Debess logi
Savu pirmo īsto darbu es dabūju, kad man bija kādi 13 gadi. Es biju avīžu iznēsātājs. Joprojām atceros, kā es katru vakaru braucu ar savu divriteni manā Soltleikas apkārtnē, metot avīzes uz savu kaimiņu lieveņiem. Es daudz no tā nenopelnīju, bet katru mēnesi, kad saņēmu savu algu, man nebija nekādu šaubu par desmitās tiesas maksāšanu. Mani vecāki bija rādījuši piemēru par desmitās tiesas maksāšanu, un es zināju, ka tas ir Tā Kunga bauslis (skat. M&D 119:3–4).
Es atceros, kad kā bērns kopā ar tēvu un māti piedalījos desmitās tiesas intervijā. Tas man šķita tik dabīgi—iet pie bīskapa un pieteikt sevi kā pilnas desmitās tiesas maksātāju. Pat tad, kad kļuvu vecāks un sāku pelnīt vairāk naudas, es vienmēr vispirms maksāju desmito tiesu.
Kad pats kļuvu par vecāku, man bija svarīgi, lai katrs mans bērns atsevišķi ietu pie bīskapa uz desmitās tiesas interviju. Mēs ar sievu no mazām dienām mēģinājām viņiem mācīt, ka ir jāmaksā desmitā tiesa no tās nelielās summas, ko mēs viņiem devām, lai tad, kad viņi kļūtu vecāki, viņi jau būtu redzējuši tā nestās svētības un zinātu, ka tas viņiem ir jādara.
Svētības būs
Kad mēs ar māsu Ričardsu tikko apprecējāmies, mēs apmeklējām skolu un mums bija ļoti mazi ienākumi, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Desmitās tiesas maksāšana bija liels upuris. Bet māsai Ričardsai nekad neienāca prātā izmantot mūsu desmitās tiesas naudu citu, mums tik ļoti nepieciešamu lietu, kā, piemēram, ēdiena vai īres maksas, apmaksai. Viņa pastāvēja uz to, lai vispirms mēs samaksātu desmito tiesu, un to mēs vienmēr darījām. Dažreiz, kad mēs bijām nomaksājuši visus savus rēķinus, mums bija palicis tikai viens cents, bet vienmēr šķita, ka mums ir tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Tā bija svētība par to, ka mēs apliecinājām savu ticību, maksājot desmito tiesu.
Viena svētība, kas, es ticu, ir nākusi no desmitās tiesas maksāšanas, ir tā, ka visā savas karjeras laikā es nekad ilgu laiku nebiju bez darba. Reiz manas karjeras sākumā mani atlaida no darba štatu samazināšanas rezultātā, un jau pēc divām nedēļām man bija cits darbs, kurā es pelnīju vairāk nekā savā iepriekšējā darba vietā. Savos 25 darba gados vienā kompānijā es pieredzēju daudzas reizes, kad darbinieki man visapkārt tika atlaisti, bet es—nekad. Es ticu, ka Tas Kungs svētīja mani par to, ka es maksāju desmito tiesu.
Mani jaunie brāļi un māsas, ja jūs parādīsit nepieciešamo ticību, lai maksātu desmito tiesu, es apsolu jums, ka jūs būsit svētīti. Lai cik mazs arī neliktos jūsu ziedojums, maksājiet to bez kavēšanās. Padariet to par pirmo lietu, ko jūs darāt, kad saņemat kādu algu. Jūs attīstīsit ticību tam, ka spējat darīt to, ko savādāk nebūtu domājuši, ka spējat paveikt. Jūs būsit gudrāki, tērējot savu naudu, un iegūsit to jauko pārliecību, kas rodas no zināšanām, ka darāt to, ko Tas Kungs jums liek darīt. Tas būs spēka avots, un jūs varēsit paļauties uz šo spēku nākotnē.
Es zinu, ka mēs ar māsu Ričardsu saņēmām daudz svētību par desmitās tiesas maksāšanu. Es esmu bijis arī liecinieks svētību pārpilnībai, kas ir nākusi pār uzticīgiem Pēdējo Dienu Svētajiem dažādās pasaules malās, jo viņi ir labprātīgi maksājuši desmito tiesu.
Baznīca Indijā
Uz mani lielu iespaidu atstāja kāds īpašs gadījums. 2000. gadā man bija iespēja apmeklēt pirmā Pēdējo Dienu Svēto sanāksmju nama, kas tika uzcelts Indijā, zemes iesvētīšanu. Šī nama atrašanās vieta bija Radžmundrijā, pilsētā, kas atrodas valsts austrumu piekrastē. Tā ir nosacīti maza Indijas pilsēta, lai gan tur dzīvo apmēram trīs miljoni cilvēku.
Es braucu uz Radžamundriju kopā ar s avu sievu un misijas prezidentu Ebenezeru Solomonu, un viņa sievu. Kad mēs ieradāmies pārpildītajā Radžamundrijas stacijā, mana sirds sarāvās sāpēs, redzot tik daudz cilvēku dzīvojam galējā nabadzībā. Daudzi cilvēki gulēja uz cietas grīdas, kur vien bija brīva vieta. Kad mēs ieradāmies zemes iesvētīšanas vietā, es ievēroju milzīgo kontrastu starp milzīgo postu, ko es tikko kā redzēju, un prieku to Baznīcas locekļu sejās, kas bija sapulcējušies mūs sagaidīt. Mums tuvojoties, viņi staroja un māja ar rokām. Viņi bija tik priecīgi un satraukti. Kaut gan arī viņi dzīvoja sava veida nabadzīgos apstākļos, viņos nebija ne miņas no bezcerības vai tukšuma.
Es tūlīt sapratu, kāpēc šī vieta tika izmeklēta lūgšanu namam. Es nebiju sevišķi pārliecināts, kāpēc Baznīcas līdzekļi bija virzīti uz šo pamesto vietu. Bet pēc tam, kad biju nedaudz iepazinis Radžmundrijas svētos, visi mani jautājumi bija atbildēti. Šie Pēdējo Dienu Svētie bija tik uzticīgi un tik satraukti par to, ka tiem būs pašiem savs lūgšanu nams.
Atraitnes artava
Pēc zemes iesvētīšanas ceremonijas, Prezidents Solomons iepazīstināja mani ar četrām atraitnēm, kuras bija kristījušās pirms vairākiem gadiem. Viņas visas bija vairāk nekā 70 gadus vecas. Prezidents Solomons pastāstīja man, ka šīs sievietes kopš savas kristīšanas ir maksājušas pilnu desmito tiesu. Mani pārsteidza, ka vietā, kur ir tik daudz vajadzību, šīs uzticīgās māsas nekad nav palaidušas garām iespēju maksāt savu desmito tiesu, kaut gan es esmu pārliecināts, ka viņām tas bija upuris.
Es vaicāju Prezidentam Solomonam, cik lielu desmito tiesu parasti maksāja katra māsa ik mēnesi. Viņš man pateica summu rūpijās, naudas vienībās, ko lieto Indijā. Es nesapratu to summu, tāpēc es jautāju, cik daudz tas būtu ASV dolāros. Es nekad neaizmirsīšu viņa atbildi: „Tas varētu būt starp pusotra un diviem centiem.“ Man atkal tika atgādināts, ka desmitās tiesas maksāšana nav naudas jautājums, bet tā prasa ticību! Pazemīgi bija apzināties, ka lūgšanu nama svētība šiem svētajiem ir nākusi, pateicoties viņu vēlmei upurēt, maksājot desmito tiesu—pat tad, ja tie bija tikai centi. Es esmu pārliecināts, ka Tas Kungs pārvērš šos centus miljonos dolāru.
Desmitā tiesa nav naudas bauslis—tas ir ticības princips. Tas Kungs prasa 10 procentus no mūsu ienākumiem un raugās, vai mēs parādīsim ticību Viņam, ziedojot šo upuri. Radžmundrijas svētajiem bija šī ticība.
Kad mēs ieradāmies celtniecības vietā, mani iespaidoja sarkanais paklājs, kas bija izklāts, sākot no ceļa līdz nojumei, kur bija sapulcējušies svētie. Tas bija apmēram 30 metrus garš. Nojumē bija izlikti sarkani samta krēsli. Tie bija lieli un iespaidīgi. Paklājs un krēsli bija nolietoti, bet tas bija pats labākais, ko svētie varēja piedāvāt. Viņi nedotu neko citu kā pašu labāko. Man tā bija pazemības pieredze. Šie Radžmundrijas svētie parādīja uzticīgas došanas Tam Kungam piemēru, vai tas bija, maksājot desmito tiesu, vai nodrošinot Baznīcas apmeklējošos vadītājus ar savām vislabākajām ērtībām.
Jums varētu likties, ka 10 procenti no jūsu ienākumiem, maziem vai lieliem, nevarētu dot daudz labuma vai nav tik ļoti svarīgi. Es apgalvoju jums, ka tas ir svarīgi. Ir svarīgi, ka jūs dzīvojat pēc desmitās tiesas likuma tagad, jo tas stiprinās jūsu ticību un sagatavos jūs vēlākajiem pārbaudījumiem.
Tas Kungs deva mums solījumu, ka, ja mēs pakļausimies viņa baušļiem, Viņš ir saistīts, lai nodrošinātu mūs ar apsolītajām svētībām (skat. M&D 82:10; 130:21). Es biju liecinieks tām svētībām Radžmundrijas svēto dzīvē, un jūs varat būt liecinieki tām svētībām savā dzīvē, ja būsit uzticīgi, maksājot savu desmito tiesu.