Kļūt par darbarīku Dieva rokās, rūpējoties par nabadzīgajiem un mazturīgajiem

Elders Rasels M. Nelsons no Divpadsmit Apustuļu kvoruma: „Mūsu Debesu Tēvs ir norūpējies par [nabadzīgajiem un mazturīgajiem]. Viņi visi ir Viņa bērni… . Nabadzīgie—īpaši atraitnes, bāreņi un svešinieki—jau ilgu laiku ir bijuši Dieva un taisnīgu cilvēku rūpju objekts. Tiem, kas rūpējās par nabadzīgajiem, tika apsolītas svētības“ („In the Lord’s Own Way,“ Ensign, 1986. gada maijs, 25).

Mateja 25:37–40: „Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?

Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.“

Mosijas 4:26: „Jūs do[siet] no savas mantas nabagiem, katrs cilvēks atbilstoši tam, kas viņam ir, piemēram, pabarotu izsalkušo, apģērbtu kailo, apmeklētu slimo un sniegtu tiem atbalstu gan garīgi, gan laicīgi.“

Elders Henrijs B. Airings no Divpadsmit Apustuļu kvoruma: „Es vairs nekad neuzlūkošu mājskološanu vai apmeklējuma mācības kā tikai programmas… . Šāds darbs ir izdevība un nevis nasta… . Katrs Baznīcas loceklis ir noslēdzis derību, veikt žēlsirdības darbus, kā to būtu darījis Glābējs. Tāpēc katrs aicinājums liecināt un rūpēties par citiem nav lūgums uz papildus kalpošanu; tā ir svētība, kuru ir ieplānojis mīlošais Debesu Tēvs un Viņa Dēls Jēzus Kristus… . Katrs aicinājums ir iespēja pārbaudīt, kādas svētības var saņemt derības ļaudis, un tā ir izdevība, par kuru jūs esat piekrituši būt atbildīgi“ („Witnesses for God,“ Ensign, 1996. gada novembris, 31).

Bīskaps H. Deivids Bērtons, prezidējošais bīskaps: „Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka tas ir mūsu pienākums „paēdināt izsalkušo, apģērbt kailo, apgādāt atraitni, noslaucīt bāreņa asaras, mierināt sirgstošos šajā vai jebkurā citā baznīcā, vai arī ārpus baznīcas, un jebkurā vietā, kur [mēs] tos sastopam“ (Times and Seasons, 1842. gada 15. marts, 732). Būsim dāsni ar mūsu laiku un augstsirdīgi, ziedojot to, kuri cieš, aprūpei“ („Go, and Do Thou Likewise,“ Ensign, 1997. gada maijs, 77).

Bonnija D. Parkina, Sieviešu Palīdzības biedrības vispārējā prezidente: „Tā Kunga krātuve—kurā „ir pietiekami un papilnam“—[simboliski] ir tas, ko Tas Kungs ir ielicis katrā no mums (M&D 104:17). Tā ir sieviete, kas palīdz citai. Tā ir māsa, kas piedāvā uzklausīt vai aprunāties ar māsu, kas varbūt ir vientuļa. Tā ir māsa, kas veido ciešu draudzību ar māsu, kuru viņa māca kā apmeklējošā māsa. Tie esat jūs un es, kas ar savu spēku, iemaņām un talantiem svēta citu cilvēku dzīvi“ („Welfare, the Crowning Principle of a Christian Life,“ BYU Women’s Conference, 2003. gada 1. maijs, 3).