Grēku nožēlošanas prieks

Prieks ir daudz dziļāks nekā vienkārši pārejoši apmierinātības mirkļi vai laimes sajūtas. Īsts prieks, jeb „mūžīgs prieks“ (2. Nefija 8:11), nāk no Grēku Izpirkšanas spēka piedzīvošanas caur patiesu grēku nožēlošanu un no garīgās iesvētīšanas, ka mēs varam būt pestīti no grēka caur To Kungu Jēzu Kristu un ka mēs varam iemantot mūžīgo dzīvi.

Pravietis Lehijs mācīja, ka Debesu Tēva plāns katram no mums ir tāds, lai mēs „varētu gūt prieku“ (2. Nefija 2:25), un ka vienīgais drošais ceļš, lai atrastu mūžīgo prieku, ir caur Jēzus Kristus Grēku Izpirkšanu.

Lai gan mēs nevaram saņemt prieka pilnību šajā dzīvē (skat. M&D 93:33–34), mēs varam saņemt ikdienā prieka izpausmes, kad mēs dzīvojam pēc evaņģēlija. Mormons mācīja, kā varam atrast prieku, stāstot par ticīgajiem nefijiešiem: „Tomēr viņi gavēja un lūdza bieži, un kļuva stiprāki un stiprāki savā pazemībā, un stingrāki un stingrāki ticībā Kristum, līdz pat viņu dvēseļu piepildīšanai ar prieku un mierinājumu, jā, līdz pat viņu siržu šķīstīšanai un iesvētīšanai, šī iesvētīšana nāca dēļ viņu siržu atdošanas Dievam“ (Helamana 3:35).

Daudzos Svētos Rakstos pravieši runā par prieka un Svētā Gara sajušanu, izmantojot vienus un tos pašus jēdzienus. Piemēram, grāmatā Apustuļu darbi mēs mācāmies, ka mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni (Apustuļu darbi 13:52). Un Tas Kungs apsola tiem, kas seko Viņam: „Es došu tev no Sava Gara, kas apgaismos tavu prātu, kas piepildīs tavu dvēseli ar prieku“ (M&D 11:13).

Kad mēs izprotam to, ka būt piepildītiem ar prieku, iekļauj sevī būt piepildītiem ar Svēto Garu, mēs apzināmies, ka patiesa laime nāk no mūsu grēku nožēlošanas un no cienīgas dzīvošanas, lai Gars varētu būt ar mums. Pie tam, sajūtot Svēto Garu, mēs varam atrast lielu prieku, zinot, ka mēs tiekam iesvētīti Dieva priekšā.

Prieks, kas nāk no grēku nožēlošanas, ir acīmredzams daudzos veidos. Pirmkārt, tas ir prieks un mierinājums, kas iemājo grēkus nožēlojušas dvēseles sirdī, kad grēka nasta tiek noņemta. Otrkārt, tās ir dziļas prieka un mīlestības sajūtas, kas nāk pie tiem, kas palīdz citiem iziet cauri grēku nožēlošanas procesam. Un beidzot, tās ir priecīgas sajūtas no mūsu mīlošā Glābēja, kad Viņš redz mūs sekojam Viņa pamācībām, un paļaujamies uz Viņa Grēku Izpirkšanas upura dziedinošo spēku.

Kad mēs pielietojam Grēku Izpirkšanu savā dzīvē, mums ir jādomā par Glābēju un Viņa bezgalīgo dāvanu mums, jāpielieto ticība Viņam un jāmeklē garīgs apliecinājums, ka Viņš var un ka Viņš atpestīs mūs no grēkiem un vājībām. Tā mēs jutīsim prieku un mieru, ko mēs varam saņemt tikai ar Viņa Svēto Garu. Mūsu pieredze būs kā tiem cilvēkiem no Zarahemlas: „Tā Kunga Gars nāca pār viņiem un viņi tika piepildīti ar prieku, saņēmuši savu grēku piedošanu un esot ar mierīgu sirdsapziņu ārkārtīgi lielās ticības dēļ, kas viņiem bija uz Jēzu Kristu, kurš nāks“ (Mosijas 4:3).

Pēc tam, kad mēs esam sajutuši prieku, kas nāk caur Grēku Izpirkšanas svētībām, mēs arī varam atrast lielu prieku, aicinot citus nākt pie Kristus. Mācot savu dēlu Helamanu, Alma sacīja: „Es esmu strādājis bez mitēšanās, lai es varētu vest dvēseles pie grēku nožēlošanas; lai es varētu vest tās izbaudīt to ārkārtīgo prieku, ko izbaudīju es, lai arī tās varētu piedzimt no Dieva un tikt piepildītas ar Svēto Garu.

„Jā, un tad lūk, ak mans dēls, Tas Kungs dod man ārkārtīgi lielu prieku manu darbu augļos“ (Almas 36:24–25).

Glābējs pats mācīja: „Un ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu mana Tēva valstībā!

„Un tagad, ja jūsu prieks būs liels ar vienu dvēseli, ko jūs būsit atveduši pie Manis Mana Tēva valstībā, cik liels būs jūsu prieks, ja jūs atvedīsit daudzas dvēseles pie manis!“ (M&D 18:15–16).

Beidzot, es nespēju neiedomāties to piepildījuma sajūtu, ko visdrīzāk izjūt Glābējs katru reizi, kad mēs nožēlojam savus grēkus un pielietojam Viņa Grēku Izpirkšanas upuri savā dzīvē. Droši vien Jānis atspoguļoja Glābēja izjūtas, kad viņš paziņoja: „Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā“ (Jāņa 3.vēst. 1:4). Kristus, runājot par Sevi, sacīja: „Un cik liels ir Viņa prieks par dvēseli, kas nožēlo grēkus!“ (M&D 18:13).

Pēc nefijiešu mācīšanas par Viņa Grēku Izpirkšanu un to, kas viņiem bija jādara, lai stāvētu neaptraipītiem Viņa priekšā, Jēzus izrādīja viņiem savas sajūtas, sakot: „Mans prieks ir milzīgs līdz pilnībai jūsu dēļ … ; jā, un patiesi Tēvs un arī visi svētie eņģeļi priecājas par jums un šo paaudzi; jo neviens no tiem nav zudis… . Viņos man ir pilnīgs prieks“ (3. Nefija 27:30–31).

Es liecinu, ka arī mēs varam atrast prieku šajā dzīvē un prieka pilnību dzīvē pēc šīs, ja „raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai“ (Vēst. Ebrejiem 12:2; izmantota teksta izcelšana).

Mēs varam mācīties daudz par prieku, kas seko pēc patiesas grēku nožēlošanas, ja mācāmies no Apustuļa Pāvila un Almas jaunākā pieredzes, lai arī mūsu pieredze varētu nebūt tik dramatiska (skat. Apustuļu darbi 8:1–3; 9:1–31; Mosijas 27:8–31; Almas 36:5–24). Pāvils un Alma bija ietekmīgi cilvēki, kas piedalījās svēto vajāšanās. Piedaloties savās postošās darbībās, abus vīriešus apciemoja debesu sūtņi. Tā Kunga eņģelis parādījās Almam, kamēr Jēzus pats runāja ar Pāvilu, vaicājot: „Kāpēc tu mani vajā?“ (Apustuļu darbi 9:4).

Abi vīri krita pie zemes, kas bija rezultāts tam, ko viņi redzēja un dzirdēja. Alma bija padarīts mēms, bet Pāvils kļuva akls. Vēl svarīgāk, abi vīri atguvās no sava negantā un kritušā stāvokļa līdzīgā veidā. Pāvils vienkārši jautāja: „Kungs, ko tu vēlies, lai es darītu?“ (Apustuļu darbi 9:6). Viņš nekavējoties pievērsa savu dzīvi Glābējam un sekoja Tā Kunga norādījumiem ar precizitāti. Alma apraksta savu grēku nožēlošanu:

„Kad es tā tiku spīdzināts mokās, kamēr es mocījos, atcerēdamies visus savus daudzos grēkus, lūk, es atcerējos arī, ka biju dzirdējis sava tēva pravietojumu tautai par kāda Jēzus Kristus, Dieva Dēla, atnākšanu, lai izpirktu pasaules grēkus.

Tad nu, kad man prāts pieķērās pie šīs domas, es iesaucos savā sirdī: Ak, Jēzu, Tu Dieva Dēls, apžēlojies par mani, kas esmu žults rūgtumā un esmu saistīts ar mūžīgām nāves saitēm!

Un tad lūk, kad es to iedomājos, es vairs neatcerējos savas sāpes; jā, es vairs nemocījos, atcerēdamies savus grēkus.

Un ak, kādu prieku es izjutu un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju; jā, mana dvēsele tika piepildīta ar prieku tikpat ārkārtīgi, kādas bija manas sāpes!“ (Almas 36:17–20; izmantota teksta izcelšana).

Elders Kreigs K. Kristensens no Septiņdesmitajiem.