Arī mans dēls ir dzīvs

Kāda sieviete no manas bīskapijas man sniedza nenovērtējamu mācību par patīkamo mieru, kas nāk no patiesas ticības Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Grēku Izpirkšanai.

Šīs sievietes patriarhālā svētība solīja viņai prieku, kas nāk, esot par māti. Bet kopā ar vīru lūdzot un gaidot bērnus, pagāja gadi. Visbeidzot viņu lūgšanas tika uzklausītas. Deviņus mēnešus viņu dzīve bija piepildīta ar priekpilnu gatavošanos. Viņi izkrāsoja atsevišķu istabu, nopirka mēbeles, apģērbu un citas lietas mazulim un daudz lūdza. Ārsts teica, ka viņai vairs nevarēšot būt citu bērnu pēc gaidāmā mazuļa, tāpēc visas viņas cerības tika apvītas ap šo bērnu.

Pienāca diena, kad šī māsa dzemdēja un dzirdēja sava mazuļa raudas.

„Tas ir brīnišķīgs puika,“ teica medmāsa.

Māte aizvēra acis un noskaitīja pateicības lūgšanu. Četras minūtes vēlāk mazulis bija miris.

Divas nedēļas vēlāk es viņu redzēju Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Būdama diriģente, viņa nogāja līdz zāles priekšgalam un ieņēma vietu blakus ērģelēm. Viņas vadībā mēs dziedājām dziesmu „Es zinu, mans Glābējs ir dzīvs“ (Baznīcas dziesmas, 38. lpp.). Viņa stāvēja droši un taisni, un no viņas staroja liecība. Brīžiem viņai bija grūti izteikt vārdus. Viņa saspieda kopā savas lūpas. Tad viņa pārstāja dziedāt, bet viņas roka turpināja kustēties, vadot mūs dziesmā.

Vēlāk, asarām ritot pa vaigiem, šī māsa sniedza savu liecību ar šiem vienkāršajiem vārdiem: „Es zinu, ka mans Glābējs ir dzīvs. Es zinu, ka Viņš ir taisns un ka Viņš mūs mīl. Un tāpēc, ka Viņš dzīvo, arī mūsu dēls dzīvo.“

Viņas ticībā es redzēju pārliecību par mūsu Pestītāja realitāti, kura Grēku Izpirkšana sniedz mums nemirstību un mūžīgo dzīvi. Viņas dēls bija paņemts prom, taču viņa zināja, ka kādu dienu viņš tiks viņai atdots.