Dzejolis

Kad es vēl biju bērns, es atradu dzejoli uz lapas, kas bija izplēsta no brošūras, kas bija saplēsta un izmētāta uz ietves. Es uzaugu valsts piešķirtā dzīvoklītī un biju vienpate, taču man bija trīs izklaides: grāmatas, Elvisa Preslija filmas, un dzeja. Es mīlēju dzeju. Tā uzrunāja to daļu manis, kura man bija sveša. Liekas, nebija vārdu, lai to aprakstītu. Ieinteresēta par dzejoli, es to pacēlu un aiznesu mājās.

Turpmākos gadus es šo dzejoli lasīju katru dienu, reizēm pat vairākas reizes dienā. Sēžot klasē, ejot pa gaiteni uz vai no klasēm, vienatnē sēžot starpbrīžos, manā prātā atausa dzejoļa daļas. Es nekad pirms tam netiku mācījusies dzejoļus no galvas, bet šis bija savādāks. Tajā bija kaut kas, kas mani uzrunāja un aizskāra.

Es vienmēr jutos atšķirīga no citiem bērniem. Reizēm es jutu, ka kaut kur ir citas mājas, un, ja es patiešām centos, es tās it kā atcerējos. Dzejolis veicināja šīs jūtas. Laiku pa laikam es to izņēmu no atvilktnes un izlasīju. Es prātoju par to, cik pasaulē ir tādu cilvēku kā es un vai es kādreiz kādu no viņiem maz satikšu.

Iedomājieties manu pārsteigumu daudzus gadus vēlāk, kad es kā klausītāja sēdēju pirmajā dievkalpojumā un, atverot Baznīcas dziesmu grāmatu norādītajā lapaspusē, ieraudzīju dzejoli, kuru biju atradusi daudzus gadus atpakaļ. Aranžējums atšķīrās no tā, kuru es pie sevis dziedāju, kad nevarēju aizmigt vai kad nakts vidū pamodos raudam, taču es spēju pat atpazīt notis, kuras skanēja no klavierēm.

Kamēr visi citi dziedāja „Ak, Mans Tēvs“ (Baznīcas dziesmas, 42. lpp.), es varēju tikai sēdēt un raudāt, zinot to, ka Dievs šo dziesmu bija nolicis manā ceļā, man vēl esot bērnam.

Sēžot Svētā Vakarēdiena sanāksmē un klausoties, kā draudzes locekļi dzied manu dzejoli, es zināju, ka es esmu uz pareizā ceļa. Es zināju, ka tas, ko misionāri man mācīja, bija patiess. Es zināju, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca bija vienīgā patiesā Dieva Baznīca uz zemes. Tāpēc tad, kad es nometos ceļos un vaicāju Dievam, vai ir pareizi Viņa acīs, ka es topu kristīta un konfirmēta Baznīcā, es nebiju pārsteigta, ka atbilde bija pozitīva.

Pēc trīs nedēļu ilgām pārrunām kopā ar elderu Valkeru un elderu Vitakeru, Elders Valkers iegremdēja mani kristīšanas ūdeņos. Es tiku attīrīta tīrāka, kā es jebkad biju jutusies un pat būtu spējusi iedomāties. Priesterības nesēju aplī kopā ar šiem elderiem, kas piedalījās manis konfirmēšanā par Baznīcas locekli, stāvēja mans pirmais bīskaps—cilvēks, kurš atbildēja uz telefona zvanu dienā, kad zvanīju, lai lūgtu misionārus mani apmeklēt.

Es varēju dzirdēt man iemīļotā dzejoļa piedziedājumu šūpojamies gaisā un plūstot starp katru cilvēku, kuru es satiku un katru rīcību, kas atveda mani uz šo Baznīcu—vārdus, kas aizskāra sirdi, kas alka vēlreiz iepazīt savu Mūžīgo Tēvu.