Ievads Psalmu grāmatā

Lasot un gremdējoties pārdomās par Psalmu grāmatu, studenti var tuvināties Dievam un sajust Viņa mīlestību. Psalmi jau kopš sendienām ir kalpojuši par dievlūdzēju iedvesmas avotu; gan ebreji, gan kristieši tos vēl joprojām augstu vērtē kā Rakstus, ko studēt un izmantot Dieva pielūgšanai. Psalmu grāmata, kura kalpo par seno Israēla ļaužu garīgo dziesmu, lūgšanu un slavēšanas dzejas izlasi, var atbalsoties studentu sirdī, domājot par personīgo pielūgsmi un to, kā izlūgties Tam Kungam glābšanu un pateikties par Viņa palīdzību. Studējot Psalmu grāmatā ietvertos patiesības principus, studenti var iegūt mieru un sajust iedvesmu — slavēt Dievu un paļauties uz Viņu.

Psalmu grāmatā ir minēts, ka vismaz 73 jeb aptuveni pusi no tajā ietvertajiem psalmiem ir sarakstījis Dāvids, kamēr pārējie psalmi tiek piedēvēti citiem autoriem, kuru skaitā ir Asafs (Psalmu 50., 73.–83. nodaļa) un Hemans (Psalmu 88. nodaļa). Taču šie autorības attiecinājumi parādās virsrakstos, kuri vēlāk tikuši „pievienoti dažiem psalmiem, liekot šaubīties par to, vai to izcelsme ir tikpat sena, kā vārdi, kuriem tie pievienoti” (Bible Dictionary, „Psalms”).

Kaut arī daudzie psalmu autori nāk no dažādiem laika periodiem, vairums no tiem dzīvoja aptuveni 1000 līdz 500 g. pirms Kr. Lai gan mums nav skaidrs, kad Psalmu grāmata tika sakopota tās pašreizējā veidolā, Psalmu 137. nodaļā pieminētie notikumi norāda uz to, ka šis process turpinājās vēl pēc tam, kad ebreji pārnāca no savas trimdas Babilonijā: „Pie Bābeles upēm — tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. … Jo mūsu gūsta uzraugi [to] prasīja.” (Psalmi 137:1, 3.)

Psalmi ir Jaunajā Derībā visbiežāk citētā Vecās Derības grāmata, jo „neviena cita Vecās Derības grāmata savā būtībā nav vēl kristīgāka un, pateicoties tās izmantošanai, vēl pilnīgāk apliecinājusi sevi kā tādu” (Bible Dictionary, „Psalms”). Daudzos psalmos ir ietvertas praviešu norādes uz Glābēju un pieminēti notikumi, kuru īstenošanās bija gaidāma Glābēja dzīves laikā (skat. Psalmi 22:1, 7–8, 16, 18; 34:20; 41:9; 69:20–21).

Psalmu grāmatu var iedalīt piecās galvenajās sadaļās (Psalmu 1.–41.; 42.–72.; 73.–89.; 90.–106. un 107.–150. nodaļa), un katra no tām noslēdzas ar kādu slavēšanas izpausmi (piemēram: „Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, no mūžības uz mūžību! Āmen! Āmen!” [Psalmi 41:14.]). Daudzi no psalmiem sākotnēji tika rakstīti kā dievkalpojumos dziedamu garīgo dziesmu vārdi. Šīs garīgās dziesmas tika izmantotas lūdzot, slavējot un meditējot, un daļa no šiem tekstiem ir pielīdzināma ebreju dzejai. Daļai virsrakstu, „visdrīzāk, tikuši izmantoti tolaik populāru melodiju nosaukumi, kuras bija jāatskaņo, dziedot norādītos psalmus” (Bible Dictionary, „Psalms”).

Psalmu 1.–41. nodaļa Psalmu grāmata iesākas ar dievbijīgo un bezdievīgo cilvēku salīdzinājumu. Dažos no šiem psalmiem tiek uzsvērta paļaušanās uz Dievu, nevis pasaulīgajām lietām vai cilvēkiem, un mums tiek atgādināts nebaidīties, jo Dievs ir mūsu pusē. Vēl kādā no šiem psalmiem mums tiek atgādināts, ka Dievs tiesās mūsu sirdis un tādēļ mums vajadzētu tiekties pēc Viņa žēlastības.

Psalmu 42.–72. nodaļa Par kopsavilkumu šiem psalmiem varētu izmantot frāzi: „Dievs ir mūsu patvērums un [spēks].” (Psalmi 46:2.) Vienā no šiem psalmiem mums tiek atgādināts ikvienās grūtībās un pārbaudījumos nodot savas nastas Tam Kungam. Vēl kāds no šiem psalmiem mudina mūs it visā pacietīgi gaidīt uz Dievu.

Psalmu 73.–89. nodaļa Šajos psalmos tiek aptvertas vairākas tēmas un Dievs bieži tiek raksturots kā taisnīgs tiesnesis, kurš var norāt ļaunos, pasaulīgos tiesnešus un iznīcināt Israēla ļaužu ienaidniekus. Psalmu 86. nodaļā ķēniņš Dāvids ir pierakstījis savu lūgumu Dievam — mācīt mums Viņa ceļu, lai mēs varētu staigāt patiesībā.

Psalmu 90.–106. nodaļa Daudzos no šiem psalmiem mēs tiekam mudināti slavēt To Kungu, paturot prātā, ka atriebība jeb atmaksa ir Viņa ziņā, un ar prieku kalpot Viņam.

Psalmu 107.–150. nodaļa Šajos psalmos tiek atzīts, ka „bērni ir Tā Kunga dāvana” (Psalmi 127:3) un taisnīgu vecāku mūžīgā svētība. Vienā no šīs grāmatas noslēdzošajiem psalmiem tiek izteikts sirsnīgs lūgums Tam Kungam — glābt un pasargāt mūs no ļaunu cilvēku ļaundarībām un vardarbības.