Mācoties Dieva likumu
„Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība“ (Maleahija 3:10).
Balstīts Uz Patiesa Stāsta
Šī būs desmitā krava“ Deivida tēvs viņam uzsauca. „Brauc pie labākā zemes gabala.“ Jaunais Deivids O. Makejs paskatījās pāri laukam, uz kuru viņa tēvs norādīja. Pirmās deviņas kravas, ko viņi savāca, bija zemākas kvalitātes. Deivids zināja, ka tēvs šo desmito labākā siena kravu bija domājis atdod bīskapa noliktavai kā viņu desmito tiesu. Bet viņš nesaprata, kāpēc viņi nevarēja atdod Tam Kungam tādu pašu sienu, kādu bija vākuši.
Deivids sauca atpakaļ savam tēvam: „Nē, ļauj mums paņemt to sienu, kas stāv priekšā“.
Deivida tēvs neatbildēja. Deivids jau grasījās atkārtot, kad redzēja, kā viņa tēvs pagriezās un sāka iet tieši viņam pretī. Pēkšņi vieglais vējiņš siena laukā bija pazudis, un saule kļuva īpaši karsta. Deivids noslaucīja sviedrus no savas pieres un kakla aizmugures. Viņš zināja, ka tēvs nešķērsoja lauku, lai paplikšķinātu tam pa muguru par viņa nepieklājīgo atbildi. Viņš nāca visu šo gabalu, lai pārliecinātos, ka Deivids kaut ko saprot.
„Nē, Deivid,“ viņa tēvs sacīja stingri, tomēr miers viņa balsī lika Deividam pievērst īpašu uzmanību. „Šī ir desmitā krava, un tikai labākais ir gana labs Dievam.“ Deivida tēvs ieskatījās cieši sava dēla sejā, lai pārliecinātos, ka viņš klausījās. Tad viņš pagriezās un aizgāja.
Deivids norija kamolu kaklā un tad vadīja savu zirgu pajūgu uz labāko zemes gabalu. Lādējot nopļauto sienu ratos, viņš sāka domāt par to, ko viņa tēvs centās viņam iemācīt. Kaut arī viņš zināja, ka desmitā tiesa ir likums, tikpat daudz kā paklausība un upurēšanās, Deivids gribēja nolikt savas vajadzības pirmajā vietā. Bet Dievs ir teicis ņemt savu pulku pirmdzimušos—pašus labākos—un atdot tos Viņam (skat. Piektā Mozus gr. 12:6).
„Mans tēvs atdod to labāko Dievam, un mēs saņemam otro labāko,“ domāja Deivids, „Iespējams, tas ir, kā mēs veidojam To Kungu par mūsu domu un dzīves centru.“
Bija tādi laiki, kad Deivids skatījās, kā viņa māte maksā desmito tiesu. Tai vietā, lai iztērētu to tam, kas ir nepieciešams, cerot, ka paliks kas pāri desmitai tiesai, viņa nekavējoties aizsūtīja desmitās tiesas naudu bīskapam un tad izdzīvoja ar to, kas bija palicis. Pirmais un pats labākais tika vienmēr atdots Dievam.
Deivids nogriezās ar siena ratiem lejā pa putekļaino ceļu uz bīskapa noliktavu. Viņš iebrauca pagalmā un izkrāva sienu. Tā bija upurēšanās no viņa tēva—atdod labāko sienu Tam Kungam, bet Deivids zināja, ka tēvs to nevarētu izdarīt citādāk. Viņš vēlējās dot savu labāko Tam Kungam, tāpat kā Debesu Tēvs atdeva savu pilnīgo Dēlu par šo pasauli.
Kad Deivids pagrieza savu zirgu komandu atpakaļ uz mājām, viņu pārņēma laba sajūta. Viņš bija priecīgs, ka tēvs viņam bija mācījis par desmitās tiesas likumu. Tā bija mācība, ko viņš atcerēsies visu savu dzīvi.
Ņemts no Teachings of Presidents of the Church: David O. McKay (2003), xv. Prezidents Makkejs (1873–1970), kalpojis par devīto Baznīcas Prezidentu no 1951. līdz 1970.
„Desmitās tiesas maksāšana ir pierādījums tam, ka mēs pieņemam upurēšanas likumu. Tas arī sagatavo mūs ziedošanās likumam un pārējiem celestiālās valstības augstākiem likumiem.“
Elders Dallins H. Oaks no Divpadsmito Apustuļu Kvoruma, „Tithing,“ Ensign, May 1994, 34.