Ievads Obadjas grāmatā

Studējot īso Obadjas grāmatu, studenti mācīsies par to, cik svarīga ir brālīga sadraudzība un kādas sekas mums draud, ja mēs neievērojam bausli par mīlestību pret tuvākajiem. Obadja ar saviem pravietojumiem vērsās pie edomiešiem, kuri bija Jēkaba brāļa Ēsava pēcnācēji (skat. 1. Mozus 25:30) un apdzīvoja teritoriju, kas atradās uz dienvidiem no Jūdejas. Kaut arī edomieši neietilpa Israēla namā, viņi joprojām bija piederīgi Ābrahāma ģimenei. Diemžēl starp Jūdeju un Edomu valdīja strīdīgas attiecības, un katra no šīm tautām uzlūkojas otras tautas pārstāvjus kā savus ienaidniekus. Kad Jeruzāleme tika iekarota, Edomas ļaudis atteicās palīdzēt Jūdejas ļaudīm, ļauni priecājās par viņu nelaimi, izlaupīja viņu atstāto mantu un nodeva tos babiloniešiem (skat. Obadjas 1:11–14). Obadja pareģoja gaidāmo sodību, kas nāks pār Edomas ļaudīm tādēļ, ka tie bija tik nežēlīgi izturējušies pret Jūdejas ļaudīm. Viņš pravietoja arī par gaidāmo Ciānas atjaunošanu un par to, cik svarīgs būs tempļa darbs, kas tiks veikts pēdējās dienās, nodēvējot ļaudis, kas tajā iesaistīsies, par „atsvabinātājiem” (skat. Obadjas 1:17–21).

Obadjas 1:1 tiek paziņots, ka šajā grāmatā ir pierakstīta vīzija, kuru Tas Kungs atklāja pravietim, vārdā Obadja. Lai gan 1. Ķēniņu grāmatā, 1. un 2. Laiku grāmatā, kā arī Ezras un Nehemijas grāmatās tiek pieminēti vairāki indivīdi, kuru vārds ir Obadja, minētajās grāmatās tiek runāts par citiem cilvēkiem. Par Obadjas izcelsmi un kalpošanu ir zināms tikai tas, ka viņš bija pravietis, kurš sludināja Jūdejas dienvidu ķēniņvalstī. Zīmīgi, ka vārds Obadja tulkojumā no ebreju valodas nozīmē „Tā Kunga kalps” (skat. Bible Dictionary, „Obadiah”).

Obadjas pravietojums tiek datēts, piedēvējot to laika periodam — drīz pēc Jeruzālemes iekarošanas, ko, visdrīzāk, aptuveni 586. g. pirms Kr. īstenoja babilonieši (skat. Bible Dictionary, „Obadiah”).

Obadjas grāmata ir pati īsākā Vecās Derības grāmata.

Obadjas pravietojumi par Edomas krišanu līdzinās tiem, kuri ir ietverti arī citās Vecās Derības grāmatās (skat. Jesajas 34:5–8; Jeremijas 49:7–22; Ecēhiēla 25:12–14; 35:1–15; 36:5; Joēla 3:19). Tomēr Obdjas pravietojumi izceļas citu pravietojumu starpā ar to, ka, runājot par edomiešu cietsirdīgo izturēšanos pret Jūdejas ļaudīm, tiek paziņots, ka viņu rīcība ir uzskatāma par tik aizskarošu tādēļ, ka šo abu tautu ļaudis vieno radniecīga saikne. Ar īpašu nežēlību izcēlās edomiešu lēmums — noskatīties, kā viņu brāļi un māsas no Israēla tautas tiek iznīcināti, ļauni priecājoties par viņu nelaimi. Obadja paziņoja, ka Edomas ļaudīm nevajadzēja „ļauni priecāties par Jūdas bērniem pazušanas dienā” (Obadjas 1:12).

Bez tam, Obadjas vīzija par gaidāmo Ciānas atjaunošanu un atsvabinātājiem „Ciānas kalnā” (Obadjas 1:21) attiecas ne tikai uz Jeruzālemi, bet arī uz pēdējo dienu Baznīcu. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka pēdējo dienu svētie var kļūt par „atsvabinātājiem Ciānas kalnā”, iesaistoties varenajā glābšanas darbā, kas tiek veikts mirušo labā (skat. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 470. lpp.).

Obadjas 1:1–9 Obadja nosoda edomiešu lepnību un pravieto par Edomas krišanu un sagrāvi.

Obadjas 1:10–16 Edoma tiks iznīcināta tādēļ, ka edomieši ir tik cietsirdīgi izturējušies pret Jūdejas ļaudīm.

Obadjas 1:17–21 Obadja pravieto par gaidāmo Israēla atjaunošanu.