Brīvība Dejot

„Kad esat mazas, jūs vēl neizprotat upurēšanos, ko tas prasa,“ stāsta Mavi. „Kad es desmit gadu vecumā uzsāku mācības, mūsu skolotājas teica mums, ka puse no mūsu dzīves tiks pavadīta dejojot. Mums būšot jāatsakās no daudzām lietām.“

Tādām kā brīvais laiks un atsevišķi ēdieni. Mavi vajadzēja daudz sava laika pavadīt vingrinoties un mēģinot. Viņai vajadzēja rūpīgi izvēlēties ēdienus. Un pēc mācībām skolā un dejošanas nodarbībām draugiem neatlika pārāk daudz laika.

Mavi nolēma, ka viņas sapnis bija pietiekami nozīmīgs, lai mēģinātu.

„Pusaudža gadi var būt diezgan sarežģīts laiks,“ viņa saka. „Mani draugi ne vienmēr saprata, kādēļ es neēdu noteiktus ēdienus un neuzkavējos kopā ar viņiem vēlos vakaros.“

Jau sākumā Mavi saprata, ka tas, kas sākumā šķita kā ierobežojums viņas brīvībai, patiesībā bija vienīgais ceļš, kā atbrīvot sevi no visa, kas traucē sasniegt izvirzīto mērķi.

„Es izvēlējos agri doties gulēt un tā vietā, lai kopā ar draugiem dotos iepirkties, es izvēlējos pavadīt laiku vingrinoties,“ stāsta Mavi. „Ja es biju nogurusi tādēļ, ka nebiju gājusi gulēt laikus vai nezināju deju soļus tādēļ, ka nebiju pietiekami daudz vingrinājusies, es nevarēju dejot.“

Šāda veida disciplīna nav viegla, taču Mavi apgalvo, ka tas ir tā vērts.

„Katrs sastopas ar tādiem mirkļiem, kad gribas padoties,“ atzīstas Mavi, „taču jums ir spēks izvēlēties. Disciplīna var šķist ierobežojoša, taču pašdisciplīna ir izvēle. Un es izvēlējos pieņemt šo dzīves stilu, lai dejotu.“

Laikā, kad Mavi centās kļūt par balerīnu, viņa saprata, ka dejošana nav vienīgais mērķis, kas viņai ir un ka tā nav vienīgā svarīgā lieta, kuras dēļ ir vērts kaut ko upurēt.

Turpinot savu ceļu, viņa sajuta vēlēšanos sekot Jēzum Kristum un saprata, ka disciplīna, ko viņai ieaudzinājis balets, var tikt attiecināta arī uz dzīvi saskaņā ar evaņģēliju. Tāpat kā viņas draugi brīnījās, kādēļ viņa tik daudz upurē baletam, viņi jautāja arī, kādēļ viņa dzīvo pēc tik ierobežojošiem evaņģēlija principiem.

„Es paskaidroju, ka mums ir dota izvēles brīvība, un es esmu izvēlējusies pieņemt šo dzīves stilu, lai kļūtu brīva no grēka un lai Svētais Gars vienmēr varētu būt ar mani,“ viņa saka.

Vai, kā teicis Glābējs, māceklim vajag „ņemt savu krustu“, kas nozīmē atmest visu bezdievīgumu un katru pasaulīgo kārību un ievērot Dieva baušļus (Džozefa Smita tulkojums, Mateja 16:24). Šāda pašdisciplīna mūs ved pie „brīvības un mūžīgās dzīves caur lielo visu cilvēku Starpnieku,“ kamēr, cenšoties dzīvot ārpus Dieva likumiem, mūs piemeklē „gūsts un nāve, saskaņā ar velna gūstu un varu“ (2. Nefija 2:27).

„Paklausība dāvā tik lielu brīvību un mieru kā nekas cits,“ Mavi saka. „Mani mērķi neaprobežojas ar šīs zemes dzīvi, bet iekļauj sevī mūžību.“

Mavi slīd pāri skatuvei kā viegla, vēja plūsmas nesta lapa, stiepjoties un plūstot no viena deju soļa pie nākamā—développé un pirouette, glissade un grand jeté.

Balerīna var likt savam ķermenim kustēties tādā veidā, kas vairākumam citu cilvēku darītu sāpes. Šī kustības brīvība ir pats būtiskākais, lai uzrunātu publiku. Taču, lai gan prasmīga balerīna prot dejot tā, ka šķiet— deja uz skatuves viņai nesagādā nekādu piepūli, pirms kāpšanas uz skatuves viņa tajā ir ieguldījusi ļoti daudz darba.

Pēc astoņiem upurēšanās gadiem un stundām ilgas vingrināšanās gandrīz katru dienu, viņa izdzīvo savu sapni uz skatuves—un evaņģēlijā.

„Pēc cilvēku domām, tas izskatās tik skaisti un nepiespiesti,“ Mavi saka. „Taču kustība tiek kontrolēta. Tas prasa milzīgu spēku, lai kontrolētu sevi un tā dejotu.“

Salīdzinājums ar evaņģēliju ir acīmredzams. Sekošana Kristum prasa spēku. Un atlīdzība ir salda.

„Atlīdzība par tik daudziem upuriem ir tā, ka spēju dejot,“ saka Mavi. „Es jūtos spēcīga un jūtu Svētā Gara vadību katrā solī, ko speru gan uz skatuves, gan dzīvē.“

Saskaņā ar Nefija teikto, pēc tam, kad esam sajutuši vēlēšanos sekot Kristum un esam tikuši kristīti un konfirmēti, mums vēl jāpastāv līdz galam (2. Nefija 31:19–20). Balets no Mavi prasa tādu pašu nodošanos.

Pēc uzstāšanās Paragvajā viņa atgriezās Viña del Mar pilsētā Čīlē, lai dažus gadus mācītu. Tagad viņa vēlas pāriet uz nākamo līmeni dejošanā. Viņa ir nospraudusi jaunus mērķus, kas viņu aizveduši uz Argentīnu, Vāciju, Īriju un Spāniju, lai studētu un piedalītos skatēs dažādās baleta trupās.

Viņa zina, ka jāturpina tiekties uz augšu, gan dejojot baletu, gan dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju. Ja viņa vēlas brīvību dejot, viņai jāturpina sevi disciplinēt. Un, ja viņa vēlas brīvību, kas nāk no sekošanas Jēzum, viņai jāturpina virzīties uz priekšu ticībā. „Ja jūs paliekat Manos vārdos,“ māca Tas Kungs, „jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus“ (Jāņa 8:31–32).

Mavi jāpieliek lielas pūles, lai ārpus skatuves saglabātu veselību un labu fizisko formu. Papildus tam, ka jāseko līdzi ēdienam un labi jāatpūšas, Mavi vēl daudz jāvingrinās un viņa ikdienas dejo vismaz piecas stundas. Taču viņa rūpējas par sevi ne tikai tādēļ, ka ir dejotāja.

„Kā Baznīcas locekle es saprotu, ka mans ķermenis ir mana gara templis. Kā māksliniecei man nepieciešams, lai katra mana ķermeņa daļa darbotos nevainojami, tādēļ es to sargāju, cik labi vien spēju. Taču, būdama Baznīcas locekle, es jau zinu, ka man tas jādara tik un tā.“

Viņas liecība par Gudrības Vārda iedvesmojošo dabu ir tikusi stiprināta, pateicoties pieredzei, kas gūta, dejojot baletu. „Var izjust atšķirību, ja labi rūpējas par savu ķermeni,“ viņa apgalvo.

Lai kļūtu par balerīnu, jums par sevi jārūpējas, taču kā saka Mavi: „Mums visiem būtu jārūpējas par savu ķermeni pat tad, ja neesam dejotāji. Mēs neesam paši izvēlējušies savu ķermeni, taču mums visiem būtu jābūt pateicīgiem un jārūpējas par to, kas mums ir dots. Tā ir dāvana no Dieva, ķermenis mums katram tiek dots ar noteiktu mērķi.“