Ievads Ījaba grāmatā

Viens no pamatjautājumiem, ar kuru nākas cīnīties jebkuram ticīgajam, ir centieni saprast, kādēļ ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas. Ījaba grāmatā ir ietverts stāsts par taisnīgu cilvēku, kurš turpināja būt uzticīgs, par spīti smagiem pārbaudījumiem. Ījaba pieredze aicina mūs padomāt par sarežģītiem jautājumiem — par ciešanām, cilvēka pastāvēšanas trauslumu un iemesliem paļāvībai uz Dievu pat tad, ja dzīve šķiet netaisna. Visos savos pārbaudījumos Ījabs turpināja būt godprātīgs un paļauties uz Dievu pat tad, kad citi ieteica tam „nolādēt Dievu un mirt” (skat. Ījaba 2:9 karaļa Jēkaba Bībeles tulkojumā angļu valodā). Tā kā ikviens no mums kādā brīdī var justies līdzīgi Ījabam, šī grāmata piedāvā skaudru izvērtējumu dažiem grūtākajiem jautājumiem, kurus mums nākas uzdot savā dzīvē.

Mēs nezinām, kas sarakstīja Ījaba grāmatu.

Mums nav zināms, kad un kur tika sarakstīta Ījaba grāmata.

Tikpat kā visa Ījaba grāmata ir sarakstīta poētiskā valodā, izņemot prologu un epilogu, kas rakstīts prozā, un šī grāmata bieži tiek ierindota viedās literatūras klasifikācijā. Viena no šīs grāmatas unikālajām iezīmēm ir abi tajā uzdotie, grūti atbildamie jautājumi, uz kuriem netiek dota vienkārša atbilde: „Kādēļ taisnīgi cilvēki izvēlas būt taisnīgi?” un „Kādēļ taisnīgie cieš?” Atbildes vietā Ījaba grāmata aicina taisnīgos lasītājus ticēt Dievam, lai tie varētu teikt par To Kungu to pašu, ko Ījabs: „Pat, ja Viņš mani nokaus, es tik un tā uz Viņu paļaušos.” (Skat. Ījaba 13:15 karaļa Jēkaba Bībeles tulkojumā angļu valodā). Vēl šī grāmata mudina taisnīgos pacelties pāri šīs dzīves pārbaudījumiem, skatot godības pilno Augšāmcelšanos, kuru mums nodrošinājis Glābējs, jo Ījabs drosmīgi liecina: „Es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un … es tomēr savā miesā skatīšu Dievu.” (Skat. Ījaba 19:25–26 karaļa Jēkaba Bībeles tulkojumā angļu valodā.)

Ījaba grāmata ir īpaša arī ar to, ka tajā ir ietverta rakstvieta, kas apstiprina pirmslaicīgās dzīves eksistenci, kur, pieredzot Zemes radīšanu, „visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja” (Ījaba 38:7).

Mūsdienu atklāsmes apstiprina, ka Ījabs tik tiešām ir dzīvojis. Saskaņā ar to, kas rakstīts Mācībā un Derībās, Jēzus Kristus mierināja pravieti Džozefu Smitu, salīdzinot viņa ciešanas ar Ījaba ciešanām: „Tev tomēr nav kā Ījabam; tavi draugi nestrīdas ar tevi, nedz apsūdz tevi pārkāpumā, kā tie darīja ar Ījabu.” (M&D 121:10.)

Ījaba 1.–2. nodaļa Prologā, kas kalpo par ievadu poētiskajam stāstījumam, ir ietverta iedomāta saruna starp To Kungu un Sātanu, kuri apspriežas par Ījaba uzticību un labklājību. Sātans ieminas, ka Ījabs ir taisnīgs tikai tādēļ, ka ir ticis svētīts. Tas Kungs dod Sātanam atļauju — sagādāt Ījabam ciešanas, to nenogalinot. Ījabs panes savas ciešanas un turpina būt uzticīgs pat, zaudējot uzkrāto bagātību, savus bērnus un beigu beigās — arī veselību.

Ījaba 3.–37. nodaļa Ījabs vaimanā par savām ciešanām, prātojot, vai nebūtu labāk, ja viņš vispār nebūtu dzimis. Trīs Ījaba draugi — Ēlifass, Bildads un Cofars —, kuri ir nākuši viņu mierināt, sāk apšaubīt viņa apgalvojumus par to, ka viņš neesot pelnījis tādas ciešanas. Viņi kopīgi apspriežas par šīs laicīgās dzīves ciešanu raksturu. Ījaba draugi teic: tā kā Dievs Savā taisnīgumā nesoda taisnīgos, Ījaba ciešanām ir jābūt saistītām ar kādu grēku, kuru tas pastrādājis. Ījabs atklāti apliecina savu nevainību un turpina paļauties uz Dievu, pat nezinot, kādēļ pār viņu nākušas šīs likstas. Tad kāds gados jaunāks vīrs, vārdā Ēlihus, nāk klajā ar savām atziņām par Ījaba ciešanu iemesliem.

Ījaba 38:1 – 42:6 Ījabam parādās Tas Kungs, kurš uzdod viņam daudz jautājumu, vedinot padomāt par Dieva bezgalīgo spēku un pārākumu. Tas Kungs paskaidro Ījabam, ka laicīgiem cilvēkiem ir grūti paraudzīties uz notiekošo Viņa skatījumā. Ījabs pazemīgi pakļaujas Tam Kungam un Viņa spriedumiem.

Ījaba 42:7–16 Nelielā epilogā tiek rakstīts par to, kā Tas Kungs svētī Ījabu par viņa uzticību, dāvājot tam divreiz vairāk mantības, nekā viņš tika zaudējis, no jauna ļaujot tam dzemdināt tikpat daudz bērnu, kā agrāk un atjaunojot viņa iepriekšējo stāvokli sabiedrībā. Ījabs nodzīvo ilgu un piepildītu mūžu.