tēva. Vai viņš pēc visa notikušā viņam palīdzētu? Pat viņa tēva vienkāršākajiem kalpiem bija ēdiens, ko ēst, un patvērums no vētrām.

Bet atgriezties pie tēva?

Nekad.

Atzīt sava ciema ļaudīm, ka viņš ir izšķērdējis savu mantojumu?

Neiespējami.

Tikties ar kaimiņiem, kuri viņu noteikti bija brīdinājuši, sakot, ka viņš apkaunos savu ģimeni un salauzīs savu vecāku sirdis? Atgriezties pie saviem vecajiem draugiem pēc tam, kad viņš bija plātījies ar to, kā ir ticis brīvībā?

Nepanesami.

Taču izsalkums, vientulība un nožēla tā vienkārši nepazuda — līdz viņš „[nāca] pie atziņas”.¹¹

Viņš zināja, kas viņam ir jādara.

Tagad atgriezīsimies pie tēva — mājas saimnieka ar salauzto sirdi. Cik simtus, varbūt pat tūkstošus stundu viņš bija pavadījis, uztraucoties par savu dēlu?

Cik reižu viņš bija vērojis to ceļu, pa kuru bija aizgājis viņa dēls, atkārtoti pārdzīvojot dziļo zaudējumu, ko bija izjutis, dēlam aizejot? Cik daudz lūgšanu viņš bija izteicis nakts melnumā, lūdzoties Dievam, lai viņa dēls būtu drošībā, lai viņš atklātu patiesību, lai viņš atgrieztos?

Un tad, kādu dienu, vērojot šo vientulīgo ceļu — ceļu, kas ved mājup, — tēvs pamana kādu attālu figūru, kas nāk viņam pretī.

Vai tas maz ir iespējams?

Kaut arī šis cilvēks vēl ir ļoti tālu, tēvs uzreiz saprot, ka tas ir viņa dēls.

Viņš skrien tam pretī, apskauj un skūpsta to.¹²

„Tēvs,” dēls sauc, sakot vārdus, ko noteikti ir atkārtojis tūkstošiem reižu, „es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!”¹³

Bet tēvs tik tikko ļauj viņam pabeigt sakāmo. Asarām acīs, viņš pavēl saviem kalpiem: „Atnesiet ātri vislabāko apmetni, kāds ir mājās, un apģērbiet manu dēlu, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās. Sarīkojiet svinību mielastu. Mans dēls ir atgriezies!”¹⁴

Manā kabinetā pie sienas ir vācu mākslinieka Ričarda Bērda glezna. Mums ar Harietu tā ļoti patīk. Tajā ir attēlota kāda izjusta aina no Glābēja līdzības, kas paver dziļāku skatījumu.

Attēls

Pazudušā dēla atgriešanās, Ričards Bērds.

Lai gan gandrīz visi ir sajūsmā par dēla atgriešanos, viens tā nejūtas — viņa vecākais brālis.¹⁵

Viņa sirdi nomāc emocionāls slogs.

Viņš bija līdzās brīdī, kad brālis pieprasīja mantojumu. Viņš bija aculiecinieks sava tēva milzīgajai skumju nastai.

Kopš brīža, kad viņa brālis bija aizgājis, viņš bija mēģinājis atvieglot tēva slogu. Viņš katru dienu bija centies dziedināt sava tēva lauzto sirdi.

Un tagad šis pārgalvīgais bērns ir atgriezies, un ļaudis tik bagātīgi velta uzmanību viņa dumpīgajam brālim.

„Visus šos gadus,” viņš teic savam tēvam, „es nekad neesmu atteicies darīt kaut ko, ko tu prasi, bet tu man ne reizi neesi sarīkojis svinības.”¹⁶

Mīlošais tēvs atbild: „Mīļais dēls, viss, kas ir mans, ir arī tavs! Šeit nav runa par atalgojuma vai svinību salīdzināšanu. Šeit ir runa par dziedināšanu. Šis ir brīdis, uz kuru mēs esam cerējuši visus šos gadus. Tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts!”¹⁷

Mani mīļotie brāļi un māsas, dārgie draugi, tāpat kā ar visām Glābēja līdzībām, arī šajā ir vēstīts ne tikai par sendienās dzīvojošiem cilvēkiem. Tā ir arī par jums un mani mūsdienās.

Kurš gan no mums nav novirzījies no svētuma ceļa, muļķīgi uzskatot, ka mēs varētu būt laimīgāki, ejot paši savu egocentrisko ceļu?

Kurš gan no mums nav izjutis pazemību, sirdssāpes un izmisumu, vēloties piedošanu un žēlastību?

Varbūt daži pat ir prātojuši: „Vai maz vispār ir iespējams atgriezties? Vai mani bijušie draugi uz visiem laikiem mani norakstīs, atstums un vairīsies no manis? Vai nebūtu labāk vienkārši palikt pazudušam? Kāda būs Dieva attieksme, ja es mēģināšu atgriezties?”

Šī līdzība dāvā mums atbildi.

Mūsu Debesu Tēvs skries mums pretī ar mīlestības un līdzjūtības pārpilnu sirdi. Viņš mūs apskaus, apliks mūsu pleciem apmetni, uzvilks gredzenu pirkstā un sandales kājās un pasludinās: „Šodien mēs svinēsim! Jo mans bērns, kurš reiz bija miris, ir atgriezies dzīvē!”

Debesis līksmos par mūsu atgriešanos.

Vai tagad drīkstu veltīt mirkli tam, lai uzrunātu katru no jums individuāli?

Lai kas arī būtu noticis jūsu dzīvē, es atbalsoju un pasludinu sava mīļotā drauga un biedra — apustuļa eldera Džefrija R. Holanda — vārdus: „Jūs nevarat nogrimt tādos dziļumos, kur neiespīdētu Kristus bezgalīgā Izpirkšanas [upura] gaisma.”¹⁸

Lai gan jūsu izvēles var būt aizvedušas jūs tālu projām no Glābēja un Viņa Baznīcas, diženais Dziednieks stāv pie ceļa, kas ved mājup, un laipni sagaida jūs. Un mēs, būdami Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, cenšamies sekot Viņa piemēram un uzņemt jūs kā savus brāļus un māsas, kā savus draugus. Mēs līksmojam un svinam kopā ar jums.

Jūsu atgriešanās nemazinās citiem piešķirto svētību apmēru. Jo Tēva veltes ir bezgalīgas, un tas, kas tiek dots vienam, ne mazākā mērā nemazina citu pirmdzimtības tiesības.¹⁹

Es neizlikšos, ka atgriezties ir viegli. Es varu to apliecināt. Patiesībā tā var būt pati grūtākā izvēle, ko jūs jebkad pieņemsiet.

Taču es liecinu, ka tajā pašā brīdī, kad jūs nolemsiet atgriezties un mērot mūsu Glābēja un Pestītāja ceļu, Viņa spēks ienāks jūsu dzīvē un pārveidos to.²⁰

Eņģeļi debesīs līksmos.

Un tāpat arī mēs — jūsu ģimene Kristū. Galu galā mēs zinām, kā tas ir — būt pazudušam. Mēs visi ik dienu paļaujamies uz vienu un to pašu Kristus Izpirkšanas spēku. Mēs zinām šo ceļu, un mēs mērosim to kopā ar jums.

Nē, savā ceļā mēs nebūsim atbrīvoti no bēdām, ciešanām un skumjām. Bet mēs esam nonākuši tik tālu „ar Kristus vārdu un ar nesatricināmu ticību Viņam, pilnībā paļaujoties uz Tā nopelniem, kam ir vara izglābt”. Un kopā mēs „[virzīsimies] uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”.²¹ Kopā mēs „priecāsi[mies] neizsakāmā un apskaidrotā priekā”,²² jo Jēzus Kristus ir mūsu spēks!²³

Es lūdzu par to, kaut ikviens no mums šajā dziļdomīgajā līdzībā sadzirdētu Tēva balsi, kas aicina mūs uzsākt ceļu, kas ved mājup, — kaut mums būtu drosme nožēlot grēkus, saņemt piedošanu un iet pa to ceļu, kas ved atpakaļ pie mūsu līdzjūtīgā un žēlsirdīgā Dieva. Par to es liecinu, atstājot jums savu svētību, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.