Sveiki! Es esmu Klēra Kristensena. Es dzīvoju Kīvatinā, Ontario, Kanādā

Klēra Kristensena (11 gadi) priecājas par skatu no savas sētas puses, kas ir pietiekami skaists, lai būtu iekļauts kalendāra lappusē. Viņas mājas atrodas kalna pakājē, kas paceļas pāri Mežu Ezeram—plašam ezeram, kas dienvidos sasniedz Savienotās Valstis un rietumos Manitobu. Vasaras laikā saule mirdz ūdenī. Ziemā ezers spīd ar sniegu pārklātā ledū.

Ezers un apkārtējie meži ir sapņu zeme tādai aktīvai, brīvās dabas mīlētājai kā Klērai. Vasarā viņa peld, airējas, makšķerē, dodas pārgājienos un dzīvo teltī. Ziemā viņai patīk slidot, braukt ar sniega motociklu, slēpot ar distanču un kalnu slēpēm un slidināties lejā pa stāvu kalnu uz grīdas seguma gabaliem. Ziemā temperatūra noslīd līdz -40˚C naktīs, un sniega sega ir no četrām līdz septiņām pēdām (1–2 m) bieza. Tomēr rudens un ziema ir Klēras mīļākie gadalaiki.

Šai izturīgajai brīvās dabas meitenei tāpat ir arī daudz iekštelpu intereses. Viņai patīk lasīt, adīt un spēlēt blokflautu un klavieres. Viņa ir uzstādījusi sev mērķi iemācīties spēlēt visas Baznīcas un Sākumskolas dziesmas. Klērai ir maiga sirds un prieks rūpēties par cilvēkiem un dzīvniekiem. Viņa bieži pieskata savus brālēnus un māsīcas, un, kad nav īstu bērnu, viņa rūpējas kā māte par savu leļļu kolekciju. Kaķi ir vēl viena viņas lielā mīlestība. Lilo, Hero un Hops ir sajūsmā par viņu un bieži guļ viņas gultā. Viņas mīļākais Svēto Rakstu stāsts ir par Noasa šķirstu, jo tajā ir minēti visi dzīvnieki. Kad Klēra izaugs, viņa vēlas strādāt ar mazuļiem vai kaķiem.

Visu, ko viņa dara, viņa paveic labi, jo viņa nekad nepadodas, līdz tas ir padarīts pareizi. Šī īpašība ir palīdzējusi viņai tikt pāri dažiem grūtiem pārbaudījumiem. No pašas bērnības Klērai bija diagnosticēti runas traucējumi. Tas nozīmē, ka, lai gan viņa zina, ko grib sacīt, signāli kaut kādā veidā izkaisās starp viņas smadzenēm un muti, tāpēc viņa nevar runāt skaidri. Klēra ir pavadījusi neskaitāmas stundas mācoties, kā kustināt savu žokli, lūpas un mēli, lai izveidotu pareizas skaņas un pārvērstu tās vārdos. Tas bija ļoti smags darbs, bet ar savu vecāku palīdzību viņa nerimstoši trenējās un turpina to darīt joprojām. Tagad viņa runā labi, kaut gan daži vārdi vēl prasa lielu piepūli.

Pagājušajā gada bērniem no 4. klases, kurā mācījās Klēra, bija uzdots sniegt četru līdz piecu minūšu garas runas. Klēra izvēlējās runāt par Holokaustu, kuru viņa prezentēja tā, it kā būtu meitene no koncentrācijas nometnes. Kad viņa pirmo reizi izmēģināja savu runu, tā aizņēma 8 minūtes un 40 sekundes tāpēc, ka daudzus vārdus bija grūti pateikt. Viņa vingrinājās vēl un vēl. Mācoties vārdus izrunāt tekoši, lēnām runa palika īsāka. Galu galā viņa prezentēja runu četrās minūtēs un 40 sekundēs, un Klēras klasesbiedri izvēlējās viņu kā savu pārstāvi visas skolas priekšā. Kad viņa bija uzstājusies, no visiem skolēniem atskanēja vētraini aplausi. Daudzi no viņiem pazīst Klēru kopš pirmās klases, un viņas progress likās brīnumains. „Direktors raudāja,“ atceras Klēras mamma. „Klēras 2. klases skolotāja raudāja. Viņas 4. klases skolotāja gavilēja. Tā bija tāda uzvara—viens no labākajiem mirkļiem manā dzīvē!“

Ko Klēra iemācījās no šīs pieredzes? „Turpiniet censties,“ viņa iesaka visiem bērniem. „Nekad nepadodieties.“

Protams, svarīga loma Klēras triumfam bija arī lūgšanai. Viņai ir liela ticība Debesu Tēvam un Jēzum Kristum. Viņai palīdzējusi Sākumskola, ģimenes mājvakari, Svēto Rakstu studēšana un vecāku sniegtās mācības. Arī viņas vecākajām māsām ir bijusi ietekme gan ar labiem piemēriem, gan viņu lasāmajiem materiāliem. Tiklīdz Kārlija (18 gadi) un Džosija (15 gadi) kļuva 12 gadus vecas, viņas sāka likt New Era žurnāla plakātus pie spoguļa. Kopā ar savām māsām Klēra arī ir iegaumējusi Semināra galvenos Svēto Rakstu pantus un iemācījusies Prezidenta Hinklija sešus ieteikumus, kādiem mums jābūt.

Viņas tēvs ir draudzes prezidents, un māte—Jauno Sieviešu organizācijas prezidente, tā Klēra tiek iesaistīta draudzes pasākumos. Kenoras draudze rudenī, ziemā un pavasarī ir pavisam maza. Patiesībā Klēra parasti ir vienīgā Sākumskolas klases locekle, kuru māca viņas vecmāmiņa, Sākumskolas prezidente. Bet vasaras laikā, kad ierodas tūkstošiem tūristu, lai izbaudītu Mežu Ezeru, katru svētdienu draudze piepildās ar apmeklētājiem. Klēra priecājas par katru jauno, nodibināto draudzību. Ģimene paliek aktīva Baznīcā visa gada garumā, apmeklējot staba pasākumus Vinipegā, Manitobā, kas atrodas kādu divu ar pusi stundu brauciena attālumā uz rietumiem. Atgriežoties mājās vakarā, viņi bieži redz ziemeļblāzmas dejojam debesīs.

Klēra arī paliek tuva savai plašajai ģimenei. Ziemassvētku vakarā visi brālēni, māsīcas, tēvoči un tantes paliek pie vecmāmiņas pa nakti. Viņi ēd, dzied, karina zeķes, iestudē Kristus dzimšanas ainu, klausās Ziemassvētku stāstus un kopā metās ceļos lūgšanā. Ziemassvētku rīts nes karsto šokolādi, siltas smalkmaizītes ar glazūru un dāvanas. Ziemassvētku vakarā ģimenes atkal satiekas Klēras mājās uz pusdienām. Otrajos Ziemassvētkos ir plašas pusdienas ar dažādiem ēdieniem pie katras ģimenes mājās.

Klēra ir uzaugusi, smeldamās iedvesmu no dabas skaistuma, ģimenes mīlestības siltuma un Jēzus Kristus evaņģēlija gaismas. Visa šī ietekme skaidri atspoguļojas viņas sejā un garā. Pat aukstākajā ziemas dienā viņa sasilda to cilvēku dzīvi, kas viņu pazīst vislabāk. Kā viņas mamma saka: „Paldies Dievam, ka mums ir Klēra“