Lai liegtu saviem brāļiem atgriezties Kānaānā, Jāzeps apsūdzēja Benjamīnu zādzībā. Jūda piedāvājās būt par Jāzepa kalpu apmaiņā pret Benjamīna brīvību. Kad Jūda bija paudis savas bažas par viņu tēvu Jēkabu, kurš būtu satriekts, ja Benjamīns neatgrieztos mājās, Jāzeps atklājās saviem brāļiem un piedeva viņiem to, ko viņi viņam bija nodarījuši. Jāzeps un faraons tad sūtīja brāļus atpakaļ uz Kānaānu, lai pārvestu savu tēvu Jēkabu un viņa saimi uz Ēģipti.
Dodiet studentiem divas minūtes, lai viņi pārskatītu šo rakstvietu galvenās idejas (viņi var izmantot Svētos Rakstus, Prasmīgi pārzināmo doktrīnu uzziņu ceļvedi un mobilās ierīces, ja piemērojami).
Pēc divām minūtēm lūdziet studentus aizvērt Svētos Rakstus un nolikt malā jebkurus citus uzziņu materiālus. Nosauciet kādas rakstvietas atslēgas vārdus vai frāzes un lūdziet studentus norādīt uz pareizo Svēto Rakstu norādi, kas pielikta pie sienas klasē. Atkārtojiet šo aktivitāti, izmantojot dažādus domu pavedienus, līdz esat atsaukušies uz katru rakstvietu vismaz divas reizes. Jūs varat dot studentiem iespēju „pārbaudīt skolotāju”, ļaujot viņiem nosaukt šo rakstvietu atslēgas vārdus vai frāzes, kamēr jūs mēģināt norādīt uz pareizo norādi.
Jāzeps norunā apturēt savu brāļu atgriešanos Kānaānā, apsūdzot Benjamīnu zādzībā
Uzrakstiet uz tāfeles šādus jautājumus: Kas man ir jānožēlo? Kā es varu nožēlot grēkus?
Lūdziet studentus klusībā pārdomāt abus šos jautājumus. Kad viņi studē par Jāzepa brāļu rīcību 1. Mozus 44. nodaļā, aiciniet viņus gūt ieskatu tajā, kas mums ir jādara, lai nožēlotu savus grēkus.
Atgādiniet studentiem, ka 1. Mozus 42.–43. nodaļā viņi lasīs par to, kā Jāzepa vecākie brāļi bada laikā ieradās Ēģiptē, lai nopirktu graudus, taču neatpazina viņu. Jāzeps atpazina viņus un izjautāja viņus par viņu ģimeni, uzdodot par ieganstu to, ka viņi varētu būt spiegi. Ieslogot cietumā Simeonu, Jāzeps panāca, ka viņa pārējie brāļi bija spiesti atvest uz Ēģipti savu jaunāko brāli Benjamīnu. Kad brāļi atgriezās, lai vēl iegādātos graudus, viņi paņēma līdzi Benjamīnu.
Paskaidrojiet, ka tad, kad viņa brāļi gatavojās otro reizi atgriezties Kānaānā, Jāzeps izdomāja plānu, kas viņiem liegtu pamest Ēģipti. Aiciniet vienu vai vairākus studentus pēc kārtas pa dažiem pantiem nolasīt 1. Mozus 44:1–14. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi un iztēloties notiekošo.
Saskaņā ar 9. pantu, kādas sekas, pēc brāļu teiktā, viņi uzņemtos, ja sudraba kauss tiktu atrasts pie viena no viņiem?
Tad aiciniet kādu citu studentu nolasīt 1. Mozus 44:16–17. Lūdziet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Jūda teica par viņu nepatīkamo stāvokli.
Ko, jūsuprāt, Jūda gribēja teikt 16. pantā, sacīdams: „Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis?”
Saskaņā ar 17. pantu, ko Jāzeps ierosināja darīt ar Benjamīnu?
Rezumējiet 1. Mozus 44:18–29, paskaidrojot, ka Jūda pateica Jāzepam, cik noraizējies bija viņu tēvs Jēkabs, ļaujot savam jaunākajam dēlam Benjamīnam doties uz Ēģipti, jo baidījās viņu pazaudēt, līdzīgi kā bija pazaudējis citu dēlu — Jāzepu.
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 44:30–31. Lūdziet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kas, saskaņā ar Jūdas teikto, notiktu ar Jēkabu, ja Benjamīns neatgrieztos. Aiciniet viņus pastāstīt, ko viņi ir atraduši.
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 44:32–34. Aiciniet pārējos studentus sekot līdzi, meklējot to, ko Jūda bija gatavs darīt Benjamīna labā.
Ko Jūda bija gatavs darīt, lai Benjamīns varētu palikt brīvībā?
Kā Jūdas izturēšanos šajos pantos var salīdzināt ar to, kā viņš un viņa brāļi rīkojās ar Jāzepu 1. Mozus 37. nodaļā?
Kā Jūdas izturēšanās šajos pantos parāda, ka viņa sirds mainījās? (Palīdziet studentiem saprast, ka Jūdas gatavība atzīt savu nekrietno rīcību [skat. 16. pantu] un tapt paverdzinātam sava jaunākā brāļa vietā parāda, cik dramatiski viņš bija mainījies.)
Paskaidrojiet, ka, lai arī mēs, izlasot šo stāstu, nevaram zināt, cik nožēlas pilns bija Jūda un viņa brāļi, no Jūdas piemēra mēs varam mācīties vērtīgu, patiesu mācību par savu grēku nožēlošanu. Uz tāfeles uzrakstiet: Patiesa grēku nožēlošana sevī ietver …
Aiciniet studentus doktrināro izteikumu pabeigt ar mācībām no Jūdas piemēra. Lai arī studenti to varētu pateikt citiem vārdiem, viņiem vajadzētu atpazīt doktrīnu, kas līdzinās šai: patiesa grēku nožēlošana sevī ietver nepareizās rīcības atzīšanu un novēršanos no grēcīgas rīcības.
Kāpēc, jūsuprāt, mainīšanās ir svarīga grēku nožēlošanas daļa?
Aiciniet studentus padomāt par sev pazīstamiem cilvēkiem, kuri bija gatavi veikt zīmīgas pārmaiņas savā uzvedībā un attieksmē, lai nožēlotu grēkus. Mudiniet studentus padomāt par kādu savu uzvedību vai attieksmi, ko Debesu Tēvs vēlētos, lai viņi mainītu. Aiciniet viņus pierakstīt savās personīgajās dienasgrāmatās, kā viņi to izdarīs.
Piepildiet trīs ceturtdaļas stikla burkas ar rīsiem vai kviešiem, virsū uzlieciet galda tenisa bumbiņu un uzlieciet uz burkas vāku. Paskaidrojiet studentiem, ka galda tenisa bumbiņa attēlo viņus, un rīsi vai kvieši attēlo pārbaudījumus un grūtības, ar kurām viņi mūsdienās saskaras mājās, skolā vai kopienā. Apgrieziet burku otrādi, lai galda tenisa bumbiņa būtu apbērta ar rīsiem, un aiciniet studentus aprakstīt dažus no šiem pārbaudījumiem vai grūtībām. Kad studenti ir atbildējuši, kratiet burku no augšas uz leju, līdz galda tenisa bumbiņa atgriežas virspusē. Aiciniet studentus padomāt par kādu principu, ko šī ilustrācija var mācīt par Jāzepa dzīvi un kas var viņiem palīdzēt zināt, kā pacelties pāri saviem pārbaudījumiem un mazdūšībai.
Aiciniet divus studentus pēc kārtas pa dažiem pantiem nolasīt 1. Mozus 45:1–4. Aiciniet pusi audzēkņu sekot līdzi un apdomāt, ko Jāzeps varētu būt domājis un sajutis. Aiciniet otru pusi iztēloties, ko brāļi varētu būt domājuši un sajutuši.
Pēc tam, kad Jūda bija paudis savas bažas par savu tēvu un brāli Benjamīnu, ko, jūsuprāt, Jāzeps varēja domāt un sajust, nolemjot atklāt brāļiem savu identitāti?
3. pantā ir rakstīts, ka Jāzepa brāļi bija „iztrūkušies”, kad Jāzeps viņiem atklāja savu identitāti. Kādas varēja būt Jāzepa brāļu domas un sajūtas, kad viņi uzzināja, ka šis Ēģiptes valdnieks patiešām bija viņu brālis?
Sadaliet audzēkņus grupās pa trīs vai četriem studentiem un aiciniet katru grupu uzskaitīt pārbaudījumus un grūtības, ko Jāzeps pieredzēja savā dzīvē. Pēc dažām minūtēm aiciniet grupas dalīties savās atbildēs un uzrakstiet tās uz tāfeles. (Viņu atbildes varētu būt šādas: viņa brāļi ienīda viņu, viņa brāļi iemeta viņu bedrē un tad pārdeva verdzībā, viņš bija atšķirts no saviem vecākiem, viņš tika kārdināts, lai rīkotos amorāli, viņš tika nepatiesi apsūdzēts un viņš tika turēts cietumā vairākus gadus.)
Aiciniet studentus klusībā izlasīt 1. Mozus 45:5–11, meklējot Jāzepa skatījumu uz saviem pārbaudījumiem. Lūdziet studentus dalīties tajā, ko viņi ir atraduši.
Saskaņā ar 8. pantu, kurš, pēc Jāzepa teiktā, sūtīja viņu uz Ēģipti?
Kā Jāzeps saprata savus pārbaudījumus? (Palīdziet studentiem saprast, ka Jāzeps atzina Dieva roku savā dzīvē.)
Kādu padomu Jāzeps varētu dot mūsdienās kādam, kurš saskaras ar pārbaudījumiem vai grūtībām savā dzīvē? (Studentu atbildes varētu līdzināties tālāk dotajam principam: ja mēs esam uzticīgi, Dievs var vadīt mūsu dzīvi un palīdzēt pārbaudījumus vērst par svētībām mums pašiem un citiem.)
Aiciniet studentus dalīties pieredzēs, kurās Dievs ir vadījis viņu dzīves gaitu (vai viņiem pazīstamu cilvēku dzīvi) un palīdzējis viņiem vērst pārbaudījumus vai grūtības par svētībām. Atgādiniet studentiem, lai viņi nedalās pārāk personiskās pieredzēs.
Kas jums ir palīdzējis palikt uzticīgiem Dievam savu pārbaudījumu laikā?
Jūs varētu dalīties tajā, kā šis princips ir darbojies jūsu dzīvē. Mudiniet studentus meklēt Dieva roku savā dzīvē un ieraudzīt, kā Viņš var mums palīdzēt vērst izaicinājumus mums un citiem par labu.
Atgādiniet studentiem, ka Jāzepa brāļi bija „iztrūkušies …, viņa priekšā stāvot” (1. Mozus 45:3), kad viņi uzzināja, kas viņš bija.
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 45:14–15. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kā Jāzeps palīdzēja mazināt viņu bažas. Lūdziet studentus dalīties tajā, ko viņi ir atraduši.
Kā, jūsuprāt, Jāzeps un viņa brāļi tobrīd jutās?
Ko mēs varam mācīties no Jāzepa atbildes saviem brāļiem un prieka, ko viņš tāpēc sajuta? (Studenti varētu noteikt arī šādu principu: piedošana tiem, kas mums ir nodarījuši pāri, palīdz mums sajust dziedinājumu un mieru.)
Lai studentiem palīdzētu labāk saprast šo patieso mācību, jūs varat dalīties Kristofera Viljamsa stāstā. Paskaidrojiet, ka kādu vakaru, kad Kristofers brauca mājās, viņa automašīnā ietriecās kāda cita automašīna, ko vadīja piedzēries pusaudzis, nogalinot viņa sievu, kura bija stāvoklī, un divus viņa bērnus. Prezidents Džeimss E. Fausts (1920–2007) no Augstākā prezidija pastāstīja šo notikumu vispārējās konferences runā. Lūdziet kādam studentam nolasīt šo izteikumu. Lūdziet klases audzēkņus ieklausīties, kāpēc ir svarīgi piedot tiem, kas mums nodarījuši pāri.
Attēls
Džeimss E. Fausts
„Kad kāda automašīna ietriecās bīskapa Kristofera Viljamsa automašīnā, viņam bija jāpieņem lēmums, un tas bija — „piedot bez nosacījumiem” automašīnas vadītājam, kurš bija izraisījis ceļu satiksmes negadījumu, tā, lai dziedināšanas process varētu noritēt netraucēti” (Džeimss E. Fausts, „The Healing Power of Forgiveness”, Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 69. lpp.).
Aiciniet studentus padomāt par kādu, kas viņus, iespējams, ir sāpinājis vai nodarījis viņiem pāri. Lūdziet viņus apdomāt, ko viņi var darīt, lai piedotu un lai tādējādi viņi un citi varētu pieredzēt lielāku dziedinājumu un prieku.
Jāzepa brāļi atgriežas Kānaānā un pasaka Jēkabam, ka Jāzeps ir dzīvs
Rezumējiet 1. Mozus 45:16–28, paskaidrojot, ka tad, kad faraons dzirdēja par Jāzepa ģimeni, viņš sūtīja Jāzepa brāļus atpakaļ uz Kānaānu ar ratiem, kas bija pilni ar pārtiku un dāvanām, un uzaicināja Jēkaba ģimeni ierasties Ēģiptē. Kad brāļi atgriezās mājās Kānaānā, viņi pateica Jēkabam, ka Jāzeps ir dzīvs un atrodas Ēģiptē. Sākumā Jēkabs viņiem neticēja, taču, kad viņš redzēja piekrautos ratus, viņš teica: „Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu” (1. Mozus 45:28).
Jēkabs un viņa ģimene dodas uz Ēģipti, kur Jēkabs vienojas ģimeniskās saitēs ar savu dēlu Jāzepu
Rezumējiet 1. Mozus 46:1–28, paskaidrojot, ka Jēkabs paņēma visu savu ģimeni un viņu mantu un devās uz Ēģipti. Ceļā Tas Kungs runāja ar Jēkabu vīzijā un mudināja viņu nebaidīties apmesties uz dzīvi Ēģiptē ar savu ģimeni, tāpēc ka Viņš būs ar viņu un darīs viņu par lielu tautu.
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. Mozus 46:29–30. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi un iztēloties aizkustinošo atkalapvienošanos starp Jāzepu un viņa tēvu Jēkabu.
Gan Jēkabs, gan Jāzeps droši vien domāja, ka šajā dzīvē vairs nekad neredzēs viens otru. Kā viņu atkalapvienošanās varēja stiprināt viņu paļaušanos uz Dievu un Viņa ieceri viņu dzīvē?
Noslēgumā aiciniet vienu vai divus studentus dalīties tajā, ko sev nozīmīgu viņi uzzināja šodien un kāpēc tas viņiem bija svarīgi.
Komentāri un skaidrojumi
1. Mozus 44:32–34. Patiesa grēku nožēlošana sevī ietver centienus mainīties
Elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja:
Attēls
D. Tods Kristofersons
„Grēku nožēlošana liecina par centieniem mainīties. … Tas Kungs nešaubīgi izrādīs labvēlību tiem, kas vēlas stāvēt cienīgi Viņa tiesas priekšā un ik dienas apņēmīgi darbojas, lai vērstu savas vājības spēkā. Patiesa grēku nožēlošana, patiesa pārmaiņa var prasīt atkārtotus pūliņus, taču šādiem centieniem piemīt kaut kas attīrošs un svēts. Dievišķa piedošana un dziedinājums pavisam dabiski plūst pie šādas dvēseles” (D. Tods Kristofersons, „Grēku nožēlošanas dievišķā dāvana” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 39. lpp.).
1. Mozus 45:1–9, 14–15. Piedošana tiem, kas mums ir nodarījuši pāri, palīdz mums sajust dziedinājumu un mieru
Prezidents Džeimss E. Fausts (1920–2007) no Augstākā prezidija runāja par to, kā taisnība un sekas ir saistītas ar piedošanu un mieru. Tālāk dotajā izteikumā viņš atsaucās uz traģisko negadījumu, kas notika tad, kad bīskapa Kristofera Viljamsa automašīnā ietriecās cita automašīna, ko vadīja piedzēries pusaudzis, nogalinot viņa sievu, kura bija stāvoklī, un divus viņa bērnus:
Attēls
Džeimss E. Fausts
„Lielākai daļai no mums ir vajadzīgs laiks, lai tiktu galā ar sāpēm un zaudējumu. Mēs varam atrast visdažnedažādākos iemeslus, lai atliktu piedošanu. Viens no iemesliem ir gaidīšana uz to, kamēr pāridarītāji nožēlos grēkus, pirms mēs viņiem piedosim. Tomēr šāda kavēšanās liedz mums sajust mieru un laimi, ko mēs varētu sajust. Mēs rīkojamies neprātīgi, kad pārspriežam sen notikušus aizvainojumus, un tas mums nedod prieku.
Daži tur ļaunu prātu visu mūžu, neapzinoties, ka drosmīgi piedot tiem, kas mums nodarījuši pāri, ir veselīgi un nāk mums par labu. …
… Tas Kungs mūsu sirdīm var sniegt mierinājumu tikai tad, kad mēs atbrīvojamies no naida un rūgtuma. …
Protams, sabiedrība ir jāpasargā no rūdītiem noziedzniekiem, tāpēc ka žēlastība nevar apkrāpt taisnību [skat. Almas 42:25]. Bīskaps Viljamss ļoti labi izteicās par šo priekšstatu, sakot: „Piedošana ir spēka avots. Taču tā neatbrīvo mūs no sekām” [citēts no Deseret Morning News, 2007. g. 13. febr., A8. lpp.]. Kad piemeklē traģēdija, mums nevajadzētu reaģēt, meklējot personīgu atriebi, bet drīzāk ļaut taisnīgumam iet savu ceļu un tad izmest to no galvas. Nav viegli izmest no galvas gruzdošu aizvainojumu un atbrīvot no tā savu sirdi. Glābējs mums visiem ir sniedzis dārgu mieru caur Viņa Izpirkšanu, taču to mēs varam sajust tikai tad, kad esam gatavi atteikties no negatīvām dusmu, spīta vai atriebības sajūtām. Ikvienam no mums, kas piedod „saviem parādniekiem” [Džozefa Smita tulkojums, Mateja 6:13], pat tiem, kas izdarījuši smagus noziegumus, Izpirkšana sniedz ievērojamu mieru un mierinājumu” (Džeimss E. Fausts, „The Healing Power of Forgiveness”, Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 68.–69. lpp.).
Prezidents Fausts arī runāja par ciešanām no netaisnības, ko mēs pašreizējā brīdī nesaprotam:
Attēls
Džeimss E. Fausts
„Mums visiem gadās piedzīvot dažas nepatīkamas pieredzes, kurās mēs tiekam aizvainoti un kurām šķietami nav nekādas jēgas. Mēs nevaram tās saprast vai izskaidrot. Mēs varam tā arī nekad neuzzināt šajā dzīvē, kāpēc dažas lietas notiek. Dažu mūsu ciešanu iemesls ir zināms vienīgi Tam Kungam. Taču tāpēc, ka tās notiek, tās ir jāiztur. Prezidents Hovards V. Hanters [1907–1995] teica, ka „Dievs zina to, ko mēs nezinām, un redz to, ko mēs neredzam” [Hovards V. Hanters, „The Opening and Closing of Doors”, Ensign, 1987. g. nov., 60. lpp.]” (Džeimss E. Fausts, „The Healing Power of Forgiveness”, 68. lpp.).
1. Mozus 45:5–8. Ja mēs esam uzticīgi, Dievs liks visam darboties mūsu labumam
Elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja, kā Tas Kungs izmantoja Jāzepa brāļu ļaunos nodomus, lai dāvātu Jāzepam apbrīnojamas iespējas:
Attēls
Nīls A. Maksvels
„Jums ir jāuzticas Tam Kungam; ja jūs esat taisnīgi, Viņa mērķi tiks sasniegti. Jāzeps Ēģiptē tieši tā rīkojās, un viņam bija daudz iespēju būt sarūgtinātam par to, kā viņam tika nodarīts pāri. Viņš ne tikai pārvarēja savas grūtības, bet arī pacilāja citus, pabarodams miljoniem cilvēku, kas cieta badu. Lai arī Jāzepa brāļi nodomāja nodarīt viņam ļaunu, Tas Kungs izmantoja tos ļaunos nodomus, lai dotu Jāzepam iespējas, kas krietni pārsniedza viņa bērnības sapņus! (Skat. 1. Moz. 50:20.)” (Nīls A. Maksvels, „I Am But a Lad”, New Era, 1981. g. maijs, 5. lpp.).
Pravietis Džozefs Smits (1805–1844) mācīja par drosmes nezaudēšanu, saskaroties ar grūtībām. Viņš reiz deva padomu savam brālēnam Džordžam A. Smitam:
Attēls
Pravietis Džozefs Smits
„Nekad nezaudē drosmi. … Ja es būtu nogrimis Jaunskotijas dziļākajā šahtā un visi Klinšu kalni būtu sagruvuši man virsū, es nepadotos, izrādītu ticību un saglabātu drosmi, un es nokļūtu virspusē” (John Henry Evans, Joseph Smith: An American Prophet [1933. g.], 9. lpp.).