Ievads 3. Mozus grāmatā

3. Mozus grāmatas nosaukums latīņu valodā Leviticus tiek izmantots kā atsauce uz levītiem — vienu no divpadsmit Israēla ciltīm. Levītiem bija dota zemākā priesterība, un viņi bija atbildīgi par priekšrakstu veikšanu Tabernaklā un vēlāk arī Jeruzālemes templī (skat. 4. Mozus 3:5–10). 3. Mozus grāmatā ir ietverti norādījumi tādu priesterības pienākumu veikšanai kā, piemēram, dzīvnieku upurēšana un vēl citi priekšraksti, kas palīdzēja mācīt Israēla bērniem par Jēzu Kristu un Izpirkšanu, kuru Tas īstenos (skat. Almas 34:13–14). Runājot par 3. Mozus grāmatā doto norādījumu primāro nolūku, Tas Kungs atklāja: „Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” (3. Mozus 19:2; skat. arī 3. Mozus 11:44–45; 20:26; 21:6.) Studējot šo grāmatu, studenti varēs gūt dziļāku izpratni par Glābēja īstenoto Izpirkšanu, izjūtot par to vēl lielāku pateicību. Studenti varēs apgūt arī būtiskus patiesības principus, kas palīdzēs tiem būt svētiem jeb saglabāt garīgu šķīstību, tiekot iesvētītiem svētu mērķu īstenošanai. Dzīvojot saskaņā ar šiem patiesajiem principiem, studenti varēs sagatavoties kalpot Debesu Tēvam un Viņa bērniem.

3. Mozus grāmatas autors ir Mozus. Gan pats Mozus, gan viņa vecākais brālis Ārons nāca no Levija cilts (skat. 2. Mozus 6:16–20). Ārons tika aicināts prezidēt pār zemākās priesterības nesējiem (skat. 2. Mozus 27:21; M&D 107:13), bet Mozum tika dāvātas pilnvaras un atslēgas Melhisedeka priesterībā, kam ir „virsvadības tiesības, un tai ir vara un pilnvaras pār visiem amatiem baznīcā visos pasaules laikos, lai vadītu garīgās lietas” (M&D 107:8; skat. arī M&D 84:6; 107:91–92). Līdz ar to Ārons, viņa dēli un visi citi Levija cilts pārstāvji, kuriem bija piešķirta zemākā priesterība, darbojās pravieša Mozus vadībā.

Pastāv dažādi viedokļi par to, kad tika sarakstīta 3. Mozus grāmata un pārējās Mozus grāmatas, un mēs nezinām, kur tieši Mozus atradās, rakstot šo grāmatu.

Raksturojot 3. Mozus grāmatu, tā tiek dēvēta par priesterības rokasgrāmatu, kas paredzēta Āronam un viņa dēliem (kuri kalpoja par priesteriem), kā arī visiem levītiem. Taču Tā Kunga norādījumi, kas caurauž šo grāmatu, tiek pārmaiņus doti gan levītiem, gan visiem Israēla ļaudīm. Caur šiem norādījumiem mēs varam mācīties par likumiem, rituāliem, ceremonijām un svētkiem, kas tika iedibināti, lai mācītu Israēla ļaudīm, kā būt šķīstiem, svētiem un atšķirīgiem no visa pasaulīgā. Piemēram, vienā no šiem likumiem ir ietverti Tā Kunga norādījumi attiecībā uz to, kādi pārtikas produkti ir šķīsti (piemēroti patēriņam), bet kādi pārtikas produkti ir nešķīsti (no kuriem ir jāvairās).

3. Mozus grāmatas centrālais jēdziens ir Izpirkšana; vārds izpirkšana šajā grāmatā parādās daudz biežāk nekā jebkurā citā Svēto Rakstu grāmatā. 3. Mozus grāmatā tiek detalizēti aprakstīta dzīvnieku upurēšanas sistēma, kura tika dota Israēla ļaudīm, lai kalpotu par atgādinājumu, ka tieši „asinis [izpērk] dvēseli” (3. Mozus 17:11). Tādējādi šie upuri kalpoja par simbolisku salīdzinājumu, pievēršot Israēla ļaudis gaidāmajam upurim, kuru pienesīs Jēzus Kristus, izlejot Savas asinis cilvēces grēku dēļ.

3. Mozus 1.–7. nodaļa Tas Kungs caur Mozu dod norādījumus par dažādu upuru pienešanu, ieskaitot dedzināmos upurus, gaļas vai ēdamos upurus, pateicības upurus, grēku upurus un vainas izpirkšanas upurus.

3. Mozus 8.–10. nodaļa Ārons un viņa dēli tiek mazgāti, iesvaidīti, apģērbti un iesvētīti, gatavojoties kalpot Israēla ļaudīm priesteru amatos. Tas Kungs sūta uguni, lai tā aprītu Ārona pienesto upuri kā izpirkuma maksu par viņu pašu un Israēla ļaudīm. Ārona dēli Nabads un Abija pienes nesankcionētus upurus, un Tas Kungs nonāvē tos ar uguni.

3. Mozus 11.–17. nodaļa Tas Kungs atklāj un iedibina likumus par to, kuri pārtikas produkti ir šķīsti, bet kuri — nešķīsti. Viņš dod arī norādījumus par to, kā šķīstīties pēc bērna dzemdēšanas, pēc slimošanas vai citos gadījumos, kad cilvēks nav uzskatāms par pietiekami šķīstu, lai piedalītos rituālos. Ārons un viņa priesterības brāļi saņem norādījumus par asins upuru pienešanu un Izpirkšanas dienu.

3. Mozus 18.–22. nodaļa Tas Kungs pavēl Israēla ļaudīm, lai tie būtu svēti. Viņš dod likumus, lai palīdzētu cilvēkiem būt seksuāli šķīstiem un atturēties no nešķīstiem paradumiem. Vēl Viņš pavēl, lai priesteri būtu svēti, un dod tiem īpašus likumus, kā turpināt būt neaptraipītiem, lai tie varētu veikt rituālus.

3. Mozus 23.–27. nodaļa Tas Kungs iedibina svētās dienas un svētkus, kuri Israēla ļaudīm jāatzīmē. Tiek izdoti Israēla nometnes likumi, kas norāda, ka pret visiem ļaudīm jāizturas godīgi un taisnīgi un par katru nodarījumu ir pienācīgi jāatdara. Tas Kungs iedibina sabata gadu un gaviļu gadu. Tas Kungs sniedz ieskatu tajā, kā Viņš svētīs Israēla ļaudis par viņu paklausību un kā Viņš sodīs tos par nepaklausību Viņa baušļiem. Tiek izdoti likumi par desmito tiesu un īpašumu novēlēšanu Tam Kungam.