Mātes ietekme

Attēls

Mana māte ir ļoti īpaša sieviete. Es esmu vecākais no astoņiem dēliem, un man ir vēl septiņas māsas. Audzinot tik lielu ģimeni, manai mātei ir bijis krietni daudz pienākumu. Labākā lieta, ko mana māte paveikusi mūsu labā, ir tas, ka viņa kristījās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Viņa mums deva iespēju mācīties evaņģēliju. Šī iespēja izmainīja mūsu dzīvi.

Es atceros to dienu, kad mūs apmeklēja misionāri. Toreiz es biju apmēram desmit, vienpadsmit gadus vecs zēns. Misionāri dalījās vēstījumā par Pirmo Vīziju. Tikko kā mana māte to izdzirdēja, viņa tika pievērsta. Viņa ticēja, ka Džozefs Smits redzēja Tēvu un Dēlu.

Mēs sākām apmeklēt Baznīcu. No sākuma es nevēlējos pieņemt evaņģēliju, taču misionāri pārliecināja mani, lai iepazīstu to. Un tiklīdz to izdarīju, es to iemīlēju. Esmu tik pateicīgs par savu māti! Viņa saņēma liecību misionāru pirmā apciemojuma laikā. No kristīšanās dienas līdz pat šim brīdim viņa nav izlaidusi nevienu Baznīcas sanāksmi.

Mana māte mums bija ārkārtīgs atbalsts. Sestdienās viņa vienmēr mazgāja mūsu baltos kreklus, lai tie svētdienā būtu gatavi vilkšanai. Mēs spodrinājām savas un savu jaunāko brāļu un māsu kurpes. Mēs dzīvojām nabadzīgā rajonā Gvatemalā, un mūsu kaimiņi smējās par mums, kad svētdienās, dodoties uz Baznīcu, uzvilkām savus baltos kreklus un apsējām kaklasaites.

Māte mūs vienmēr iedrošināja rīkoties pareizi. Pateicoties viņas ietekmei, mēs Baznīcā bijām ļoti aktīvi. Atceros, ka vienlaicīgi mans tēvs kalpoja kā Svētdienas skolas prezidents, mana vecākā māsa kā Sākumskolas prezidente, mana māte kā Sieviešu Palīdzības biedrības prezidente un četri mani brāļi sagatavoja, svētīja un iznēsāja Svēto Vakarēdienu.

Nospiedošo finansiālo apstākļu dēļ mans tēvs vēlējās, lai es palīdzu nopelnīt ģimenei iztiku. Es vēlējos kalpot misijā, taču, kad man apritēja deviņpadsmit gadu, viņš man lūdza, lai es līdz misijai vēl pagaidu vienu gadu un turpinu strādāt un palīdzēt savai ģimenei. Kad man palika divdesmit gadu, viņš lūdza, lai līdz misijai pagaidu vēl vienu gadu.

Īsi pirms manas divdesmit pirmās dzimšanas dienas, viņš atkal gribēja lūgt, lai es pagaidu vēl gadu, taču mana māte teica viņam: „Ļauj viņam doties kalpot, un mēs tiksim svētīti tādēļ!“ Tā tik tiešām notika. Pirms manas misijas, lai finansiāli atbalstītu ģimeni, strādājām tikai es un mans jaunākais brālis. Tiklīdz kā es devos misijā, darbu atrada vēl trīs no maniem brāļiem un divas vecākās māsas, kā rezultātā manas ģimenes finansiālais stāvoklis uzlabojās.

Ikviena svētība un aicinājums, ko esmu saņēmis Baznīcā, ir licis vēl vairāk apbrīnot manu māti. Katrā savas dzīves posmā esmu jutis viņas lielisko ietekmi un piemēru. Manai mātei bija tikai pamatizglītība, taču viņas zināšanas par evaņģēlija patiesībām, viņas praktiskās zināšanas un dzīves gudrība bija pārāka.

Mana bērnība bija laimīga, jo mājās vienmēr bija māte, kas par mani rūpējās. Viņai bija lieliska humora izjūta, un viņa vienmēr prata atrast veidu, kā gūt prieku. Viņa pavadīja daudzas stundas, lai dalītos stāstos par savu bērnību, par manu vecmāmiņu, onkuļiem un tantēm un savām attiecībām ar viņiem.

Es ticu bauslim, kas pavēl mums godāt savus vecākus. Viss, ko es daru pat šodien, ir tikai pateicoties manas mātes ietekmei.