Svētais Vakarēdiens un upuris

Pirms sešiem mēnešiem aprīļa Vispārējā konferencē mani atbrīvoja no uzstāšanās, jo es atguvos pēc nopietnas operācijas. Mana dzīvība tika glābta, un tagad man ir jauka iespēja pateikties par svētībām, mierinājumu un ātri sniegto palīdzību no maniem brāļiem Augstākajā prezidijā un Divpadsmito kvorumā un citiem brīnišķīgiem kolēģiem, un draugiem, kuriem es esmu tik daudz parādā un kuri ieskāva manu dārgo sievu, Rūbiju, un manu ģimeni ar savu laiku, uzmanību un lūgšanām… .

Vakarā, kad mana veselība bija kritiskā stāvoklī, es zināju, ka ar mani ir noticis kaut kas ļoti nopietns. Notikumi attīstījās tik strauji—sāpes, kas pārsteidza ar lielu intensitāti; mana dārgā Rūbija, kura zvanīja ārstam un mūsu ģimenei; un es uz saviem ceļiem noliecies pār vannu, lai gūtu atbalstu un kādu mierinājumu, cerēdams uz atvieglojumu. Es lūdzu savam Debesu Tēvam, lai Viņš pasargā manu dzīvību vēl mazliet ilgāk un dod man nedaudz vairāk laika darīt Viņa darbu, ja vien tā ir Viņa griba.

Kamēr es lūdzu, es sāku zaudēt samaņu. Ātrās palīdzības mašīnas sirēna bija pēdējais, ko es atcerējos, pirms mani pārņēma bezsamaņa, kas turpinājās vairākas dienas.

Mitējās šausmīgās sāpes un cilvēku kņada. Tagad es biju rāmā un klusā vietā; viss bija mierīgs un pieklusis. Es ievēroju divas personas, kas bija tālumā kalna nogāzē, viena stāvēja augstāk par otru. Detalizētas iezīmes nebija saskatāmas. Persona, kas stāvēja augstāk, norādīja uz kaut ko, ko es nevarēju redzēt.

Es nedzirdēju balsis, taču apzinājos, ka atrodos svētā vietā un gaisotnē. Turpmākajās stundās un dienās manā prātā atkal un atkal iespiedās Cilvēka Dēla mūžīgā misija un paaugstinātais stāvoklis. Es liecinu jums, ka Viņš ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Glābējs visiem, visas cilvēces Izpircējs, mūžīgās mīlestības, žēlastības un piedošanas dāvātājs, pasaules gaisma un dzīvība. Es zināju šo patiesību jau agrāk—es nekad nebiju šaubījies par to. Taču tagad, pateicoties Gara ietekmei uz manu sirdi un dvēseli, zināju par šīm dievišķajām patiesībām visneparastākajā veidā.

Man tika parādīts panorāmas skats par Viņa kalpošanu virs zemes: Viņa kristīšanās, Viņa mācīšana, slimo un klibo dziedināšana, zaimojošā notiesāšana, Viņa sišana krustā, Viņa Augšāmcelšanās un uzkāpšana debesīs. Tad manā prātā iespaidīgi detalizēti bija redzamas ainas no Viņa kalpošanas virs zemes, apstiprinot aculiecinieku pierakstus Svētajos Rakstos. Es tiku mācīts un Dieva Svētais Gars atvēra manas izpratnes acis, lai redzētu daudzas lietas.

Pirmā aina bija ar Glābēju un Viņa apustuļiem augšistabā tajā vakarā, kad Viņš tika nodots. Pēc Pashā vakariņām Viņš deva norādījumus un sagatavoja Tā Kunga Svēto Vakarēdienu Saviem tuvākajiem draugiem kā piemiņu par Savu gaidāmo upuri. Tā—Glābēja milzīgā mīlestība pret katru—man tika parādīta tik iespaidīgi. Es biju liecinieks Viņa gādīgajām rūpēm nozīmīgās detaļās—kā Viņš mazgā katra apustuļa putekļainās kājas, kā Viņš lauž un svēta tumšas maizes klaipu un svēta vīnu, un tad Viņa smago atklājumu, ka viens Viņu nodos.

Viņš izskaidroja Jūdas aiziešanu un pastāstīja pārējiem par gaidāmajiem notikumiem.

Tālāk sekoja Glābēja svinīgā uzruna, kad Viņš teica pārējiem Vienpadsmit: „To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis“ (Jāņa 16:33).

Mūsu Glābējs lūdza Savu Tēvu un atzina Tēvu par Savu pilnvaru un spēka avotu—pat attiecībā uz mūžīgās dzīves došanu visiem, kas ir cienīgi.

Viņš teica lūgšanā: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.“

Tad Jēzus godbijīgi piebilda:

„Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.

Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija“ (Jāņa 17:3–5).

Viņš lūdza ne tikai par mācekļiem, kas bija aicināti no pasaules un kas ir bijuši uzticīgi savai liecībai par Viņu, „bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs“ (Jāņa 17:20).

Kad tie bija nodziedājuši dziesmu, Jēzus un Vienpadsmit devās uz Eļļas kalnu. Tur, dārzā, veidā, kas ir neaptverams mūsu saprašanai, Glābējs uzņēmās uz Sevis cilvēces grēku nastu kopš Ādama līdz pasaules galam. Viņa agonija dārzā, kā vēsta mums Lūkas, bija tik spēcīga, ka „Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi“ (Lūkas 22:44). Viņš cieta mokas un nastu, kādu neviens cilvēks nespētu izturēt. Tajā ciešanu stundā mūsu Glābējs uzveica visu Sātana spēku.

Slavas pilnais Kungs atklāja Džozefam Smitam šo brīdinājumu visai cilvēcei:

„Tādēļ Es pavēlu tev nožēlot grēkus …

Jo … Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus; …

šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, …

Tādēļ es vēlreiz pavēlu tev nožēlot grēkus, lai es nepazemotu tevi ar Savu visvareno spēku; un lai tu atzītu savus grēkus, lai tu neciestu tos sodus“ (M&D 19:15–16, 18, 20).

To dienu laikā, kad biju bezsamaņā, man ar Svētā Gara dāvanu un spēku tika dotas pilnīgākas zināšanas par Viņa misiju. Man arī tika dota pilnīgāka sapratne par to, ko nozīmē Viņa Vārdā pielietot pilnvaras, lai saprastu Debesu valstības noslēpumus visu to cilvēku glābšanai, kas ir uzticīgi. Manai dvēselei vairākkārt tika mācīti nodošanas notikumi, zaimojošā notiesāšana un pat Viena no Dievības miesas pēršana ar pletni. Es biju liecinieks tam, kā Viņš pūlējās kāpt kalnā, Savā novājinātajā stāvoklī nesot krustu, un Viņa guldīšanu uz tā, kad tas atradās uz zemes, kā neapstrādātas naglas ar āmuru tika dzītas Viņa rokās un plaukstu locītavās, un pēdās, lai nostiprinātu Viņa ķermeni, lai tas karātos uz krusta publiskai izstādīšanai.

Krustā sišana—briesmīgā un sāpīgā nāve, ko Viņš izcieta—bija izvēlēta kopš iesākuma. Ar šo mokpilno nāvi Viņš pazemojās visam, kā tas ir pierakstīts, lai caur Savu augšāmcelšanos Viņš varētu pacelties pār visu (skat. M&D 88:6).

Jēzus Kristus mira burtiskā nozīmē tā, kā mirsim mēs visi. Viņa ķermenis gulēja kapā. Jēzus, kurš bija izvēlēts kā cilvēces Glābējs, nemirstīgais gars devās pie tiem daudzajiem gariem, kuri bija pametuši mirstīgo dzīvi ar dažādiem taisnīguma līmeņiem attiecībā pret Dieva likumiem. Viņš tiem mācīja „pestīšanas no nāves un iespējamās glābšanas brīnišķīgās vēstis … [kas bija] daļa no [mūsu] Glābēja iepriekš noteiktās un unikālās kalpošanas cilvēces ģimenei.“¹

Es nespēju jums pat izteikt dziļo ietekmi, ko šīs ainas ir apliecinājušas manai dvēselei. Es izjūtu to mūžīgo nozīmi un saprotu, ka „nekas visā glābšanas iecerē nozīmīguma ziņā nav jebkādā veidā salīdzināms ar visneparastāko no visiem notikumiem—mūsu Kunga veikto Grēku Izpirkšanu. Tas ir visnozīmīgākais, kas jebkad ir noticis visā radīto lietu vēsturē; tas ir kā klints pamats, uz kura balstās evaņģēlijs un viss pārējais,“² kā ir paziņots.

Tēvs Lehijs mācīja savu dēlu Jēkabu un mūs mūsdienās:

„Tādēļ atpestīšana nāk iekš un caur Svēto Mesiju; jo Viņš ir pilns labvēlības un patiesības.

Lūk, Viņš ziedo Sevi kā upuri par grēku, lai izpildītu likuma prasības par visiem tiem, kam ir salauzta sirds un nožēlas pilns gars; un ne par vienu citu likuma prasības nevar tikt izpildītas.

Tāpēc, cik svarīgi ir darīt zināmas šīs lietas zemes iedzīvotājiem, lai viņi varētu zināt, ka šeit nav nevienas radības, kas var dzīvot ar Dievu, kā tikai caur Svētā Mesijas nopelniem un žēlastību un labvēlību, kurš atdod savu dzīvību miesā un atkal to atgūst ar Svētā Gara spēku, lai Viņš varētu īstenot mirušo augšāmcelšanos, būdams pirmais, kam jāuzceļas.

Tāpēc Viņš ir pirmais auglis Dievam, tā kā Viņš aizlūgs par visiem cilvēku bērniem; un tie, kas ticēs Viņam, tiks izglābti“ (2. Nefija 2:6–9).

Mūsu vērtīgākā pielūgsmes pieredze Svētā Vakarēdiena sanāksmē ir svētais Svētā Vakarēdiena priekšraksts, jo tas sniedz iespēju vērst mūsu prātus un sirdis uz Glābēju un Viņa veikto upuri.

Apustulis Pāvils brīdināja agrīnos Svētos, lai tie neēd šo maizi un nedzer šo Tā Kunga biķeri necienīgi (skat. 1. kor. 11:27–30).

Glābējs Pats deva norādījumus nefijiešiem: „Katrs, kas ēd un dzer Manu miesu un asinis necienīgi, ēd un dzer par sodu savai dvēselei“ (3. Nefijs 18:29).

Tie, kas cienīgi pieņem Svēto Vakarēdienu, ir saskaņā ar To Kungu un novieto sevi derībā ar Viņu vienmēr atcerēties Viņa upuri par pasaules grēkiem, uzņemties uz sevis Kristus Vārdu un vienmēr Viņu atcerēties, un pildīt Viņa baušļus. Glābējs apsola, ka mums, kas tā darām, būs Viņa Gars ar mums, un, ja esam uzticīgi līdz galam, mēs varam iemantot mūžīgo dzīvi.

Mūsu Kungs atklāja Džozefam Smitam, ka „nav lielākas dāvanas kā glābšanas dāvana“ (M&D 6:13). Šī iecere sevī ietver Svētā Vakarēdiena priekšrakstu kā pastāvīgu atgādinājumu par Glābēja veikto izpirkšanas upuri. Viņš deva norādījumus, ka „ir nepieciešams, lai baznīcas locekļi sanāktu kopā bieži, lai dalītos ar maizi un vīnu, pieminot To Kungu Jēzu“ (M&D 20:75).

Nemirstība mums visiem tiks dota kā brīva dāvana, pateicoties vienīgi Dieva labvēlībai, bez taisnīguma darbiem. Savukārt mūžīgā dzīve ir balva par paklausīgumu Viņa evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.

Es liecinu jums visiem, ka mūsu Debesu Tēvs atbild uz mūsu taisnīgajiem lūgumiem. Papildus zināšanas, kas man dotas, ir ļoti ietekmējušas manu dzīvi. Svētā Gara dāvana ir ļoti vērtīgs īpašums, un tā atver durvis uz mūsu zināšanām par Dievu un mūžīgo prieku.

No 1989. gada oktobra vispārējās konferences uzrunas; modernizēta interpunkcija un lielo burtu lietošana.