Personiskais piemērs

Attēls

Nesen es saņēmu e–pasta vēstuli, kuras tēma vēstīja man skumjas ziņas: „Vendijas Knaupas bēres.“ Noslaucīdams asaras, es aizdomājos par dienu pirms vairāk kā 40 gadiem, kad mēs ar manu pārinieku misijā satikām Vendiju un Paulu Knaupus netālu no ziedu veikala, Frankfurtes stacijā. Jauns amerikāņu pāris Vācijā militārā dienestā, būdami tālu prom no mājām, gaidot savu pirmo bērniņu. Tādēļ, ka mūsu misijas prezidents tikko bija mudinājis mūs būt par „misionāriem ik brīdi,“ mēs uzsākām sarunu ar viņiem.

Mācot viņiem misionāru pārrunas, es biju pārsteigts par Vendijas dvēseles gaismu. Viņa bija dzīvespriecīga un spoža, un garīgi ļoti dzīvīga. Viņa izjuta Atjaunošanas nozīmi ar nekļūdīgiem instinktiem. Tā bija privilēģija atrasties tik tuvu, lai redzētu viņas liecības izaugsmi un to, kā gaisma vairojas viņas sejā.

Vairāk nekā 30 gadus vēlāk Vendija atcerējās viņas pirmo tikšanos ar mums: „Es vienmēr atcerēšos to sajūtu, kas man bija, pirmo reizi dzirdot stāstu par Džozefu Smitu! Es varu iztēloties, kā mēs sēžam pretim misionāriem uz gultas/dīvāna malas mūsu mazajā Vācijas augšstāva dzīvoklītī, kurš bija aptuveni tikpat liels, cik mūsu guļamistaba tagad. Es atceros izbrīna un atbrīvotības sajūtas. Es vienmēr biju jutusi, ka kaut kam tādam kaut kur jābūt. Tas likās tik bezjēdzīgi, ka Dievs būtu atstājis mūs akli maldīties apkārt, kā mēs acīmredzot arī darījām… . Tas likās tik pareizi, un es ticēju tam.“

Drīz pēc lēmuma pieņemšanas kristīties, Vendija un Pauls dzirdēja ģimenes locekļa kritiku par kārtību Baznīcā attiecībā uz to, kurš var saņemt priesterību. Viņi apjuka un zaudēja drosmi. Viņi teica, ka mums nevajadzētu viņus vairs apciemot, izņemot vienu reizi, lai atvadītos. Mēs nezinājām, kā atbildēt uz viņu jautājumiem, bet zinājām, ka mums ir viena pēdējā iespēja. Runājoties es sajutu pamudinājumu lasīt kopā ar viņiem Svēto Rakstu vietu par Pēteri un Kornēliju, ko nesen biju pamanījis savās personīgajās studijās no Apustuļu darbiem 10–11. nodaļas. Tajā naktī es sajutu Dieva solījuma piepildīšanos misionāriem: „Jo tas jums tiks dots tanī pašā stundā, jā, tanī pašā mirklī, kas jums jārunā … un Svētais Gars tiks izliets, liecinot par visām lietām, ko jūs teiksit“ (Mācība un Derības 100:6, 8). Kopīgi lūdzot, mēs visi jutām miera garu.

Vairākus gadus vēlāk Vendija izteicās par šo pašu pieredzi: „Es neatceros, ko viņi mums teica vai par ko mēs runājām, bet tā gaisma … tas Gars … bija atgriezies, un es zināju, ka tā ir patiesība, un pat tad, ja es neizpratu visu pilnībā, vēstījums joprojām bija patiess, un mums vajadzēja to pieņemt, un kaut kad nākotnē mēs būtu guvuši izpratni.“

Pauls un Vendija tika kristīti. Drīz viņi tika saistīti templī. Normālo ģimenes dzīves grūtību vidū viņi izaudzināja piecus bērnus, kuri galu galā visi kļuva aktīvi Baznīcā. Daži kalpoja misijā. Pauls bija skolotājs. Pauls un Vendija kopā dziedāja skaistus duetus Baznīcā. Vairākus gadus Vendija Vadīja savas draudzes kori. Viņi mīlēja templi un paši iepazina „svēto prieku“ (Ēnosa gr.1:3).

Reiz, apmeklējot Baznīcu Londonā, mēs ar manu sievu Mariju satikām sievieti vārdā Libija Keizasa no Menas štata. Tā kā Knaupi bija vienīgie, kurus mēs pazinām Menas štatā, mēs jautājām, vai viņa viņus pazīst. Viņas seja atplauka: „Vai pazīstu viņus? Vendija man ir ļoti dārga draudzene. Viņa mani iepazīstināja ar evaņģēliju!“ Vendija bija satikusi Libiju veļas mazgātavā—abas divas bija mātes, kas mazgā ģimenes veļu—un dalījās evaņģēlijā, līdzīgi, kā mēs to darījām ar Vendiju vilciena stacijā. Pirmais, kas uz Libiju atstāja ļoti lielu iespaidu par Baznīcu, bija Vendijas—kā mātes, sievas un cilvēciskas būtnes—personiskā piemēra spēks. Libijai, vismaz sākumā, Vendija pati bija Atjaunošanas vēstījums.

Vēlāk Knaupi dzīvoja Oregonas štatā. Pēc tam, pagājušā gadā, kad uzzinājām, ka Vendijai ir vēzis, mēs bijām svētīti sastapt viņus, viesojoties Jutā vispārējās konferences laikā. Mēs ar Vendijas vīru un viņu dēlu, kas bija atgriezies no misijas, devām viņai svētību. Mēs dalījāmies savā pieredzē no pēdējām četrām desmitgadēm. Bija skaidrs, ka evaņģēlijs nozīmēja viņiem pilnīgi visu. Tas bija viņu un viņu bērnu dzīves centrs un mērķis. Pauls un Vendija kvēli vēlējās būt veseli, lai viņi varētu piepildīt savu sapni—kopā kalpot misijā.

Neilgi pirms viņas nāves, Vendija man vēstulē rakstīja: „Es patiesi jūtu, ka esmu Tā Kunga rokās. Viņš var darīt visu, ko vēlas, un es esmu no Viņa atkarīga.“ Viņa izteica pateicību par evaņģēliju un viņas ģimeni un tad uzrakstīja: „Vai Tas Kungs nav brīnišķīgs!“

Tagad Vendijas vairs nav, un viņas ģimene ļoti ilgojas pēc viņas. Kad viņas dēls mums rakstīja par viņas nāvi, viņš teica: „Paldies par to, ka ievedāt mammu evaņģēlija gaismā. Viņa ir dzīvojusi paklausīgi, pildot baušļus.“ Viņš teica, ka māte reiz rakstījusi viņam: „Es mīlu To Kungu un mūžīgi būšu pateicīga par to, ka Viņš ienesis nenovērtējamo evaņģēliju manā dzīvē. Es vēlos parādīt sevi kā ticības pilnu vairāk par visu pārējo, un es tiešām cenšos to darīt.“

Tādēļ, ka evaņģēlijs Vendijai un viņas ģimenei nozīmēja pilnīgi visu, tie no mums, kas bija viņas misionāri, saprot, „cik liels būs jūsu prieks“ (M&D 18:15) būt ar viņu mūsu Tēva valstībā. Evaņģēlijs viņai nozīmēja visu, tāpēc mana misionāra pieredze ar viņu nozīmē visu priekš manis. Nav nekāds brīnums, ka Dievs teicis, ka misionāra darbs ir „visvērtīgākais priekš tevis“ (M&D 15:6, pievienots uzsvars).

Prezidents Gordons B. Hinklijs ir teicis: „Es gribu ļoti lūgt svētos darīt visu, ko vien jūs spējat, lai nodrošinātu misionārus ar cilvēku vārdiem, kurus viņi varētu mācīt … Ikviens, kas ienāks Baznīcā jūsu pūļu rezultātā, nesīs laimi jūsu dzīvē. Es to dodu kā solījumu katram no jums“ („Inspirational Thoughts,“ Liahona, 2003. g. oktobris, 3).

Es pats esmu pārliecinājies par to, ko šis solījums nozīmē. Arī es ļoti lūdzu jūs iepazīstināt ar Baznīcu šogad kaut vienu cilvēku un nepadoties, kad viņi sastopas ar grūtībām. Ja jūs pārliecināsities, ka šī iespēja nepaiet jums garām, tad jūs arī varēsiet pievienoties Vendijai Knaupai, sakot: „Vai Tas Kungs nav brīnišķīgs!“