Kāpēc Gars mani uzrunāja?

1980. gada vasarā es biju savas misijas beigu posmā Masačūsetsas Bostonas Misijā. Kādu vakaru mums bija sarunāts mācīt glābšanas ieceri kādam daudzsološam jaunam koledžas studentam.

Pārrunas laikā vairākas reizes es tiku Svētā Gara pārņemts, kad Viņš man nepārtraukti liecināja, ka principi, kurus mēs mācām bija patiesi. Es atceros, ka lūdzu gandrīz balsī: „Es jau to zinu. Šo divu gadu laikā esmu mācījis šo stundu neskaitāmas reizes. Esmu pateicīgs sajust Tavu Garu, bet, lūdzu, liecini arī mūsu klausītājam!“

Neilgi pēc šī vakara, es satikos ar savu misijas prezidentu, un viņš man paziņoja, ka mana māte ir gājusi bojā traģiskā autokatastrofā. Dabiski, šis negaidītais zaudējums nāca kā milzīgs šoks manai ģimenei un visiem mūsu apkārtējiem. Bet, kad mirkļa emocijas atkāpās, un man radās iespēja pārdomāt notikušo, es atsaucu atmiņā ar nevainojamu skaidrību spēcīgo Svētā Gara liecību, kuru es saņēmu tajā pārrunā par glābšanas ieceri. Es zināju, ka tas bija mīlošā Debesu Tēva darbs, lai sagatavotu mani zaudējumam, kuram bija jānāk.

Nepaiet ne dienas, kad es neilgotos pēc manas mātes pamācībām un klātbūtnes. Taču nepaiet arī ne diena, kad es neatcerētos, kā mīlošais Debesu Tēvs mani uzmanīgi sagatavoja zaudējumam, kuram bija jānāk.