Ābrahāms un Sāra ceļoja uz Gerāras zemi. Šajā zemē piedzima Īzāks, piepildot Dieva doto solījumu Ābrahāmam (skat. 1. Mozus 17:19, 21). Hagara un viņas dēls Ismaēls tika aizsūtīti prom no Ābrahāma mājām — tuksnesī, taču Tas Kungs viņus neaizmirsa. Ābrahāma ticība Tam Kungam un Viņa solījumiem tika pārbaudīta, kad viņam tika pavēlēts upurēt savu derības dēlu Īzāku. Kad Ābrahāms pierādīja savu uzticību, Tas Kungs pasargāja Īzāku un nodrošināja aizstājošo upuri.
Ābrahāms un Sāra ceļo uz Gerāras zemi, un, piepildot Dieva doto solījumu, piedzimst Īzāks
Aiciniet studentus iztēloties, ka kāds viņiem ir apsolījis iedot tik daudz naudas, ka viņiem vairs nekad nevajadzēs strādāt, pelnot iztiku.
Kā jūsu ticība tam, vai šis cilvēks turēs savu solījumu, ietekmētu jūsu attiecības?
Audzēkņiem šodien studējot 1. Mozus gr. 20.–21. nodaļu, aiciniet viņus pievērst uzmanību tam, kādu patieso principu Ābrahāms mācījās attiecībā uz to, ka Dievs tur Savus solījumus.
Sniedziet kopsavilkumu 1. Mozus gr. 20. nodaļai, paskaidrojot, ka pēc tam, kad tika izpostīta Sodoma un Gomora, Ābrahāms un Sāra ceļoja uz Gerāras zemi. Gluži kā iepriekš, Ābrahāms turpināja dēvēt Sāru par savu māsu. Abimelehs, Gerāras ķēniņš, iekāroja Sāru sev par sievu un viņu paņēma. Taču Dievs sapnī brīdināja Abimelehu par to, ka Sāra īstenībā bija Ābrahāma sieva, un to, ka Ābrahāms bija pravietis. Abimelehs atdeva Sāru Ābrahāmam un tika svētīts.
Aiciniet dažus studentus nolasīt 1. Mozus 21:1–5. Lūdziet, lai pārējie seko līdzi, pievēršot uzmanību tam, kā Dievs turēja savu solījumu, dāvājot Ābrahāmam un Sārai dēlu (skat. 1. Mozus 17:19). Palūdziet dažiem studentiem dalīties tajā, ko viņi ir atraduši.
Ko mēs varam mācīties no šī pieraksta par Dieva solījumiem? (Kaut arī studenti varētu izteikties citiem vārdiem, viņiem vajadzētu atpazīt šādu principu: Dievs vienmēr tur Savus solījumus tiem, kuri ir uzticīgi saskaņā ar Viņa noteikto laiku.)
Kā zināšanas par to, ka Dievs tur Savus solījumus tiem, kuri ir uzticīgi, ietekmē jūsu veiktās izvēles?
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 21:6–8 un palūdziet pārējiem sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, kādas bija Sāras sajūtas, Īzākam piedzimstot. Lūdziet studentus dalīties tajā, ko viņi ir atraduši. Jūs varētu pastāstīt, ka smieties6. pantā šajā kontekstā nozīmē arī „priecāties”.
Paskaidrojiet, ka 1. Mozus gr. 21. nodaļa sniedz vēl vienu piemēru tam, kā Dievs piepilda Savus solījumus. Sniedziet īsu kopsavilkumu 1. Mozus 21:9–11, paskaidrojot, ka Sāra ievēroja to, ka Hagaras dēls Ismaēls izsmēja jeb vajāja Īzāku (skat. Galatiešiem 4:28–30). Sāra teica Ābrahāmam, lai viņš sūta Hagaru ar Ismaēlu promtuksnesī, kas sākotnēji Ābrahāmu apbēdināja.
Aiciniet studentus patstāvīgi izlasīt 1. Mozus 21:12, pievēršot uzmanību tam, ko Dievs lika Ābrahāmam darīt. Lūdziet studentus dalīties tajā, ko viņi ir atraduši.
Sniedziet kopsavilkumu 1. Mozus 21:13–21, paskaidrojot Dieva solījumu Ābrahāmam par to, ka Ismaēla pēcteči kļūs par diženu tautu. Pēc tam, kad Hagara un Ismaēls bija saņēmuši nepieciešamo dzīvošanai, Ābrahāms viņus aizsūtīja tuksnesī. Kad Hagarai un Ismaēlam bija beidzies ūdens, Hagara nobijās, ka viņas dēls drīz nomirs, taču Dievs viņai apsolīja, ka no Ismaēla radīsies diža tauta. Ar Dieva palīdzību Hagara drīz atrada ūdeni. Ismaēls galu galā kļuva par daudzu arābu tautu ciltstēvu, piepildot šos solījumus (skat. Old Testament Student Manual: Genesis–2 Samuel, 3rd ed. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003. g.], 71. lpp.).
Kāda, tavuprāt, ir dižākā mācība, ko mēs varam apgūt laicīgajā dzīvē?
Aiciniet dažus studentus atbildēt uz šo jautājumu. Palūdziet kādam studentam nolasīt tālāk doto prezidenta Tomasa S. Monsona izteikumu (1927–2018):
Attēls
Tomass S. Monsons
„Dižākā mācība, ko mēs varam apgūt šajā laicīgajā dzīvē ir tā, ka tad, kad Dievs runā un mēs paklausām, mums vienmēr būs taisnība” (Thomas S. Monson, “They Marked the Path to Follow,” Ensign, Oct. 2007, 7).
Audzēkņiem studējot 1. Mozus gr. 22. nod., aiciniet viņus pievērst uzmanību tam, kā Ābrahāms apguva šo mācību.
Uzzīmējiet uz tāfeles altāri.
Attēls
altāris
Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. Mozus 22:1–2. Aiciniet pārējo klasi sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, ko Tas Kungs pavēlēja Ābrahāmam darīt.
Ko Tas Kungs pavēlēja Ābrahāmam darīt?
Kuri no 2. pantā izmantotajiem vārdiem vai frāzēm palīdz mums saprast, cik Ābrahāmam šī pavēle bija grūta?
Ko Tas Kungs apsolīja Ābrahāmam, kas padarīja dēla upurēšanu par vēl smagāku ticības pārbaudījumu, nekā tas jau bija? (Tas Kungs apsolīja, ka caur Īzāku Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām un to, ka Viņš noslēgs ar Īzāku derību [skat. 1. Mozus 17:15–21].)
Norādiet: papildus tiem solījumiem, ko Ābrahāms bija iepriekš saņēmis, pavēle ziedot savu dēlu kā cilvēka upuri visdrīzāk bija īpaši smaga, jo Ābrahāmu pašu gandrīz ziedoja kā cilvēka upuri viltus dieviem, taču Tas Kungs viņu izglāba (skat. Ābrahāma 1:7, 15).
Attēls
Ābrahāms ved Īzāku, lai upurētu
Parādiet attēlu Ābrahāms ved Īzāku, lai to upurētu (Evaņģēlija mākslas darbu grāmata [2009], nr. 9; skat. arī lds.org/media-library). Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 22:3. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, kā Ābrahāms reaģēja uz Tā Kunga pavēli.
Kas Ābrahāma atbildē jums šķiet īpašs?
Ko mēs varam uzzināt par Ābrahāmu no viņa attieksmes pret šo sirdi plosošo pavēli?
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 22:4–8. Palūdziet pārējiem sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, ko Īzāks jautāja savam tēvam. Aiciniet studentus pastāstīt, ko ir atraduši.
Kā Ābrahāms atbildēja Īzākam?
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 22:9–10. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ko Ābrahāms izdarīja, kad viņi ieradās Morija zemē. Aiciniet studentus pastāstīt, ko ir atraduši.
Kāpēc, jūsuprāt, Ābrahāms bija gatavs paklausīt pavēlei — upurēt savu dēlu Īzāku?
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 22:11–12. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kas notika pēc tam.
Kā, jūsuprāt, jutās Ābrahāms un Īzāks pēc tam, kad bija saņēmuši šo ziņu?
Tā kā Ābrahāms bija gatavs upurēt Īzāku, ko mēs varam secināt par viņa jūtām pret Dievu?
Paskaidrojiet, ka elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja: lai gan „mēs parasti skaidrojam vārdu bailes kā „cieņu”, „godbijību” vai „mīlestību”, mums būtu arī „jāmīl un jāgodā [Tas Kungs] tā, lai mēs baidītos darīt jebko nepareizu Viņa priekšā” (D. Todd Christofferson, “A Sense of the Sacred” [Baznīcas izglītības sistēmas svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem, 2004. g. 7. nov.], 6., 7.lpp., speeches.byu.edu). Jūs varat ieteikt studentiem pierakstīt šo skaidrojumu savos Svētajos Rakstos.
Ko mēs varam mācīties no Ābrahāma un Īzāka pieredzes par to, kā mēs varam parādīt Tam Kungam to, ka mēs Viņu mīlam? (Studenti varētu atklāt šādu principu: Kad mēs labprātīgi darām to, ko Tas Kungs mums ir pavēlējis, mēs izrādām Viņam mūsu godbijību un mīlestību.)
Aiciniet vairākus studentus iznākt pie tāfeles un uzrakstīt vienu vai divas Dieva pavēles virs uzzīmētā altāra. Jūs varētu pierakstīt vēl dažas pavēles, balstoties uz jūsu klases vajadzībām (piemēram, Svēto Rakstu lasīšana, iknedēļas Svētā Vakarēdiena pieņemšana, dalīšanās evaņģēlijā vai šķīstības likuma ievērošana).
Kā mūsu gatavība ievērot šīs pavēles parāda Tam Kungam to, ka Viņu mīlam?
Aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto izteikumu, ko teicis elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Palūdziet pārējiem audzēkņiem ieklausīties, kāpēc ir svarīgi, ka mēs labprātīgi paklausām Dievam.
Attēls
Nīls A. Maksvels
„Savas gribas pakļaušana ir vienīgais, ko mēs varam dot Dievam, jo tā patiesi ir mūsu. Viss pārējais, ko mēs dodam, brāļi un māsas, patiesībā ir tas, ko Viņš mums jau ir devis vai aizdevis. Taču, kad mēs visbeidzot pakļaujam sevi, ļaujot savai paša gribai saplūst ar Dieva gribu, mēs patiešām kaut ko dodam Viņam!” (Neal A. Maxwell, “Swallowed Up in the Will of the Father,” Ensign, Nov. 1995, 24).
Pievērsiet studentu uzmanību uz tāfeles uzskaitītajām pavēlēm un aiciniet viņus atbildēt uz tālāk dotajiem jautājumiem savās pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās:
Kurām pavēlēm jūs varat sākt paklausīt vai paklausīsiet labprātīgāk, šādi izrādot savu mīlestību Tam Kungam?
Jūs varētu aicināt, lai daži studenti pastāsta, ko pierakstījuši. Mudiniet studentus lūgt pēc palīdzības, lai varētu labprātīgāk paklausīt Tam Kungam.
Attēls
Krustā sišana
Parādiet attēlu Krustā sišana (Evaņģēlija mākslas darbu grāmata [2009], nr. 57; skat. arī lds.org/media-library). Paskaidrojiet, ka Svētajos Rakstos ar atveidu apzīmē cilvēku vai notikumu, kurš ir līdzīgs vai kurš norāda uz diženāku cilvēku vai notikumu nākotnē. Kad mēs studējam atveidu, mēs uzzinām par diženāku cilvēku vai notikumu, kas vēl tikai atklāsies. Norādiet: tas, kā Ābrahāms bija gatavs upurēt Īzāku, ir atveids tam, kā Debesu Tēvs upurēja Jēzu Kristu.
Aiciniet studentus kopā ar blakussēdētāju izlasīt 1. Mozus 22:1–12. Palūdziet viņiem uzmeklēt šajos pantos līdzības starp Ābrahāma upuri, upurējot Īzāku, un Debesu Tēva upuri, upurējot Jēzu Kristu. Jūs varētu ieteikt studentiem atzīmēt šīs līdzības savos Svētajos Rakstos, vai arī pierakstīt to, ko viņi būs atklājuši, uz papīra lapas. Iespējams, būtu lietderīgi studentiem ierakstīt savas atbildes tālāk sniegtajā tabulā. Tabulā ir redzami daži piemēri.
Līdzības starp diviem upurēšanas gadījumiem
Ābrahāms upurē Īzāku
Debesu Tēvs upurē Jēzu Kristu
Īzāku bija paredzēts upurēt jēra vietā
Jēzus Kristus bija Dieva Jērs un tika upurēts par mūsu grēkiem
Ko Ābrahāma gatavība upurēt Īzāku māca mums par to, kā Debesu Tēvs upurēja Jēzu Kristu?
Kā Debesu Tēvs izrādīja Savu mīlestību, upurējot Savu Dēlu, Jēzu Kristu? (Kaut arī studenti var izteikties citiem vārdiem, palīdziet viņiem atpazīt šādu patieso mācību: Debesu Tēvs mums izrādīja Savu mīlestību caur Sava Dēla, Jēzus Kristus, upuri.)
Kā Jēzus Kristus upurēšana parāda Debesu Tēva mīlestību pret jums?
Jūs varētu dalīties savā liecībā par to, ka Debesu Tēvs mīl katru jūsu klases studentu.
Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. Mozus 22:13–14. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, ko Dievs piedāvāja kā upuri Īzāka vietā. Lūdziet studentus dalīties tajā, ko viņi ir atraduši.
Tas Kungs no jauna apstiprina Ābrahāma derības solījumus
Sniedziet kopsavilkumu 1. Mozus 22:15–24, paskaidrojot, ka, pateicoties tam, ka Ābrahāms bija paklausīgs, Tas Kungs apliecināja viņam Ābrahāma derībā apsolītās svētības.
Atgriežoties mājās, Ābrahāms uzzināja, ka viņa brāļa Nahora saimē bija piedzimuši bērni. Vienam no šiem bērniem bija meita, vārdā Rebeka, kurai būs nozīmīga loma, piepildot Tā Kunga solījumus Ābrahāmam.
Noslēgumā dalieties savā liecībā par stundā pārrunātajiem principiem.
Dažās senajās kultūrās pastāvēja šāda paraža: ja ķēniņš vēlējās apprecēt sievieti un viņa jau bija precēta, viņš lika nogalināt tās vīru, lai varētu apņemt viņu sev par sievu (skat. Old Testament Student Manual: Genesis–2 Samuel, 3rd ed. (Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003. g.), 65.–66. lpp.). Izskatās, ka Ābrahāms baidījās, ka tas varētu notikt ar viņu. Iespējams, ka Ābrahāms arī paļāvās uz Tā Kunga sniegtajiem norādījumiem, ko viņš bija saņēmis, atrodoties līdzīgā situācijā Ēģiptē (skat. 1. Mozus 12:11–15; Ābrahāma 2:22–25).
Ismaēls galu galā kļuva par daudzu arābu tautu ciltstēvu, piepildot šo Ābrahāmam sniegto solījumu (skat. 1. Mozus 21:13; Old Testament Student Manual: Genesis–2 Samuel, 3rd ed. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003. g.], 71. lpp.). Prezidents Hovards V. Hanters (1907–1995) mācīja:
Attēls
Prezidents Hovards V. Hanters
„Baznīcas locekļiem ir jābūt nepārprotami skaidram tam, ka mūsu Debesu Tēvs mīl visus Savus bērnus.
Viņš vēlas, lai viņi visi pieņem evaņģēliju un nāk pie Viņa. …
Gan ebreji, gan arābi ir mūsu Tēva bērni. Viņi visi ir apsolījuma bērni, un mēs kā Baznīca nenostājamies neviena pusē. Mēs mīlam viņus visus un esam ieinteresēti ikviena dzīvē” (Howard W. Hunter, That We Might Have Joy [1994], 73–74, 75).
Lai gūtu papildus informāciju par Ismaēlu un viņa pēctečiem, skat. „Ishmael, Our Brother” (James B. Mayfield, Ensign, June 1979, 24–32).
Nav viegli saprast, kāpēc Tas Kungs pavēlēja Ābrahāmam darīt kaut ko tik grūtu, kā upurēt viņa dēlu. Prezidents Džordžs K. Kenons (1827–1901) no Augstākā prezidija teica:
Attēls
Džordžs K. Kenons
„Kādēļ Dievs lūdza Ābrahāmam to darīt? Viņš zināja par viņa nākotni, proti, ka viņš kļūs par neskaitāmu pēcnācēju tēvu, un tāpēc Viņš bija apņēmies Ābrahāmu pārbaudīt. Dievs to nedarīja Sevis dēļ, jo, pateicoties Savam paredzējumam, Viņš zināja, ko Ābrahāms darīs; šī notikuma mērķis bija sniegt Ābrahāmam zīmīgu mācību un ļaut viņam apgūt zināšanas, kuras viņš nevarētu gūt nekādā citā veidā. Šis ir tas iemesls, kāpēc Dievs pārbauda mūs visus. Tas nav Viņa zināšanu dēļ, jo Viņš zina visas lietas, pirms tās ir notikušas. Viņš zina par katra cilvēka dzīvi un to, ko jūs darīsiet. Viņš sniedz mums pārbaudījumus mūsu pašu labumam, lai mēs varētu iepazīt sevi” (George Q. Cannon, in Gospel Truth, comp. Jerreld L. Newquist, 2 vols. [1974], 1:113).
Lectures on Faith ir rakstīts:
„Ņemsim vērā, ka tādai reliģijai, kas neprasa upurēt itin visu, nekad nebūs pietiekami liela spēka, lai radītu ticību, kas nepieciešama dzīvībai un glābšanai. … Caur šo upurēšanu — un tikai caur to — Dievs noteica, ka cilvēkiem ir jābauda mūžīgā dzīve; un caur visu zemes lietu upurēšanu cilvēki patiešām zina, ka viņi dara to, kas ir patīkams Dieva acīs” (Lectures on Faith [1985], 69).
Brigama Janga universitātes profesors Trumans G. Madsens (1926–2009) rakstīja par gadījumu, kad viņš kopā ar prezidentu Hjū B. Braunu no Augstākā prezidija stāvēja Hebronā, blakus Ābrahāma kapam:
Attēls
Trumans G. Madsens
„Es [vaicāju prezidentam Braunam]: „Kāpēc … Ābrahāmam tika pavēlēts doties uz Morija kalnu un upurēt viņa vienīgo cerību attiecībā uz pēcnācējiem?”
Man bija skaidrs, ka šis — gandrīz deviņdesmit gadus vecais — vīrs iepriekš bija domājis, lūdzis un raudājis par šo jautājumu. Beigās viņš atbildēja: „Ābrahāmam bija kaut kas jāiemācās par Ābrahāmu”” (Five Classics by Truman G. Madsen [2001], 232).
Morija zeme (skat. 1. Mozus 22:2), kur bija paredzēts upurēt Īzāku, ietver vietas, kas vēlāk tika nosauktas par Ģetzemani un Golgātu, kur gandrīz 2 000 gadus vēlāk cieta un tika sists krustā Jēzus Kristus (skat. Old Testament Student Manual: Genesis–2 Samuel, 3rd ed. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003. g.], 77. lpp.). Turklāt Ābrahāma vārds nozīmē „ļaužu pulka tēvs” (Bible Dictionary, „Abraham”), ko var salīdzināt ar to, ka Debesu Tēvs ir visu gara bērnu tēvs.
Saskaņā ar Ebrejiem 11:17–19, Ābrahāms ticēja, ka pēc tam, kad Īzāks tiktu upurēts, Dievs varētu viņu uzcelt no mirušajiem. Prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) skaidroja:
Attēls
Prezidents Spensers V. Kimbals
„Zinot, ka Dievs neuzstādīs kaprīzas vai nevajadzīgas prasības un to, ka puika varētu tikt uzcelts no mirušajiem, ja nepieciešams, Ābrahāms paklausīja. Auns tika dots.” (Spencer W. Kimball, in Conference Report, Oct. 1954, 52.)
Prezidents Dalins H. Oukss no Augstākā prezidija sniedza skaidrojumu vēl vienam simboliskam aspektam stāstā par to, kā Ābrahāms bija gatavs upurēt Īzāku.
Attēls
Dalins H. Oukss
„Šis stāsts arī parāda Dieva labestību, pasargājot Īzāku un nodrošinot aizvietotāju, lai viņam nevajadzētu mirt. Mūsu grēku un mirstības dēļ mēs, līdzīgi Īzākam, esam nolemti nāvei. Kad visas cerības ir zaudētas, mūsu Tēvs Debesīs sagādā Dieva Jēru, un mēs tiekam glābti caur Viņa upuri.” (Dallin H. Oaks, “Bible Stories and Personal Protection,” Ensign, Nov. 1992, 37.)
Elders Melvins Dž. Balards (1873–1939) no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja, kā Debesu Tēvs varēja justies, kad Viņa Dēls tika sists krustā.
Attēls
Melvins Dž. Balards
„Tajā stundā es domāju, ka varu redzēt mūsu dārgo Tēvu aiz priekškara, lūkojoties uz šo nāvīgo cīņu … , Viņa varenajai sirdij gandrīz lūstot aiz mīlestības, kas Viņam bija pret Viņa Dēlu. Ak, tajā brīdī, kad Viņš varēja izglābt Savu Dēlu, es pateicos Viņam un slavēju Viņu, ka Viņš mūs nepievīla. … Es priecājos, ka Viņš neiejaucās un ka Viņa mīlestība ļāva Viņam izturēt, noraugoties uz Viņa [Vienpiedzimušā] ciešanām, un visbeidzot atdot Viņu mums, lai Viņš būtu mūsu Glābējs un mūsu Pestītājs. Bez Viņa, bez Viņa upura … mēs nekad nevarētu ienākt godībā — Viņa klātbūtnē. … Lūk, ko pa daļai maksāja Debesu Tēvam — dot Savu Dēlu kā dāvanu cilvēkiem.” (Melvin J. Ballard: Crusader for Righteousness [1966], 137.)