Rīts ir pilns gaviļu

Attēls

Pirms dažiem gadiem Soltleiksitijas avīzēs tika publicēts paziņojums par kādu man labu draudzeni, kas bija mirusi savas dzīves labākajos gados. Es devos uz kapliču un pievienojos cilvēku grupai, kas bija sapulcējušies, lai izteiktu savu līdzjūtību vīram un bez mātes palikušajiem bērniem. Pēkšņi mazākā meitiņa, Kellija, atpazina mani un paņēma manu roku savējā. „Nāc man līdz,“ viņa teica, un veda mani pie zārka, kur atdusējās viņas mīļotās māmiņas ķermenis. „Es neraudu,“ viņa teica, „un tev arī nevajadzētu raudāt. Mana māmiņa man daudzas reizes stāstīja par nāvi un dzīvi ar Debesu Tēvu. Es piederu savai māmiņai un tētim. Mēs visi reiz atkal būsim kopā.“ Man prātā ienāca psalmista vārdi: „No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku“ (Psalmi 8:3).

Ar saraudātām acīm es skatījos uz manas mazās draudzenes skaisto un ticības pilno smaidu. Viņai, kuras mazā rociņa knapi varēja satvert manējo, neviena diena nebūs bezcerīga. Viņas drošās liecības stiprināti, zinot, ka dzīve turpinās pēc kapa, viņa, viņas tētis, viņas brāļi, viņas māsas un nudien visi, kam ir šīs zināšanas par dievišķo patiesību, var paziņot pasaulei: „Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu“ (Psalmi 30:6).

Ar visu savas dvēseles spēku es liecinu, ka Dievs ir dzīvs, ka Viņa Mīļotais Dēls ir pirmais no Augšāmceltajiem, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir tā visaptverošā gaisma, kas padara katru bezcerīgu brīdi par priekpilnu rītu.

No 1976. gada aprīļa Vispārējās konferences.